Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām." (Mt. 28:16-20)

Bauslība un Svētais Gars

Šodien, Trīsvienības svētkos, mēs pārdomāsim par bauslību un Svēto Garu. Ne gluži par pašu bauslību un Svēto Garu, bet sakarību starp bauslību un Svēto Garu, kā mēs to atrodam Svētajos Rakstos jeb, pareizāk sakot, kāda sakarība pastāv starp bauslības un Svētā Gara došanu.

Luteriskajā tradīcijā Trīsvienības svētki iezīmē pirmā Baznīcas pusgada noslēgumu un otrā – sākumu. Tā nu iznāk, ka Trīsvienības svētdiena ir cieši saistīta ar Vasarsvētkiem, bet tie savukārt – ar Kristus Augšāmcelšanās svētdienu. Trīsvienības svētki nozīmē to, ka aiz muguras mums jau ir palicis viss tas, ko tas Kungs ir darījis mūsu labā. Tie ir Baznīcas lielie svētki: Lielā Piektdiena, Zaļā Ceturtdiena jeb jaunais kristiešu Passā Mielasts, Kristus Augšāmcelšanās, Debesbraukšana un Vasarssvētki. Jūdu tautā Vasarsvētki tiek dēvēti citādi – piecdesmitnieks, kas nozīmē piecdesmitā diena pēc jūdu Passā Mielasta. Šajā piecdesmitajā dienā Dievs Sinaja kalnā svinīgi atklāja Israēlim savus baušļus – desmit baušļus, ko Viņš lika Mozum rakstīt uz akmens plāksnēm. Tie ir Dieva derības vārdi ar tautu, ko Viņš bija izredzējis, nosaucis to vārdā par Israēlu, tādējādi piešķirdams Jēkaba pēcnācējiem Dieva tautas statusu, un atbrīvojis no verdzības Ēģiptē. Īsumā derības nosacījumi ir sekojoši: ja tauta pildīs baušļus, tad Jahve tos ievedīs apsolītajā zemē, jo, kas pilda baušļus, tas saņem pestīšanu. Tādējādi mēs redzam, ka Vasarsvētki neredzamām saitēm ir saistīti ar bauslību. VD Vasarsvētkos tika svinīgi atklāta bauslība tautai, bet JD – pār Kristus mācekļiem tiek izliets Svētais Gars. Šie notikumi ir nepārprotami saistīti savā starpā. Jautājums ir tāds: kādā veidā šie abi notikumi, kā no vecās Derības, tā arī no jaunās, ir saistīti savā starpā. Mēs šeit nepievērsīsim uzmanību tik daudz vēsturiskām sakarībām. Mūs vairāk interesē garīgās sakarības.

Parasti baušļi tiek saprasti kā likums. Tomēr tas būtu pārlieku vienkāršots skaidrojums. Jā, mēs sakām – Dieva likums. Tomēr tā mēs izsakāmies tāpēc, lai censtos vairāk uzsvērt šā likuma īpašo statusu. Tomēr, kā tāds, Dieva baušļi pat jau JD tiek uztverti tikai kā morālais likums. Šajā brīdī šeit parādās tāds kā blakus jautājums: ar ko tad morālais likums atšķiras no Dieva likuma? Pagaidām teikšu: ja mēs Dieva baušļus pielīdzinām morālajam likumam, tad tas jau ir pavisam noplicināts Dieva baušļu skaidrojums. Jo grozies, kā gribi, bet šāda pieeja padara baušļus par kaut ko marginālu, maznozīmīgu.

Doma sekojoša: baušļi prasa pilnību, bet mēs, būdami grēcinieki, nespējam piepildīt baušļus, vienmēr tos pārkāpjam. Tāpēc nāca Kristus, piepildīja bauslību mūsu vietā. Tāpēc pār mums nāk žēlastība, ka baušļi mums vairs nav jāpilda, jo žēlastība atļauj mums to nedarīt. Iznāk tā, ka Dievs pats sevi apmāna.

Taču mani vienmēr ir mulsinājuši šie Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis baušļus atmest, bet – tos piepildīt. Tāpat arī, ka ne mazākā Rakstu zīmīte netiks atmesta. Lūk, Viņa vārdi no Kalna sprediķa:Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Apustulis Pāvils arī līdzīgi izsakās, ka svarīga ir baušļu pildīšana. Savukārt apustulis Jēkabs, mūsu Kunga brālis, runā par ticības darīšanu.

