Par "Baznīcu kariem" Latvijā

Baznīcu kari Latvijā. 2018. gada pavasaris

Izmantotie materiāli no portāla delfi.lv; 

Pirms mēs sākam savu sarunu, ieskatīsimies vēlreiz, ko par Baznīcu māca AC VII – VIII artikulā.

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII-VIII ARTIKULS

Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Un patiesai baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: " Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs .." (Ef. 4:5-6).

Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība, tomēr, tā kā šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu, ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no necienīgiem priesteriem, un tas tā pēc Kristus vārdiem: " Uz Mozus krēsla ir nosēdušies Rakstu mācītāji un farizeji .." (Mt. 23:2). Gan sakramenti, gan vārds, Kristus pavēles un iestādījuma dēļ, ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.

Mēs noraidām donātistus un tiem līdzīgus, kuri noliedz bezdievīgo priesteru kalpošanas iespēju baznīcā un turēja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.

Protams, valsts priekšā jēdziens ‘baznīca’ ir juridisks, nevis teoloģisks termins. Tāpēc valstij ir jādefinē teoloģiskos jēdzienus saskaņā ar juridiskiem principiem., lai pēc tam šos jēdzienus varētu vispārināt, tas ir, attiecināt pret visu sabiedrību. Tāpēc ir nesaprotams, kāpēc, lai būtu baznīca, ir nepieciešami 25 jauni draudzes dalībnieki jeb locekļi. Tad valstij ir arī jādefinē, kāpēc draudzei ir nepieciešami tieši šis skaitlis, ja mēs zinām Jēzus vārdus: “.. kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” (Mt. 18:20) Tātad divi vai trīs Kristus vārdā ir jau draudze.

Ko valsts sauc par Baznīcu. (3. p.)

1. Reliģiskās organizācijas ir šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās draudzes, reliģiskās savienības (baznīcas) un šo savienību izveidoti klosteri.
2. Draudzē uz brīvprātības principa pamata apvienojas vienas reliģijas vai konfesijas ticīgie, lai noteiktā apdzīvotajā teritorijā veiktu reliģisko darbību, kā arī cita veida darbību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus.
3. Reliģiskā savienība (baznīca) apvieno šajā likumā noteiktajā kārtībā reģistrētās vienas konfesijas draudzes.

Reliģisko organizāciju un Valsts attiecības. (5. pants)

1. Latvijas Republikā valsts ir atdalīta no baznīcas. Valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos.
2. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības aizsargā valsts. Valstij un pašvaldībām, un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā.

Reliģisko organizāciju izveidošanas kārtība. (7.pants)

1. Draudzes dibinātāju vidū jābūt ne mazāk kā 25 Latvijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Vienai personai ir tiesības būt tikai par vienas draudzes dibinātāju. Iestāties draudzē un tajā darboties ir tiesības ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Jaunieši līdz 18 gadu vecumam draudzē var iestāties tikai ar vecāku (adoptētāju) vai aizbildņu rakstveida atļauju. Draudžu vēlētās institūcijās, izņemot to garīgo personālu, var ievēlēt tikai Latvijas pilsoņus.
2. Desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām.
3. Vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu).
4. Klosteri izveido reliģiskā savienība (baznīca), pieņemot par to attiecīgu lēmumu.

Reliģisko organizāciju un garīgā personāla mācību iestāžu reģistrācija. (8. pants)

1. Tieslietu ministrijai iesniegtie dokumenti jāizskata mēneša laikā. Izskatot to konfesiju un reliģiju draudžu dokumentus, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijas Republikā un kuras nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), Tieslietu ministrijai ir tiesības uz vienu mēnesi pagarināt šo dokumentu izskatīšanas termiņu, informējot par to iesniedzēju.
2. Lēmumu par reliģiskās organizācijas reģistrāciju vai par reģistrācijas atteikumu pieņem tieslietu ministrs.
3. To konfesiju un reliģiju draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk savu darbību Latvijas Republikā un kuras nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), pirmo desmit gadu laikā ir jāpārreģistrējas Tieslietu ministrijā ik gadu, lai šī institūcija pārliecinātos par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības atbilstību likumdošanas aktiem.

Reliģisko organizāciju tiesības. (13. pants)

1. Tikai reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) ir tiesības izveidot klosterus un garīgā personāla mācību iestādes.

Strīds par jaunu Baznīcu

Strīdus būtība, ierobežojumi:

• Aizliegums veidot jaunu baznīcu Latvijā
• Vienas konfesijas ietvaros var veidot tikai vienu baznīcu
• Jaunās draudzes, kas nepieder pie jau eksistējošām baznīcām, 10 gadus ir jāpārreģistrējas
• Lai dibinātu jaunu draudzi ir jābūt vismaz 25 pilngadīgiem Latvijas pilsoņiem, un viens pilsonis ir tiesīgs būt par garantu tikai vienā draudzē.

Satversmes tiesa

ST vērtēja Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. Panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. Pantam.

