Pārdomas

Evaņģēliskā kalpošana

Evaņģēliskā kalpošana pārvērš cilvēku jaunā radījumā - radījumā, kas ir miris grēkam, lai darītu labu. Darīt labu nozīmē būt spējīgs uz to, par ko runā apustulis Pēteris: esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību; kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu; lai viņš novēršas no ļauna un dara labu, lai viņš meklē mieru un dzenas pēc tā. Tieši šīs lietas ir tās, kas trūkst cilvēkiem: vienprātība, līdzcietība, brālība, žēlsirdība, pazemība; neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, zaimus ar zaimiem, bet tieši pretēji – svētīt; atturēt savu mēli no mēlnesības un viltus. Šīs brīnišķās lietas ir dāvanas, proti, tās mūsos nav, bet mēs tās saņemam no Dieva Tēva, ja mīlam mūsu Kungu Jēzu Kristu. Arī mīlestība ir dāvana no Dieva.

Par "Baznīcu kariem" Latvijā

Baznīcu kari Latvijā. 2018. gada pavasaris

Izmantotie materiāli no portāla delfi.lv;

Pirms mēs sākam savu sarunu, ieskatīsimies vēlreiz, ko par Baznīcu māca AC VII – VIII artikulā.

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII-VIII ARTIKULS

Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Un patiesai baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: " Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs .." (Ef. 4:5-6).

Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība, tomēr, tā kā šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu, ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no necienīgiem priesteriem, un tas tā pēc Kristus vārdiem: " Uz Mozus krēsla ir nosēdušies Rakstu mācītāji un farizeji .." (Mt. 23:2). Gan sakramenti, gan vārds, Kristus pavēles un iestādījuma dēļ, ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.

Mēs noraidām donātistus un tiem līdzīgus, kuri noliedz bezdievīgo priesteru kalpošanas iespēju baznīcā un turēja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.

Protams, valsts priekšā jēdziens ‘baznīca’ ir juridisks, nevis teoloģisks termins. Tāpēc valstij ir jādefinē teoloģiskos jēdzienus saskaņā ar juridiskiem principiem., lai pēc tam šos jēdzienus varētu vispārināt, tas ir, attiecināt pret visu sabiedrību. Tāpēc ir nesaprotams, kāpēc, lai būtu baznīca, ir nepieciešami 25 jauni draudzes dalībnieki jeb locekļi. Tad valstij ir arī jādefinē, kāpēc draudzei ir nepieciešami tieši šis skaitlis, ja mēs zinām Jēzus vārdus: “.. kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” (Mt. 18:20) Tātad divi vai trīs Kristus vārdā ir jau draudze.

Lasīt tālāk...

Jautājums par patiesību

Interesanti, ka nevienā reliģijā, izņemot kristietībā, jautājumus par patiesību un ticību neuzdod. Tikai kristietībā ir ticības apliecināšana. Nav ticības apliecināšanas, nav patiesības un tāpēc arī nav jautājums par patiesību. Ja arī tās runā par ticību, tad tas ir saistīts tikai ar to, ko šīs ticības pārstāvis dara pats, bet, ko Dievs dara, tas šim vispār nav skaidrs, un viņš par to nemaz nedomā. Šie ļaudis domā, ka tas, ko viņi dara, kā viņi dzīvo, kā kopj savu reliģiozitāti, ir Dievam pieņemami. Taču tā ir ticība pašam sev. Svarīgi, ko tu pats dari: vai tu pareizi ēdi vai dzeri; vai tu pareizi ģērbies, vai tu pareizi pielūdz; vai tu pareizi ievēro rituālus utt. Bet runāt par reliģiju kā par ticību uz kādu, kas neesi tu pats – tā ir pārlieku sveša un nepieņemama doma visiem cilvēkiem līdz brīdim, kamēr Dieva Vārds nerada ticību cilvēka sirdī. Tieši tāpēc daudziem nepatīk kristietība. Visas šīs reliģijas, kā islams, hinduisms, budisms ir cilvēka prātā dzimušas reliģijas, kas par Dievu nedomā tā, kā par Dievu būtu jādomā. Dievs tiem ir tikai rīks, ar kuru var manipulēt. Patiesība tiem nav svarīga. Nevis patiesība, bet tas, kā tu, piemēram, jūties. Pat jūdaisms. Lai gan tiem tika dota patiesības atklāsme, tomēr tie šo patiesību apkrāva ar saviem priekšrakstiem, uzceldami ap Dieva baušļiem nepieejamus mūrus, pārvērzdami Dieva atklāsmi par prastu elkdievību. Tāpēc jau Dievs lauza ar tiem derību, slēgdams pilnīgi Jaunu derību, bet šoreiz ar visu cilvēci. Neviena no pasaules reliģijām par Dievu nerunā tā, kā runā Jēzus Kristus: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.

Mācītājs Uldis Fandejevs

Vai Tetzels ir miris?

Kas ir redzējis filmu, ko šajās dienās mēs visi varējām skatīt – “Luters”, droši vien atcerēsies slaveno indulgenču tirgotāju, kas tirgojās ar ļaužu sirdsapziņām, mūku Tetzelu un viņa draņķīgo jautājumu: “Vai tev ir guldenis Dievam?” Tikpat labi to šodien varētu pateikt arī tā: “Vai tev ir viens eiro, ko dot Dievam (Dieva darbam)?” Tā jautā tie, kas saka: “Vai tev ir attiecības ar Dievu?” Tas ir tas pats Tetzeļa jautājums.

Lasīt tālāk...

25. tēze

Kāda vara ir pāvestam pār šķīstītavu vispārīgi, tāda pati ir jebkuram bīskapam un kurātam savā bīskapijā un draudzē īpaši.

Indulgences, šķīstītava un grēknožēla pāvesta institūcijās ir saistītas vienā nesaraujamā, loģiski konstruētā, vairākpakāpju sistēmā. Indulgences bija galvenais, pret ko Luters vērsās savās 95 tēzēs. Lai saprastu, kas ir indulgences, ir jāsaprot vēlīno viduslaiku izpratne par Grēknožēlas sakramentu.

Lasīt tālāk...