Jēzus Kristus vārdi vārgajam vīrietim pie Bētzata dīķa ir domāti arī mums šodien

¹ Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. ² Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. ³ Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu. ⁵ Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. ⁶ Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: "Vai tu gribi kļūt vesels?" ⁷ Slimais viņam atbildēja: "Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis." ⁸ Jēzus viņam sacīja: "Celies, ņem savu gultu un staigā!" ⁹ Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats. ¹⁰ Tad jūdi sacīja izdziedinātajam: "Ir sabats, tu nedrīksti nest savu gultu!" ¹¹ Bet viņš tiem atbildēja: "Kas mani darīja veselu, man teica: ņem savu gultu un staigā!" ¹² Tie viņam jautāja: "Kurš ir tas cilvēks, kas tev teica: ņem un staigā?" ¹³ Bet izdziedinātais nezināja, kurš tas ir, jo Jēzus nozuda ļaužu pūlī, kas tajā vietā bija. ¹⁴ Pēc tam Jēzus to atrada templī un viņam sacīja: "Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jn. 5:1-14)

Es uzdošu vienu jautājumu: par ko ir šis teksts? Vai par kāda cilvēka brīnumaino dziedināšanu, kas jau 38 gadus savas slimības dēļ tikai ar grūtībām spēja pārvietoties? Kad mēs lasām par kādiem Jēzus brīnumdarbiem, vienmēr rodas iebildums, kāpēc šādi dziedināšanas brīnumi vairs neparādās, un mēs par tiem neko nedzirdam. Tā kā brīnumainās dziedināšanas vairs nemēdz atkārtoties, tad tie tiek piedēvēti leģendām, kuriem nav nekādas vērtības. Savukārt interpretētāji, nespējot atbildēt uz tādiem jautājumiem, mēdz šos notikumus skaidrot kā garīgo alegoriju. Jā, mēs varam no evaņģēliju liecībām izveidot alegorijas un pat piešķirt tiem apzīmējumu garīgs, tomēr tās ir un paliks mūsu alegorijas jeb, lietojot mūsdienīgu terminoloģiju, paša sludinātāja produkts, ko nekādā ziņā nevar uzskatīt par patiesu Bibliskās situācijas izklāstu. Taču patiesais, kas šajā vēstījumā tiek atklāts, nav pat tas, ka kāds cilvēks tiek reāli dziedināts no slimības, ko neviens cits ārsts nebija spējis izdarīt, bet gan Kristus visvarenībai. Šā vīra dziedināšana notika visvarenā dievišķā spēka rezultātā. Te nav runa par kaut kādu garīgo dziedināšanu, bet gan fizisku slimības izārstēšanu. Tādējādi Kristus pierādīja savu dievišķo izcelsmi. Dieva visvarenībai nav vajadzības atkārtoti sevi pierādīt. Tā ir jāpieņem ticībā, nevis zināšanā. Ticībai nav nepieciešami daudzkārtīgi atkārtojumi.

Labi, bet kāda tad nozīme šim notikumam ir mums? Vispirms jau tas, ka tad, kad Kungs Jēzus nāks pēc saviem ticīgajiem, Viņš dziedinās mūsu visus no mūsu kaitēm un vainām. Taču galvenais, ka Viņš darīs mūs brīvus no tā, kas ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Un tas ir grēks. Grēks ir tas, kas ienesis pasaulē slimības, dažādas kaites, kuru dēļ mēs ciešam un, galu galā, atnes mums nāvi. Grēks ir visu mūsu nelaimju cēlonis, ļaunuma sakne. Vairums cilvēku, kas cieš no dažādām kaitēm, visu savu uzmanību velta slimības izārstēšanai un sevis paglābšanai no nāves un nepievērš nekādu vērību tam, ka visu šo nelaimju galvenais vaininieks ir grēks. Par to runā šīsdienas teksts, un tam mēs šodien pievērsīsim vērību, jo arī Kristus dziedinātajam vīram saka: Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks! Tomēr ne par to vien šodien uz mums runā evaņģēlijs.

Šī nodaļa Jāņa evaņģēlijā apraksta lielā konflikta sākumu starp jūdiem un Jēzu. Tā pamatā bija notikums par kāda slimā vīra dziedināšanu, kas jau 38 gadus gulēja pie Bētzata dīķa, cerēdams uz dziedināšanu.