Vērtēja

• vai Satversmei atbilst likumā noteiktais ierobežojums, kas jaunizveidotām draudzēm paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, kurā tās nevar izveidot reliģisko savienību (baznīcu),
• vai Satversmei atbilst ierobežojums, kas ļauj vienā konfesijā izveidot tikai vienu reliģisko savienību jeb baznīcu.

Atzina

• ja reliģijas brīvība neaizsargātu reliģisku kopienu organizatorisko dzīvi, arī visi citi reliģiskās brīvības aspekti tiktu vājināti. Tādējādi reliģiskās organizācijas tiesības uz reliģijas brīvību tās ārējā izpausmē aizsargā vērtības, kuras aizsargā arī tiesības uz biedrošanās brīvību,
• tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai ierobežojumu veido ne tikai juridiskās personas statusa atteikums. To veido arī tāds regulējums, kas kavē reliģiskās kopienas izmantot biedrošanās tiesības reliģijas brīvības īstenošanai arī citās organizatoriskajās formās,
• lai gan reliģiskā kopiena iegūst juridiskās personas statusu jau brīdī, kad tā tiek reģistrēta kā draudze, taču prasība pēc pārreģistrācijas juridiskās personas statusu tai piešķir tikai uz laiku.

Secināja

Attiecīgās apstrīdētās Reliģisko organizāciju likuma normas ierobežo arī reliģisko organizāciju – draudžu – tiesības apvienoties reliģiskajā savienībā (baznīcā) un līdz ar to iegūt kopīgu pārstāvniecību. Tāpēc ST secināja, ka attiecīgās apstrīdētās normas ierobežo reliģisku kopienu tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai, proti, tās jaunizveidotām draudzēm ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās pamattiesības.

ST atzina, ka pārreģistrācijas prasība jaunizveidotām draudzēm izvirzīta, lai izvairītos no tā, ka reliģiskās savienības (baznīcas) statuss tiktu ļaunprātīgi izmantots un tiktu veiktas prettiesiskas darbības, apdraudot sabiedrības drošību un publisko kārtību. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.

Vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ST secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Taču tā atzina, ka apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma leģitīmos mērķus var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, citās Reliģisko organizāciju likuma normās noteikts pienākums uzraudzīt, vai reliģiskā organizācija nepārkāpj normatīvo aktu prasības un ar savu darbību neapdraud demokrātisko valsts iekārtu, publisko mieru, kārtību, citu personu veselību un tikumību. Šāds citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanas līdzeklis ir alternatīvs ikgadējam pārreģistrācijas pienākumam, turklāt efektīvi individualizēts un piemērojams tieši tām reliģiskajām organizācijām, kuras apdraud citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

ST secināja, ka apstrīdētā Reliģisko organizāciju likuma norma, ciktāl tā neparedz tiesības jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, un norma, kas noteic šo pārreģistrācijas prasību, periodu un kārtību, neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 99. un 102. pantam.

ST arī atzina, ka ierobežojums, kas liedz jaunizveidotām draudzēm iegūt reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku – reliģiskās savienības (baznīcas) – pakāpi, un tādējādi arī liegums draudzēm reliģiskās pārliecības paušanai apvienoties, līdz ar to iegūstot kopīgu pārstāvniecību, ierobežo reliģisko organizāciju (draudžu) tiesības biedroties reliģijas brīvības īstenošanai.

Kāpēc šādi ierobežojumi tika ieviesti

• ierobežojums, kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, tika noteikts, lai mazinātu reliģisko organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi, iespējams, arī veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai reliģiskajai savienībai (baznīcai).
• ierobežojums, kas liedz draudzēm vienas konfesijas ietvaros reģistrēt vairāk nekā vienu baznīcu, tika noteikts, lai mazinātu reliģisko organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi, iespējams, arī veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai reliģiskajai savienībai (baznīcai).
• Likumdevējs citās Reliģisko organizāciju likuma normās jau ir nodrošinājis to, ka reliģiskā organizācija reģistrējoties nevar maldināt sabiedrību par savu piederību pie citas reliģiskās organizācijas, tostarp reliģiskās savienības (baznīcas). Līdz ar to ST uzskatīja, ka attiecīgajā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums pats par sevi nav nepieciešams nedz citu cilvēku tiesību, nedz sabiedrības drošības aizsardzībai. Šādam ierobežojumam demokrātiskā tiesiskā valstī nav leģitīma mērķa, un tas neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam.
• Latvijas tiesību sistēma, kas nosaka valsts un reliģisko organizāciju attiecības dažādos aspektos, piemēram, regulējot tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību skolā, veikt kapelāna dienestu, paredz, ka šādas tiesības var izmantot konkrētas konfesijas.
• Tiesību normās, norādot konkrētas konfesijas, ar tām tiek saprastas tās vienīgās baznīcas, kuras līdz šim ir reģistrētas attiecīgajā konfesijā. Tādējādi līdz šim pastāvošo baznīcu tiesības ir noteiktas ar likumu un šāda tiesiskā kārtība netiktu ietekmēta, ja apstrīdētās normas zaudētu spēku sprieduma publicēšanas dienā. Ievērojot iepriekšminēto, ST atzina, ka apstrīdēto normu palikšana spēkā nav nepieciešama. ST norādīja, ka valsts ir tiesīga deleģēt noteiktām reliģiskajām organizācijām atsevišķus valsts varas publiskus uzdevumus.
• Apstrīdēto normu atzīšana par spēku zaudējušām neliedz likumdevējam turpmāk pārskatīt šādas deleģēšanas kārtību un to reliģisko organizāciju loku, kurām valsts ir deleģējusi tiesības laulāt, pasniegt ticības mācību vai veikt kapelāna dienestu.