Kas tad ir Dieva baušļi? Dieva baušļi ir kaut kas daudz lielāks, daudz plašāks par vienkāršu likumu, kas noteiktu kārtību, kā pareizi ievērot rituālus, pareizi izpausties dievbijībai. Bauslis ir svēts, labs un derīgs. Atteikties no tā nozīmē kaut ko ļoti būtisku zaudēt, vitāli svarīgu. Atteikties no baušļiem nozīmē ar to, ka mēs esam aplami sapratuši Dievišķo žēlastību. Ņemsim vērā arī to, ka Svētais Gars aizvien aicina mūsu uz pilnību.

Dieva baušļi nav vienkāršs likums. Tā ir Dieva gribas ārēji redzama un uztverama izpausme, Dieva gribas izvērsums, pārklājums cilvēku pasaulē. Bauslis ir tāds likums, kas jau ar radīšanu ir ielikts mūsos un tikai grēka dēļ tas mūsos ir novājināts tik lielā mērā, ka palikusi tikai kā vāja atblāzma. Tādējādi Bauslis ir paša Dieva būtības izpausme. Ps. 119:96 par bauslību tā ir teikts: Pat pilnībai esmu redzējis galu, bet tavi baušļi plešas bez gala![1] Trūkst vārdu, lai to izteiktu. Baušļi ir kā gaiss, ko elpojam. Tāpēc baušļi ir augstākā gudrība, dzīves jēgas sapratne, dzīves pilnība, mīlestība, dzīvība un mūžība. Grēcīgais cilvēks, kas ienīst baušļus, līdzinās cilvēkam, kas “aizgriež sev skābekļa balonu”, bet kristietis, kas nievā baušļus –, aplamniekam, kas “zāģē zaru, uz kura pats sēž”.

Vasarsvētki, runājot par baušļiem un baušļu pildīšanu, to visu ir nevis atcēluši, bet mainījuši. Tas nozīmē, ka mēs saņemam bauslību caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tāpēc Viņš, mūs mierinādams, saka: Kam slāpst, tas lai nāk pie manis un lai dzer, kas man tic! (Jņ. 7:37-38) Tas nozīmē, ka žēlastība nevis tāpēc, ka varam ignorēt baušļus, bet ka mums ir Aizstāvis Dieva priekšā. Šis Aizstāvis ir advokāts Dieva priekšā, kas mūžīgi aizbildina mūs par pārkāpumiem un aizvien saņemam Dieva žēlastību, ka Viņš mājo mūsos. Jēzus Kristus, Dieva vienpiedzimušais Dēls, ir tas, kas, kā pacietīgs skolotājs, māca mums ne tikai pareizu baušļu izpratni, bet arī lietot tos dzīvē, savā ikdienā, savā komunikācijā ar ģimenes locekļiem, draugiem, tuvajiem un svešajiem.

Šodienas evaņģēlija vēstījums mums skaidri parāda, kādam Dievam mēs ticam: ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Mēs ticam vienam Dievam trīsvienībā: Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Šajā epizodē Jēzus nosauc Dievu pilnā vārdā: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tā ir mūsu ticība, kam mēs ticam. Šāda ticība nav cilvēka prātā radusies. Tā nāk no augšienes, no Dieva.

Kaut arī jēdzienu trīsvienība mēs, Rakstos neatradīsim, tomēr tas ir precīzākais, kā mūsu nepilnīgā valoda spēj aprakstīt pilnību, kas mūsu priekšā parādās kā trīs un viens – vienība trīsvienībā un trīsvienība vienībā. Mums ir nepieciešami daudz vairāk vārdu, lai aprakstītu to personu, kam mēs ticam. Mēs to nespējam nedz izskaidrot, nedz pamatot. Tas ir pieņemams tikai ticībā, un Dievs to no mums arī pieņem tikai ticībā. Mēs tā ticam, tāpēc ka Dievs tā pats mums par sevi ir pavēstījis. Turklāt mums ir arī svarīgi saprast savu ticību, jo jēdzienu dievs lieto arī pagāni. Tas nozīmē, ka mūsu ticībai nepietiek ar to, ka sakām: es ticu Dievam, jo arī pagāni saka, ka tic Dievam. Tāpēc mums, kristiešiem, ir svarīgi apliecināt, ka mēs ticam Dievam, kas sevi ir atklājis Svētajos Rakstos, un tur Dievs mums parādās kā Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars.

