Kristus valstība ir mīlestības valstība
36 Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. 37 Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu 38 un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. 39 Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: "Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece." 40 Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja:"Sīmani, man tev kas sakāms." Un tas sacīja: "Saki, Skolotāj!" – 41 "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. 42 Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?" 43 Sīmanis atbildēja:"Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists." Jēzus sacīja: "Tu pareizi spried." 44 Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: "Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. 45 Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. 46 Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. 47 Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl." 48 Un viņš tai teica: "Tavi grēki tev ir piedoti." 49 Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: "Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?" 50 Bet sievietei viņš sacīja: "Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!" (Lk. 7:36-50)
Šī Rakstu vieta tematiskā ziņā ir ļoti bagātīga un plaša, līdz skarbumam tieša savā atklātībā, izgaismojot liekulības visapslēptākos un vistumšākos nostūrus. Jēzus vārdi kā asa bulta caururbj paštaisnību pašā tās sirdī. Tomēr tās centrālā tēma šajā evaņģēlijā nav vis par liekulību un paštaisnību, bet - par mīlestību. Tā stāsta mums par to, kāda ir dzīve debesu valstībā, kādas attiecības un kāda gaisotne tajā valda. Un mēs uzzinām, ka galvenā raksturīgā vērtība Kristus valstībā ir mīlestība, jo Kristus valstība ir mīlestības valstība. Ne tāda mīlestība, kā par to runā un domā šajā pasaulē, kurā valda liekulība, netaisnība un ļaunums, kur mīlestība tiek apliecināta ar muti, bet darbi uzrāda pilnīgi pretējo. Mēs uzzinām, kāda ir patiesā mīlestība, kuru mēs nepazīstam līdz brīdim, kamēr mums to neatklāj Jēzus Kristus pats. Un tas, kas mums šajā notikumā ir grūti saprotams, attiecas uz Jēzus vārdiem: "Viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl."
Kāds farizejs, vārdā Sīmanis, ir ielūdzis Jēzu savās mājās. No konteksta noprotam, ka tas nebija draudzīgs uzaicinājums uz mielastu, kā parasti jūdi mēdz darīt sabata dienā. Ārēji šis uzaicinājums gan liekas kā draudzīgs, taču patiesība izrādās pilnīgi pretēja. Šādai attieksmei ir viens vārds – liekulība, augstprātība un paštaisnība. Jēzum tas bija zināms un tomēr Viņš pieņēma uzaicinājumu. Pieņēma ne tāpēc, ka Viņu būtu savaldzinājusi Sīmaņa liekulīgā laipnība, bet gan patiesās mīlestības jūtas pret šo grēcinieku un citiem viņa līdzīgajiem, lai ar savu mīlestību sasniegtu viņu sirdis. Šāda Kristus attieksme kalpo mums un it īpaši kristiešiem, kā mums dzīvot pasaulē; kā attiekties kā pret draugiem, tā nelabvēļiem. Dziesmās vai kādos tēlainos izteikumos mēs esam dzirdējuši frāzi, ko dažkārt mēdzam lietot arī savās lūgšanās, proti, „Kristus ņem mūsu uz saviem pleciem”. Lūk, šis evaņģēlijs ir brīnišķīgs prototips, kas šo tēlaino izteikumu padara redzamu.
Viesošanās brīdī notiek kaut kas negaidīts, kas izmaina visu situāciju un vizītes mērķi. Kāda sieviete, kuras vārds šeit nav minēts, uzzinājusi, ka Jēzus ir Sīmaņa namā, iegāja namā un, nostājusies aiz Jēzus, "krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu." Šeit ir nedaudz jāapstājas situācijas skaidrojumam.
Tajā laikā Orienta zemēs ļaudis nesēdēja krēslos, kā tas ir ierasts šodien. Sēdēt – tas nozīmēja, ka ļaudis atradās pusguļus stāvoklī, uz sāna ,guļot uz matracīša un atbalstoties uz elkoņa. Tādējādi šī sieviete bija piegājusi pie Jēzus no mugurpuses, tas ir , tā, ka Viņš to neredzēja. Viņa nometās pie Jēzus kājām un mazgāja tās ar savām asarām.
Ir uzskats, it īpaši populārs starp Romas katoļiem, ka šī sieviete ir tā pati Marija Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus ļaunus garus. Atkal jāsaka, ka stāstījuma konteksts neatbalsta šādu pieņēmumu. Marija no Magdalas bija ļaunu garu apsēsta sieviete, bet šī bija prostitūta. Grieķu vārds, kas apzīmē grēka jēdzienu, ir hamartia, kas nozīmē – tāds, kas aizšāvis garām. Grēcinieki ir ļaudis, kas aizšāvuši garām Dieva desmit baušļiem. Nama saimnieks, kas bija uzaicinājis Jēzu uz mielastu, farizejs Sīmanis, izrādījās arī bija starp tiem, kas „aizšāvis garām”, lai gan pats to nemaz nenojauta. Mēģināšu paskaidrot šo domu tuvāk.
