Dibināšanas vēsture

AUGSBRUGAS TICĪBAS APLIECĪBAS OZOLNIEKU LUTERĀŅU DRAUDZE

Ozolnieku luterāņu draudzes vēsture ir pavisam nesena. Tās sākums datējams ar 1998. gada Pirmo Adventu. Draudzes pilnais nosaukums ir Augsburgas Ticības Apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Draudze ir autonoma, bet kopš 1999. gada tā ir iekļāvusies Konfesionāli Luteriskās Baznīcas draudžu sadraudzībā, kas apvieno vēl septiņas autonomas Augsburgas Ticības Apliecības draudzes Latvijas teritorijā.

Sākums

Tas bija 1998. gadā, kad Augsburgas ticības apliecības draudžu mācītāji, paklausīdami Dieva pavēlei: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,” nolēma organizēt misijas darbu Latvijā. Tajā laikā Konfesionāli luteriskā baznīca (turpmāk KLB) jau apvienoja ticības sadraudzībā 5 draudzes: Ķekavas draudzi, Bulduru draudzi, Jelgavas draudzi, Limbažu draudzi un Rīgas draudzi. Par vienu no iespējamajām misijas vietām kļuva arī Ozolnieki. Sākotnējā ideja par Ozolniekiem kā misijas lauku nāca no kādas ATA Jelgavas luterāņu Kristus draudzes locekles, kas visai labi pārzināja Jelgavai piegulošo pilsētu situāciju, kā arī pašus iedzīvotājus. Izvēle par labu Ozolniekiem bija vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, jau tas, ka Ozolnieki jau ap to laiku sāka veidoties par ievērojamu kultūras un īpaši sporta centru Latvijā. Turklāt arī Jelgavas tuvumam bija svarīga loma, jo mācītājs Uldis Fandejevs jau kalpoja ATA Jelgavas luterāņu draudzē. Jāpiemin, ka vienlaikus misijas darbs notika arī Blankenfeldes muižā. Diemžēl misija Blankenfedē bija nesekmīga. Līdz ar to misijas darbs tika koncentrēts Ozolnieku draudzes veidošanā, kas jau ar pirmajiem soļiem nesa pozitīvus rezultātus.

Misijas darbam Ozolniekos tika izvirzīts mācītājs Uldis Fandejevs. Šim lēmumam sekoja vizīte pie toreizējā Ozolnieku pagasta Domes priekšsēdētāja Māra Aināra. Vizītes mērķi bija sekojošie:

savstarpēja iepazīšanās,
iepazīstināšana ar Augsburgas ticības apliecības draudžu evaņģelizācijas mērķiem,
lūgšana pēc padoma un iespējām piemērotu telpu meklēšanā.

Sastapuši tikai savstarpēju izpratni un pretimnākšanu, drīz pēc tam tika sagatavots neliels raksts iesniegšanai Jelgavas rajona laikrakstā Zemgales ziņas par Jēzu Kristu un kristīgo ticību. Raksts noslēdzās ar aicinājumu visiem, kas vēlas tuvāk iepazīties ar Bībeli, Jēzu Kristu, kristīgo ticību un kristiešiem, pulcēties Ozolnieku Tautas namā. Interesanti, ka šī svētdiena drīzāk nejaušības dēļ sakrita ar Pirmo Adventu.[1]

Kā Dieva vārds auga augumā Ozolniekos

Uz pirmajām nodarbībām ieradās četri cilvēki, bet uz nākošajām – tikai divi no šiem četriem. Tās bija divas sievietes: Mārīte Kalnberga un Brigita Lasmane. Abas arī šobrīd ir Ozolnieku luterāņu draudzes locekles. Tādējādi mēs varam uzskatīt, ka gan Mārīte, gan Brigita tapa par to mazo „dēstu”, no kuras izriesās tas zars, ko šobrīd pazīstam kā Ozolnieku luterāņu draudzi. Jau drīz vien, Ziemsvētkos, mums pievienojās visa Broku ģimene, kuras galva, Aivars Broks, tagad ir arī Ozolnieku draudzes priekšnieks.

Kristīgā misija Ozolniekos sākās ar Dr. Mārtiņa Lutera Mazā katehisma mācīšanos. Pēc zināma brīža tā turpinājās ar īsus svētbrīžu noturēšanu. Tie bija svētbrīži bez Svētā Vakarēdiena, bet ar Svēto rakstu lasījumiem, sprediķi un lūgšanām. Tika kristīti un iesvētīti nākamie draudzes locekļi, bet pirmais dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu Ozolnieku draudzē notika 1999. gada Vasarsvētkos. Draudze kā juridiska persona, kļuva 2000. gada martā.