Vieni no lielākajiem uzbrukumiem kristietībai – ja ne paši lielākie – visos laikos ir vērsti tieši pret Dieva personu, pret Dieva trīsvienību. Starp tiem ir pārmetumi, ka kristieši piekopj daudzdievību, noliedzot monoteismu. Lai gan mēs neatradīsim Rakstos jēdzienu trīsvienība, tomēr tas ir vārds, ko ticīgi ļaudis pieņēmuši, lai apliecinātu savu ticību Dievam, kas sevi cilvēkam ir atklājis kā trīsvienību vienībā un vienību trīsvienībā: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Tikai šajā Rakstu vietā no JD, evaņģēlijā saskaņā ar Mateju, mēs visskaidrāk atradīsim pasludinātu Dieva pilno vārdu: Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mums, kas par Dieva bērniem esam nākuši no pagānisma, Jēzus Kristus šeit parādās ne vairs pazemības stāvoklī, bet visā savā dievišķajā godībā, kā visvarenais, mūžīgais, visuresošais Pestītājs: Man, Viņš saka, ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Dieva Dēls šeit nostājas ne vairs kā vienas tautas, bet kā visu tautu Dievs un Pestītājs: ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!

Ticībā – tas norāda tikai uz to, ka kristietība nav cilvēku radīta vai izdomāta reliģija. Reliģiju pasaulē ir daudz, un katra no tām pielūdz kādas dievības.  Katra no tām uzskata, ka ir īstā. Tomēr – kā ir patiesībā? Interesanti, ka nevienā reliģijā jautājumus par patiesību un ticību neuzdod. Prasība pēc patiesības ir radusies tāpēc, ka ir nepieciešamība savu ticību apliecināt. Nevienai reliģijai, izņemot kristietību, nav ticības apliecināšana. Tāpēc arī tām nav jautājumu par patiesību. Ja arī tās runā par ticību, tad tas ir saistīts tikai ar to, ko šīs ticības pārstāvis dara pats. Tā ir ticība pašam sev. Svarīgi, ko tu pats dari: vai tu pareizi ēdi vai dzeri; vai tu pareizi ģērbies; vai tu pareizi pielūdz; vai tu pareizi ievēro rituālus utt. Bet runāt par reliģiju kā par ticību uz kādu, kas neesi tu pats – tā grēcīgajam cilvēkam ir pārlieku sveša un nepieņemama doma. Tieši tāpēc daudziem nepatīk kristietība. Visas šīs reliģijas, kā islams, hinduisms, budisms ir cilvēka prātā dzimušas reliģijas, kas par Dievu nedomā tā, kā par Dievu būtu jādomā. Patiesība tiem nav svarīga. Nevis patiesība, bet tas, kā tu, piemēram, jūties jeb, precīzāk izsakoties: patiess ir tas, ko tu jūti, ko tu dari. Neviena no pasaules reliģijām par Dievu nerunā tā, kā to mums atklāj evaņģēlijs: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.

Tas, cik šis ticības jautājums ir nopietns un reizē smags, mums liecina šīsdienas vēstījums. Lūk, vienpadsmit vistuvākie Kristus mācekļi dodas uz Galileju, lai uz Jēzus norādītā kalna satiktos ar savu augšāmcēlušos Mācītāju. Pēkšņi notika tā, ka Jēzus tiem kļuva redzams. Tie metās zemē pie Jēzus kājām, lai Viņu pielūgtu. Tieši tāpat, kā to darīja Marija no Magdalas un, pēc otrās tikšanās, arī apustulis Toms, teikdams: mans Kungs un mans Dievs!

Bet daži šaubījās. Tas liekas neticami. Absurds. Vistuvākie šaubījās. Par ko viņi šaubījās? Vai par to, ko tie redzēja? Nē, taču! Šaubas saistās tieši ar to, ko darīja visi, izņemot šie daži. Viņi pielūdza Jēzu tā, kā jūdi mēdza pielūgt tikai visaugstāko – kā Dievu. Viņi šaubījās par Jēzus dievišķumu. Viņi nešaubījās par to, ko viņi redz; viņi nešaubījās par to, ka viņu Kungs ir augšāmcēlies un ir dzīvs. Par ko tad tie šaubījās?