Atzīst par neatbilstošām Satversmei

• ST atzina Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otro daļu, ciktāl tā neparedz tiesības draudzēm, kuras pirmo reizi sāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām), izveidot reliģisku savienību (baznīcu) pirms desmit gadus ilga pārreģistrācijas perioda beigām, par neatbilstošu Satversmes 99. un 102. pantam.
• ST nosprieda atzīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu un 8. panta ceturto daļu par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam.
• ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

LELB reakcija

Īsi pirms šiem no tikumiem LELB gribēja nostiprināt ar likumu “unikālas pārmantojamības tiesības kā vienīgā pēctece tai Baznīcai, kas Latvijā darbojās līdz 1940. gadam”. Un tagad tā ir gatava uz nelielu kompromisu.

LELBĀL kategoriskā spiediena rezultātā arhibīskapa Jāņa Vanaga vadītā LELB lēmusi, ka no preambulas var izņemt vārdu «vienīgā».

Tas vismaz emocionāli LELB draudzēm dotu iespēju sajust saikni ar to Baznīcu, no kuras tā piespiedu kārtā atdalījusies un, gadiem ritot, attīstoties pilnīgi atšķirīgā vidē, dažos jautājumos iemantojusi tikai tai raksturīgu redzējumu. Piemēram, LELBĀL ordinē sievietes, bet J. Vanags, jau stājoties Baznīcas galvas amatā, neslēpa, ka viņa vadībā LELB šādi nerīkosies.

LELB piedāvātais kompromiss gan neitralizē LELBĀL skaļākos iebildumus par, viņuprāt, nepareizu starpkaru Baznīcas pēctecības un pārmantojamības interpretāciju, taču neatrisina citus jautājumus, jo LELB vēlas saglabāt tiesiskās pēctecības tiesības. Proti, gan uz īpašumiem, gan uz valsts tai deleģētajām tiesībām, piemēram, tiesībām uz laulāšanu un kapelānu dienesta uzturēšanu bruņotajos spēkos. LELBĀL par šo kompromisu savu viedokli pagaidām nav paudusi.

Arī darba grupu vadošais Ringolds Balodis uzskata, ka abu Baznīcu vidū ir iespējams kompromiss, taču uzsver, ka tas, vai kompromiss tiks pieņemts, ir atkarīgs tikai no strīdniekiem. Vienlaikus R. Balodis uzskata, ka LELB pēctecību valsts jau atzinusi īpašumu denacionalizācijas procesā, bet šā fakta nenostiprināšana LELB likumā var radīt plašas tiesu prāvas, kas šķels Baznīcu.

Nogaidošu pozīciju pagaidām ietur LELBĀL. Tās prāvests Klāvs Bērziņš norāda, ka jāpagaida, kad darba grupa sāks savu darbu. Taču viņš uzsver, ka LELBĀL mērķis ir apvienoties ar LELB un šādi Baznīcu atjaunot tādā veidolā, kāds tas bija starpkaru periodā. Uz atgādinājumu, ka LELB un LELBĀL šķir šķietami niecīgas, bet tomēr fundamentāli abas Baznīcas attālinošas nianses, kuras saglabāt, nekonfliktējot ar LELB, varētu, izmantojot Satversmes tiesas nule piešķirtās tiesības vienas konfesijas ietvaros dibināt vairākas Baznīcas, K. Bērziņš atteica, ka šāda rīcība nebūtu pareiza.

Kategoriska pret preambulas iekļaušanu LELB likumā ir darba grupā strādājošā Lolita Čigāne. Viņa uzskata, ka Baznīcas pēctecība būtu jānosaka tiesai, nevis ar politisku lēmumu. Viens no iemesliem viņas pozīcijai - pastāv vēl izpētāma iespēja, ka padomju okupācijas laikā starpkaru LELB faktiski tika iznīcināta un pavisam citā kvalitātē turpināja pastāvēt ciešā VDK kontrolē. Politiķe atzīst, ka ideālajā scenārijā LELB un LELBĀL vajadzētu rast risinājumu savu nesavietojamo atšķirību neitralizācijai un turpināt pastāvēt kā vienotai Baznīcai.

Pagaidām gan nekas neliecina, ka ideālais scenārijs varētu realizēties, bet tas nozīmē, ka tiesāšanās par «pareizās» Baznīcas statusu vai jaunas luteriskās Baznīcas dibināšana ar praktiski neizbēgamām tiesas prāvām par īpašumiem ticīgo prātus var pārņemt uz daudziem nākamajiem gadiem.