Dievnama celtniecība (2004. gada 25. janvāris - 2011. gada maijs)

Visu šo laiku līdz pat 2007. gada jūnijam dievkalpojumi tika noturēti Ozolnieku Tautas namā, vienā no mazajām telpām 2. stāvā. Draudze bija neliela un arī telpa bija neliela. Bet, kad Baznīcas lielajos svētkos sanāca kopā visa draudze, tad šī telpa bija kļuvusi stipri par šauru. Draudze gluži nemanot bija „pieņēmusies miesās” jeb, kā ir teikts Apustuļu darbu grāmatā: „Dieva Vārds auga augumā.” (Ap. d. 6:7 un citur) Līdz ar to, kļuva it kā pašsaprotami, ka draudzes locekļu domas aizvien biežāk sāka raisīties ap savu dievnamu vai vismaz citām telpām. Sākumā šī uzdrīkstēšanās bija tik neticama un nedroša, ka vienai krietnai draudzes daļai tie varbūt vairāk līdzinājās sapņiem. Lai kā arī būtu, domas, vēlmes un lūgšanas sāka aizvien vairāk raisīties ap to, kā šie sapņi varētu īstenoties.

Neviens no mums nezināja, kā un ar ko sākt. Sapratām to, ka vispirms būtu vajadzīga zeme. Bet, lai pie tās tiktu, ir vajadzīgi līdzekļi tās iegādei. Nevienam no mums tādu līdzekļu nebija. Kam lai prasa? Nevienam citam, kā vien Tam, kas atdeva savu dzīvību citu labad – Jēzum Kristum. Tā, gluži nemanot, draudzes lūgšanās blakus visām citām lūgšanām regulāri tika iekļauta arī lūgšana pēc zemes gabala dievnama celtniecībai.

Maija Veličokvska un Egils Kaljo. Tikai 2000. gadā draudzē ienāca arī ērģelniece Maija Veličkovska. Līdz tam liturģijas muzikālais pavadījums notika a capella formātā. Tas bija ļoti apgrūtinoši kā mācītājam, tā arī draudzei. Tomēr par spīti it kā muzikālajai neprasmei, draudze pakāpeniski iemācījās labi izpildīt liturģiju un galvenās luterāņu dziesmas. Tas nepalika bez sekām labā nozīmē. Mazais ganāmais pulciņš bija kļuvis par dziedošo draudzi, nevis tādu, kas klausās, kā skan ērģeles un dzied citi.

Maijai Veličkovskai bija kāds draugs no Amerikas latviešu vidus. Viņa vārds Egils Kaljo. Viņš bija no Ņujorkas. Viņa darba pienākumi lika tam bieži būt ārpus mājām un viesoties arī Latvijā. Būdams Latvijā, viņš kopā ar Maiju ikreiz apmeklēja arī Ozolnieku luterāņu draudzi. Viņš bija labsirdīgs puisis, bet diezgan kluss. Neko par sevi daudz nestāstīja. Viņš klausījās mūsu sapņos, mūsu lūgšanās.

Kādā no tikšanās reizēm Egils izteica vēlmi ziedot draudzei līdzekļus, kas būtu nepieciešami zemes iegādei dievnama celtniecības vajadzībām. Baznīcēnu prieks bija neparakstāms. Ticība, kas likās kā sapnis, sāka kļūt par realitāti. Viņi pēkšņi vienā mirklī atskārta, ka viņu lūgšanas ir sadzirdētas. Viņi kļuva par lieciniekiem, kā Dievs bija īstenojis savu gribu, savus apsolījumus ticīgo vidū. Tas bija tas spēks, kas nostiprināja kristiešu ticības spārnus. Kā vēlāk atklājās, ar to prieki nebeidzās, jo turpmākie notikumi risināties diezgan strauji.

Drīz pēc tam sekoja vizīte pie toreizējā Domes priekšsēdētāja Māra Aināra. Draudzi šajā vizītē pārstāvēja tās mācītājs. Te atklājās, ka likums neparedz vietējām pašvaldībām tiešā veidā pārdot zemi. Savukārt no privātpersonām iegādāties zemi būtu ļoti dārgi. Tāpēc Domes priekšsēdētājs ierosināja zemi izīrēt no pašvaldības uz noteiktu termiņu ar iespēju īstenot kapitālo celtniecību un pirmpirkuma tiesībām nākotnē. Tika piedāvātas vairākas iespējamās vietas būvniecībai. Jau tajā pašā dienā pieejamie būvlaukumi tika aplūkoti dabā. Katrai no tām bija savas priekšrocības, bet arī savi trūkumi no reliģiskās organizācijas perspektīvas raugoties. Līdz beidzot, kā pašu pēdējo, tika parādīts tas zemes gabals, kas visiem ļoti iepatikās un šķita vispieņemamākais – pretim Ozolnieku novada Domei.