Mums vajadzētu izprast šo vienkāršo jūdu cilvēku motīvus. Gadsimtiem ilgi, no paaudzes paaudzē, jau no mazotnes jūds tiek mācīts par Dieva dievišķumu, visvarenību, visgudrību, visspēcību, ka Viņš nav pielīdzināms cilvēkiem. Bet te Jēzus viņu priekšā nostājas kā cilvēks. Jā! Viņš darīja lielus un diženus darbus, mirušos modināja, pats no mirušajiem atgriezās. Un tomēr cilvēks. Jūdam Dievs nozīmēja Lauva no Jūdas cilts, nāves un elles Uzvarētājs. Bet te Dieva Jērs ar acīmredzamām spīdzināšanas un naglu zīmēm uz ķermeņa. Varenais Dievs, kas būtu līdzīgs vājajai radībai, pār kuru vēl nesen pagāni visādi izņirgājās, nomocīja un, beigu beigās nogalināja. Kāpēc tas Dievam bija vajadzīgs? Kāpēc Visuvarenajam bija vajadzīgs šāds, ja tā varētu teikt, teātris? Kāpēc bija vajadzīgas šādas ciešanas?

Vai arī mums šajā brīdī nemoka kaut kas no šaubu ēnas? Kā tad tā, ka Jēzus, kuram ir nodota visa vara debesīs un virs zemes, nav spējis tikt pāri dažu cilvēku neticībai, nav spējis pārliecināt dažus mācekļus? Mums nav skaidras atbildes uz šāda veida jautājumiem, tomēr, kā ievērojama teologu daļa sliecas domāt (un arī nav pretrunā Rakstiem), ir zināmas gradācijas Jēzus godības atspīdēšanā dažādu cilvēku skatījumam atšķirīgos momentos. Tas nav jāsaprot tā, ka notiek pakāpeniska godības atspīdēšanas – tāda kā attīstība pašā Jēzū, kā to mēdz paust mūsdienu liberālās teoloģijas aizstāvji. Drīzāk, ka Jēzus pats aizvien spēcīgāk atklāj sevi cilvēka skatam, aizvien vairāk pietuvina sevi cilvēka sirdij. Un atkal šeit ir jāpiebilst, ka mūsu ticībai ir svarīgi saprast, kā Jēzus to dara.

Šo domu apstiprina turpmākie evaņģēlija vārdi: Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja. Jēzus redzēja šīs šaubas. Viņš nevis nosodīja šos dažus, kaunināja vai kaut kādā veidā mēģināja ar pārmetumiem atraidīt šīs šaubas, vai novērsās tiem. Nē! Viņš tuvojas saviem mācekļiem un mierina viņus, teikdams šos vārdus: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.

Ko šie Jēzus vārdi: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, nozīmē? Ko Viņš mācekļiem ar to gribēja pateikt? Mums te ir jāsaprot atšķirība starp VD un JD, starp Dieva atklāsmi bauslībā un Dieva atklāsmi Jēzū Kristū. VD bija bauslības derība, kad par bauslības nepildīšanu draudēja sods. Dievs arī sodīja tautu par bauslības pārkāpumiem. Sodi bija bargi. Bet tagad, saka Jēzus, visa vara debesīs un virs zemes ir dota man, tas ir, žēlastībai, piedošanai. Piemēram, bauslība mācīja: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku, bet žēlastība māca: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā. Tas nozīmē, ka JD bauslība ir nevis atcelta, bet žēlastības laikā tu par to sodu nesaņemi, jo tev ir ļauts to mācīties un praktizēt savā dzīvē, nesaņemot sodu par nepilnīgu vai vāju baušļu pildīšanu. Taču pienāks laiks, kad žēlastība laiks būs beidzies, un Kristus nāks un tiesās visus, kas būs ignorējuši žēlastības laiku.