Farizeja Sīmaņa domu gājiens ir šāds: tam, kas ir jau vienu bausli pārkāpis, nesagādā nekādas problēmas pārkāpt arī otru, trešo un citus. Par šo sievieti bija zināms, ka tā ir prostitūta. Tādai bija aizliegts ienākt templī; vīra viņai nebija; nebija neviena cita, kas saskaņā ar bauslību pienestu upuri par viņas grēkiem, lai tādējādi saņemtu apžēlošanu. Viņa arī nedrīkstēja nevienam tuvoties, ienākt nevienā namā, jo to aizliedza bauslis. Viņa bija lemta pazušanai. Bet par Jēzu šis farizejs domāja tā: ja Jēzus būtu pravietis, tad Viņš noteikti zinātu, ka šī sieviete ir prostitūta; Viņš padzītu šo sievieti, lai pasargātu sevi no apkaunojuma. Tā kā Viņš tomēr nedzen viņu projām, tad Viņš nav tas, par ko sevi uzskata un, līdz ar to, arī ir tāds pats likuma pārkāpējs, kā šī sieviete.
Bet kā tad šis farizejs ir aizšāvis garām? Viņš taču precīzi ir izpildījis visus baušļus? Pirmā atbilde uz šādu jautājumu ir tāda, ka farizejs Sīmanis precīzi ir izpildījis to, kā viņš pats domā par Dievu un baušļiem. Viņš un viņam līdzīgie uzskata, ka žēlastība pienākas tikai tādam, kas ir precīzi izpildījis likuma prasības. Jūdu garīdzniecība un jūdu teologi ir sastādījuši visai ievērojamu dažādu priekšrakstu klāstu, kas apraksta un skaidro, ko nozīmē pareiza baušļu ievērošana. Tas tiek pasniegts arī tautai un, līdz ar to, visa tauta pilda šos priekšrakstus, nevis pašus baušļus, palikdami pārliecībā, ka ir bauslības turētāji un Dieva priekšā stāv taisni. Uz tiem, kas nerīkojas saskaņā ar mācīto un gudro vīru priekšrakstiem, ir jāraugās ar nosodījumu. Lieki teikt, ka šāda pieeja rada paštaisnību, lepnību un augstprātību.
Kas tad faktiski ir tas, ko mēs saucam par baušļiem? Parasti atbildam, ka tas ir likums, Dieva likums. Jāsaka, ka tāda izpratne par baušļiem sniedz visai virspusēju priekštatu. Bauslis ir kaut kas daudz vairāk jeb daudz lielāks par vienkāršu likuma traktējumu. Bauslis ir rakstītā veidā atklāta un pasniegta Dieva gribas izpausme un izvērsums plašumā, ko Dievs iedevis cilvēkiem, lai tie mācītos pazīt Dieva gribu. Un, kā tāds, bauslis ietver sevī taisnīguma principu, jo Dievs ir taisnība. Tāpēc daudzkārt Svētajos Rakstos, īpaši VD, mēs dzirdam Dievu sakām: “Spriediet taisnīgu tiesu, lai Es varētu par jums apžēloties..” Un te mēs dzirdam, ka blakus taisnīguma principam ir arī žēlastības princips. Piemēram, apustulis Jēkaps to skaidro tā: "Runājiet un rīkojieties tā, it kā jūs būtu tiesājami pēc brīvības likuma." (Jēk. 2:12) "Brīvības likums" - tā ir taisnība, kas iegūstama no žēlatības. Tā kā bauslis atspoguļo paša Dieva gribu, tad tā prasība pēc taisnības ir absolūta. Taisnība ir tas, kas ir atspoguļots baušļu prasībās. Nevienam nav iespējams nostāties blakus Dievam, ne ar kādiem priekšrakstiem, morāli un tikumību mēs nevaram piepildīt šo taisnīgumu. Bet žēlastības taisnība tev piedod visus pārkāpumus. Savukārt visi šie priekšraksti, morāles un ētikas principi neko nesaka par žēlastību. Tāds jēdziens morālajā imperatīvā nepastāv. Instrukcijas neietver sevī žēlastību un mīlestību pēc būtības.