Zeme bija. Bet arī tās iegādei paredzētie līdzekļi bija saglabājušies. Šķita pilnīgi loģiski, ka šos līdzekļus varētu novirzīt projekta izstrādei. Par šādu situācijas maiņu tika informēts arī Kaljo kungs. Pret šādu maiņu viņam nebija iebildumu. Līdz ar to sākās visa tā satraukumu pilnā rosība, kas bija saistīta ar projekta izvēli, apstiprināšanu un visām attiecīgajām formalitātēm. Projekta izstrādi apņēmās veikt Ozolnieku novada galvenais arhitekts Oļģerts Dūdas kungs un viņa vadītais arhitektu birojs „Namejs”. Tādējādi draudzei bija zeme, bija jau apstiprināts projekts, bet nebija finanšu resursi šī projekta īstenošanai un tobrīd draudzei nebija arī ne jausmas, kur un kā šos līdzekļus iegūt.

Konfesionāli Luteriskā Baznīca. Ap to laiku notika zināmas aktivitātes – garīgas aktivitātes pašā Konfesionāli Luteriskajā Baznīcā. KLB tajā laikā apvienoja vienotā sadraudzībā deviņas līdzīgi ticošas luteriskas draudzes. Kristīgā kopība pēc sava rakstura ir tāda, kas nespēj pastāvēt pati par sevi izolēta. Tā meklē brāļus un māsas visā pasaulē. Sadraudzība bez vienprātības ticības mācības jautājumos nav iespējama. Dažādība mācības jautājumos neizbēgami, agri vai vēlu, noved vai nu pie šķelšanās, vai arī frakciju veidošanos pašā kopībā. Diemžēl zināmu iemeslu dēļ atrast domubiedrus ticības jautājumos Latvijā beidzās nesekmīgi. Bija diezgan daudz tādu, kas simpatizēja KLB idejai, tomēr tikai retais šo ticības apņēmību mēģināja īstenoja arī praktiski. Tāpēc KLB raudzījās citur, proti, Rietumu virzienā un vispirms uz ASV. Notika sarunas ar divām sinodēm ASV: Evaņģēliski Luterisko Sinodi (ELS) un Viskonsinas Evaņģēliski Luterisko Sinodi (WELS). Kāpēc tieši ar šīm divām kristīgajām kopībām? Te ir vairāki iemesli. Vispirms jau tāpēc, ka ap šīm divām kristiešu baznīcām ir pulcējušies līdzīgi ticošie kristieši visā pasaulē, kurus apvieno organizācija Konfesionālā Evaņģēliski Luteriskā Konference (CELC). Turklāt vairākiem KLB mācītājiem jau kopš 90.-iem bija izveidojušās draudzīgas un tuvas attiecības ar dažiem mācītājiem no ELS. Ir jāmin arī tas, ka kopš 1996. gada tika izdots luterisks laikraksts „Latvijas Luterānis”. Finansējums tam nāca ar ELS atbalstu un kristīgā labdarības fonda „Ticības domas” (ToF) starpniecību.

Tādējādi –, šķiet, tas bija 2000. gadā, – kad KLB tika uzņemta CELC sadraudzībā. Tajā laikā Latvijā ieradās un KLB ciemojās vairāki pārstāvji no visām šīm iepriekš minētajām organizācijām. Viņiem interesēja mūsu dzīve un arī mūsu vajadzības. Viņi meklēja iespējas, kā mums palīdzēt. Tika veidoti vairāki projekti, kuru finansējums nāca no šīm organizācijām. Viens no šiem projektiem bija iespējamā baznīcu celtniecība. Tā tika pabeigta dievnama celtniecība Ķekavā, Odu kalnā. Bija jau radīti projekti dievnamiem Rīgā, Cēsīs un arī Ozolniekos. Visi šie projekti tika prezentēti šīm baznīcām un kristīgajām organizācijām ASV.