Tāpēc Jēzus skaidro mācekļiem, ko Viņa upuris un mīlestība ir izcīnījusi viņu labad un to, ka šo upuri un mīlestību viņi var iegūt caur Evaņģēliju, tas ir, caur Jēzu Kristu, kam nodota [..] visa vara debesīs un virs zemes. Atcerēsimies, kā sātans centās kārdināt Jēzu tuksnesī, lai Viņš pakļaujas un pielūdz sātanu, aizvezdams Viņu augstā kalnā un rādīdams visas pasaules godību. Par to viņš atdotu tam visu varu un teikšanu pār pasauli un varām. Bet Jēzus viņu toreiz asi atraidīja un neko no ļaunā nepieņēma. Tagad Jēzus ir sapulcinājis savus mācekļus uz kalna un saka tiem, ka Viņam Tēvs ir nodevis visu varu ne tikai virs zemes, bet arī pār debesīm, pār visām varām un spēkiem, un tie, kas tic Jēzum, arī dosies pasaulē ar šo Kristus spēku.

Īslaicīgās šaubas arī šiem dažiem nu ir zudušas. Kā Jēzus to panāca? Vai draudiem, kaunināšanu vai kādiem cietiem morāles un ētikas līdzekļiem? Nē! Viņš mācekļiem saka vārdu – dzīvības, spēka un miera vārdu: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Un Viņš turpina: tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis! Tā ir pavēle evaņģelizēt pagānisko pasauli, kas nepazīst Dievu, izdzīt ļauno no ļaužu sirdīm. Šī vara un spēks, par ko Jēzus nupat tiem teica, dosies šajā darbā tiem līdzi. Tas, kas agrāk bija neiespējams, tagad ir iespējams.

Vai šie Jēzus vārdi neattēlo mums mūsu dievkalpojumu? Kristus pulcina mūs vienkopus, nāk pie mums. Daži no mums šaubās, bet tas Kungs šķīstī mūsu domas, stiprina mūsu ticību ar saviem miermīlīgajiem un žēlastības pilnajiem vārdiem.

Tāpēc žēlastība ir daudz labāka nekā zināšanas. Ja mēs gribētu ar savām zināšanām tuvoties Dievam, tad mēs nekad tā arī neiematotu pestīšanu. Tad mums atliktu spodrināt savu morāli un tikumību, bet mūsu iekšējais cilvēks paliktu nemainīgs. Lai cik laba nebūtu mūsu morāle un tikumība, tā tomēr nevar aizsniegties līdz Debesīm. Mums nav iespējams zināt visu par Dievu. Ja mēs nevaram sniegt atbildes uz daudz vienkāršākām lietām, kas mums ir visapkārt, kā tad mēs varēsim sniegt atbildes uz daudz grūtākiem jautājumiem? Tāpēc uzticēsimies Dieva vēstījumam un tuvosimies Viņam ticībā! Ticība ir stiprāka par zināšanu, jo tā sekos jums Debesīs, atvērs vārtus uz Debesu valstību. Bet zināšana pārtrūks līdz ar brīdi, kad pārtrūks jūsu elpa virs zemes.

Debesu valstība ir garīga valstība. Tajā var nokļūt vienīgi caur garīgu atdzimšanu sirdī, bet tas nav vis cilvēku, bet gan Svētā Gara darbs. Ja tu to nevari, tad ej pie tā, kas to var. Pie Jēzus Kristus caur Svēto Kristību, uzticoties Kristus Evaņģēlijam, kas dāvā brīvību no grēka, nāves un velna varas.

Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām. Šie vārdi nozīmē, ka bailēm un šaubām vairs nav nekāda attaisnojuma. Tas, kas ir pasludinājis, ka Viņam ir nodota visa vara debesīs un virs zemes, ir kopā ar mums, Viņš mums palīdzēs darbā, kalpošanā, ikdienas dzīvē. Šie pēdējie vārdi nozīmē, ka visiem tiem, kuriem ir nemierīga sirdsapziņa, kurus biedē grēks un nāve, ir jātic, ka Kristus mūsu dēļ ir nācis no Debesīm un Debesīs atgriezies. Tiem, kuri šādi tic, ne grēks, ne nāve, ne kādas citas briesmas nekaitēs, jo tos, kas ir mūžībā, nāve vairs neaizsniegs.

GODS DIEVAM AUGSTĪBĀ UN MIERS VIRS ZEMES CILVĒKIEM, KUROS ATDUSAS DIEVA LABVĒLĪBA!

Āmen!

2018. gada 27. maijs                                                   KLB ATA Ozolnieku

luterāņu draudzes mācītājs

Uldis Fandejevs