Jeruzalemē vēl apustuļa Jāņa laikā bija peldvieta, ko ēbrejiski dēvēja par Bētzata, kas nozīmē Žēlastības nams. Šī vieta, tikai ar citu nosaukumu, ir saglabājusies arī šodien. Tā ir visai neparasta vieta, kas ar savām īpašībām mulsina daudzus. Viens šāds moments ir tās neparastais dziļums – vairāk nekā 20m. Bet otrs – pēkšņā burbuļošana, kas laiku pa laikam satricina ūdens rāmumu. Varbūt šī ir tā ūdens sakustināšana, kuru Jēzum minēja neveselais vīrs. Ticējums bija tāds, ka šo ūdens virsmas viļņošanos izraisa Dieva eņģelis, un tas, kas šajā brīdī pirmais sasniegs ūdeņus dīķī, taps vesels.

Lūk, Jēzus šo vīru dziedināja, likdams tam celties, ņemt savu gultu un staigāt. Jūdiem tas, protams, nepatika, jo tā bija sabata diena, kurā nedrīkstēja veikt nekādus darbus, cilāt smagumus un nest nastas. Mēs zinām, ka arī dziedināšana sabata dienā bija aizliegta. Protams, dziedināšanu šim vīram jau nevar pārmest, jo viņš jau nespēja pats sevi dziedināt. Bet tas, ko viņš nedrīkstēja darīt, pēc dziedināšanas nest savu gultu. Dziedināšanu varēja pārmest Jēzum, taču naidīgie jūdi sākumā vēl nezināja, kas ir šā vīra dziedinātājs. Tāpēc tie uzklupa dziedinātajam – tu nedrīksti nest gultu. Vai Jēzus nezināja par šo aizliegumu, ko bija ieviesusi jūdu garīdzniecība? Protams, zināja. Faktiski Jēzus atklāti nostājās pret jūdu sekulāro reliģiozitāti – dievbijību bez garīguma, dievbijību bez Dieva, bez Kristus, bez mīlestības, kādu mēs šodien lielā mērā sastopam Rietumeiropas sabiedrībā. Cits šāds cilvēku radītās reliģiozitātes piemērs ir islams. Kur nav Kristus, nav mīlestības, bet ir naids. Kas nav savējie, tie ir jāpaverdzina vai pat fiziski jāiznīcina.

Arī jūdu reliģiozitāte, kā mēs to redzam, ir naida pilna. Cilvēks ir dziedināts, bet tie pārmet viņam, ka viņš staigā ar gultu. Kāpēc lai viņš gulētu gultā, būdams vesels? Tāpat jūdi vēlāk pārmetīs Jēzum, ka Viņš sabata laikā dziedināja slimos. Nedēļā ir sešas dienas. Tajās nodarbojies ar dziedināšanu, saka jūdi. Bet sabatā to nedrīkst darīt. Sabatā nedrīkst strādāt. Kam tad sabats ir domāts? Vai ne tāpēc, lai darītu cilvēkus priecīgus, laimīgus, veselus? Vai sabats nav diena, kad mirušais tiek darīts dzīvs? Vai sabats nav diena, kad tas Kungs mūs darīs brīvus no grēka, kas ir visu mūsu nelaimju cēlonis, kas ir cēlonis mūsu šķirtībai no Dieva? Vai sabats nav diena, kad apcietinātie tiek izlaisti no cietuma, tas ir, tie, kas bija grēka, nāves un sātana varā, tagad ir darīt brīvi un atbrīvoti no verdzības, no ieslodzījuma, kas nemitīgi mūs turēja savā gūstā?

Jūdi bija nikni uz Jēzu, jo Viņš uzdrošinājās uzbrukt jūdu radītajai sekulārajai reliģiozitātei. Šīs viltus dievbijības pamati tika satricināti, daļa jūdu sabiedrības bija neizpratnē, kam ticēt, kam paklausīt. Un mēs redzam, ka šīs saviļņošanās iemesls ir Jēzus Kristus.