Tā draudzei Ozolniekos pamazām modās cerība, ka sapņi varētu īstenoties. Draudzes mācītājam bija iespēja pat ierasties ASV un ņemt līdzdalību kārtējā ELS konferencē, kurā tika sniegtas sīkas atskaites Sinodei par paveikto, par iekšmisiju un ārmisiju, par veiksmēm un neveiksmēm, par nākotnes projektiem. Tas notika 2003. gada jūnijā. Diemžēl tajā laikā visam fonā bija 11. septembra traģēdija. Sabiedrība atradās Irākas kara neizbēgamības priekšnojautās. Tas atstāja pēdas visā. Amerikas kristiešu ziedojumi stipri samazinājās. Daudzi projekti tika apcirpti. No šīs Amerikas vizītes mācītājs atgriezās Ozolniekos jau stipri pesimistiskā noskaņojumā. Taču notika brīnums. Tā paša gada vēlā rudenī – šķiet, ka tas bija oktobra beigās vai novembra sākumā – vēlā vakarā mācītājs saņēma ziņu, ka Ozolnieku draudzei ir piešķirti līdzekļi dievnama celtniecībai Ozolniekos. Starp 15 līdzīgiem projektiem visā pasaulē izvēle bija kritusi tieši uz ATA Ozolnieku luterāņu draudzi.

Pamatakmens. Tā 2004. gada 25. janvārī notika pamatakmens ielikšanas dievkalpojums. Svētbrīdis notika zem klajas debess. Laiks bija ļoti auksts – ap -25⁰C. Iepriekšējās dienās bija ļoti daudz snidzis. Draudze attīrīja sniegu tajā vietā, kur bija paredzēts dievnams tieši pēc tā galvenajiem izmēriem. Draudzes priekšnieks bija pagatavojis simbolisku pamatakmeni ar nelielu nišu. Mācītājs sagatavoja liturģisko daļu un vēstījumu nākamajām paaudzēm.

Rons Metzels stāstīja, ka līdzīgi notikumi ar pamatakmens ielikšanu bija paredzēti arī Ukrainā, Ternopolē. Taču tur neviens nezināja, ka šo pasākumu organizēt gan sociāli, gan liturģiski. Rons tad ukraiņu brāļiem pastāstīja, kā tas tika veikts Ozolniekos. Viņi tūliņ esot visu izkārtojuši tieši pēc mūsu parauga. Tas iepriecinoši!

To parakstīja draudzes priekšnieks Aivars Broks un mācītājs Uldis Fandejevs, KLB virsmācītājs Gundars Bākulis un KLB Valdes pārstāvis Uģis Sildegs, kristīgās labdarības organizācijas „Ticības domas” pārstāvis Rons Metzels, kā arī Ozolnieku Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs un projekta arhitekts Oļģerts Dūda. Vēstījums tika ielikts kapsulā un iebetonēts simboliskajā pamatakmenī. Pavasarī, kad sākās aktīvi celtniecības darbi, šis simboliskais pamatakmens tika ierakts tajā vietā, kur tagad atrodas altāris. Dievnama celtniecība ar pārtraukumiem turpinājās līdz 2010. gadam. Pagāja vēl apmēram gads dažādu formalitāšu kārtošanā, kas saistīti ar inventarizāciju un Zemes grāmatas lietām, līdz beidzot 2011. gada maija sākumā draudzei tika iesniegts pēdējais atzinums, ka dievnams ir pieņemts ekspluatācijā. To tad var arī uzskatīt par dievnama būvniecības beigu gadu.

Dievnama iesvētīšanas dievkalpojums notika 2011. gada Vasarsvētku priekšvakarā – sestdien, 11. jūnijā. Šī diena ir tika izvēlēta tāpēc, ka pirmais dievkalpojums ar Svēto Vakarēdienu draudzē notika 1999. gada Vasarsvētkos. Tajā draudze aicināja daudzus viesus: gan brāļus un māsas no citām KLB draudzēm, gan pilsētas vadības pārstāvjus, gan celtniekus. Brāļus no ASV pārstāvēja un līdzdalību dievkalpojuma vadīšanā ņēma mācītājs Stīvs Petersens. Ar muzikālo pavadījumu draudzi iepriecināja arī Rīgas Latviešu biedrības vīru koris Edgara Račevska vadībā.

Draudze šodien

Misija Ozolniekos izrādījās ļoti veiksmīga. No diviem cilvēkiem tā ir pārtapusi par krietnu ticīgo pulciņu. Šodien draudzes locekļu skaits kopā ar kristītajiem bērniem sneidzas jau pāri diviem simtiem. Kristīto bērnu skaits vien sneidzas pāri simtam. Tas ir Svētā Gara darbs. Tas nozīmē: bez naudas, bez „humpalām”, bez pārtikas paciņām vai citiem materiāliem kārdinājumiem. Tikai Dieva vārda spēkā. Tā ir liecība par Dieva vārda spēku. Tā ir liecība, ka Dieva apsolījums aizvien ir spēkā. Tās piemērs parāda, ka, cerot uz Kristu, draudzei nekas nav par grūtu.

SOLI DEO GLORIA!

[1] 1998. gada Pirmais Advents