Likuma pārkāpējam vienmēr ir kāda cerība. Vērsties pēc palīdzības pie Likuma, kuru tas ir pārkāpis, nav nekādas nozīmes, jo nav nekādu cerību, ka likums mainīs savu prasību. Kāda tad cerība ir likuma pārkāpējam? Tā ir žēlastība. Nav tā, ka man, kā pārkāpējam, tiks piedots tāpēc, ka prasu pēc žēlastības. Žēlastības pamatā ir mīlestība. Žēlastība piedod ikvienam, kam ir nožēla. Kā šai sievietei. Bauslība liedza šai sievietei tuvoties Jēzum no Nācaretes. Taču viņa droši vien bija dzirdējusi Jēzu, ka Viņš neatraidīs nevienu, kas meklēs pie Viņa nevis savu taisnību, bet žēlastību. Tāda vēsts par Jēzu bija izgājusi pasaulē. Un tā ir tā Evaņģēlija vēsts, kas pamatā piedāvā vēl vairāk. Evaņģēlijs savā žēlastībā iet līdz galam – atbrīvo no nāves un grēka slazda un dāvā dzīvību – mūžīgu dzīvību, kurā grēks, nāve un sātans vairs nevalda. Tā šī sieviete ar savām asarām mazgāja Jēzus ceļa putekļiem klātās un nogurušās kājas, slaucīja tās ar saviem matiem, smaržināja tās ar dārgu eļļu un skūpstīja kājas, kas bija atnesušas viņai žēlastību. Viņa trāpīja mērķī un kļuva brīva no sava grēka, no kaislībām. Kļuva par Dieva meitu, jo tas Kungs viņu bija darījis par brīvu cilvēku.
Turpretim farizejs aizšāva garām. Viņa liekulīgā paštaisnība neļāva šajā situācijā saskatīt mīlestību, kas grib piedot, apžēlot, kas negrib redzēt vainas, kļūdas, bet visu grib labot un attaisnot. Viņš spēja tikai pasmieties par Jēzu, ka tas ir ļāvis sevi apkaunojumam. Viņš gan redzēja Jēzu un tomēr nesaskatīja. Viņš nolika Jēzu it kā dilemmas slazdā: ja Viņš ir pravietis, tad Viņam ir jāpazīst šīs sievietes īstais raksturs un tāpēc Viņam nevajadzēja ļaut tai sev pieskarties; pēc farizeja domām Viņš bija kritis šīs sievietes kaislīgo pirkstu pieskārieniem, pieņemdams viņas pakalpojumus. Tā daudzi pasaulē, kā šis farizejs, domā par Jēzu. Ir sacerētas grāmatas, uzņemtas filmas par Jēzu un Viņa sievu Magdalēnu un tamlīdzīgas blēņas.
Tas, ko farizejs nedarīja, šī sieviete darīja. Ko tad farizejs neizdarīja: "Vai redzi šo sievieti," jautā Jēzus Sīmanim, "Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas?" Mīlestība nevis jutekliskā nozīmē, bet ka šai sievietei bija liela ticība un uzticēšanās: "Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl." Viņa saņēma grēku piedošanu, tāpēc ka ticēja Jēzus vārdiem.
Dzīve no Dieva žēlastības – tas nav kaut kāds vienreizējs notikums. Tā ir nepārtrauktība, kamēr vien dzīvojam šajā pasaulē. Jā, mēs esam Dieva apžēloti Kristus dēļ. Taču aizvien vēl mēs dzīvojam savā grēcīgajā miesā. Aizvien pār mums grib valdīt mūsu kaislības, mūsu augstprātība, mūsu paštaisnums, mūsu liekulība. Tāpēc mums aizvien jānāk altāra priekšā un jālūdz Dievs: "Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!" Un mēs arī dzirdam to pašu attaisnojumu: "Ej ar Dieva mieru!" Bet, ja mēs aizmirstam par to, ja sākam domāt, ka tik bieži nav jāstājas altāra priekšā, tad mums gluži nemanot šis farizejisms gūst virsroku pār mums. Cik gan daudz kristiešu nav krituši pār šo klupšanas akmeni! Daudzos gadījumos tas ir bijis ļoti sāpīgi.
Daudzi kristieši mēdz runāt par sekošanu Kristum, par Kristus atdarināšanu, taču tā vietā izdomā jaunu bauslību, kurā nav šī žēlastības taisnība jeb taisnība, kas iegūstama no žēlastības. Tā vietā tiek piedāvāta jauna priekšrasktu sistēma, kas nevis atvieglina, bet vēl vairāk apgrūtina vai arī rada sistēmu, kas apmierina tikai dabisko cilvēku, bet dvēsele, kas ilgojas pēc miera un mīlestības, atstāta novārtā. ja mēs tiešām gribam atdarināt Kristu, tad ejam to ceļu, kādu gāja Kristus un Viņa mācekļi, piedodami saviem nelabvēļiem. piedevuši mēs esam tad, kad gribam tiem palīdzēt. It īpaši grūtā brīdī. Mēs sekojam Kristum, kad palīdzam tiem, kam ir grūti. "Mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību." Āmen!
KLB ATA Ozolnieku luterāņu draudzes mācītājs Uldis Fandejevs
2016. gada 7. augusts