Apustulis Jānis mums liecina, ka pie šās peldvietas bija daudzi neveselie. Taču Jēzus piegāja tikai pie viena no tiem. Viņš zināja, ka šis vīrs tā guļ jau daudzus gadus. Lielāko savu mūža daļu viņš atradās šādā stāvoklī. Viņam varētu būt ap 50 vai 60 gadiem. Nav zināms iemesls, kāpēc šī kaite tur viņu savā gūstā. Mēs noprotam, ka pār viņa pagātni ir nogūlies kāds dziļš un smags grēks. Jēzus ieraudzīja šā vīra sejā pilnīgu bezcerību, nolemtības dziļās grumbas, ja tā varētu teikt. Kāpēc tad Jēzus tomēr viņam palīdzēja, kāpēc dziedināja, ja viņš bija zaudējis jel kādu cerību uz palīdzību? Viņš bija zaudējis cerību, ka kāds varētu viņam palīdzēt nokļūt līdz ūdeņiem pirmajam, kad tas saviļņosies. Viņš bija sapratis, ka ne ar kādiem saviem spēkiem, tas ir, savu taisnību, morāli, padomu, sekulāro dievbijību, nekas viņam neizdosies. Izmēģināts ir daudz kas: daudzas reliģijas, daudzas ticības, bet viss velti. Kas atlika? Betzata – žēlastības nams. Žēlastība. Ar skumjām un nožēlu viņam bija jāatzīst, ka nekas nesanāks, jo nav nekāds bauslis, kas liktu šo vīru kādam ienest ūdeņos, kad tas sāk burbuļot. Burbuļošana notiek sabatā, bet sabatu pārkāpt nedrīkst. Ko nu? Atliek žēlastība un mīlestība, pār kuru bauslībai un jūdu priekšrakstiem nav teikšana.

Arī mums Jēzus jautā – mūsu ciešanās, sāpēs, izmisumā: Vai tu gribi kļūt vesels? Te nav runa tikai par fizisko izdziedināšanu. Tas ir jautājums par to, vai mēs gribam būt brīvi no tā, kas mūs nospiež, kas mūs baida, kas sagrauj mūsu cerības. Vai tad, kad mēs nākam ar savām lūgšanām pēc palīdzības veselības lietās, vai mēs tad arī domājam par grēku piedošanu, par brīvību no grēka? Ko mēs parasti atbildam uz Jēzus jautājuma: Vai tu gribi kļūt vesels? Gan jau pats; ar mani viss kārtībā utt. Vai arī – tavs Dievs man nepalīdzēs. Mēs aizvien paši gribam – ar saviem spēkiem, saviem līdzekļiem. Vissliktāk, ja mēs cenšamies apslāpēt savu sirds balsi, sava iekšējā es saucienu pēc palīdzības.

Tad Jēzus saka viņam: Celies, ņem savu gultu un staigā! Tie ir spēcīgi vārdi. Tie liecina par dievišķā visvarenā spēka klātbūtni. Šie vārdi prasa arī ticību. Vīrs ticēja brīnumainajai dziedināšanai. Kāpēc Jēzus viņam palīdzēja, ja jau viņš bija zaudējis jel kādu cerību? Mums nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Iespējams, ka šim vīram bija ticība tieši šai žēlastībai, jo no citām evaņģēliju liecībām mēs zinām, ka Jēzus nedarīja nevienu brīnumdarbu, ja nebija ticības. Tāpēc domājams, ka viņam tomēr bija ticība. Taču katrā gadījumā – to, ko izdarīja Jēzus, viņam bija pilnīgi negaidīti. Acumirklī viņš kļuva vesels. Sabata dienā. Viņš ņēma savu gultu un staigāja. Līdz šim gulta bija viņu nesusi, bet tagad viņš nes gultu. Tas, ka dziedināšana notika sabata dienā, šiem naidīgajiem jūdiem vajadzēja kalpot par zīmi Dieva visvarenai klātbūtnei, ka sabats ir tuvu klāt pienācis. Bet viņi jau neticēja.

Raksturīgākā ticības īpašība ir tā, ka ticība nerāda un nepiedāvā Dievam savus nopelnus. Tā arī negrib nopirkt Dieva žēlastību, kā to dara šaubīgie un liekuļi. Ticība nāk pie Dieva bez nopelniem. Tā turas tikai pie tīras, nepelnītas Dieva žēlastības, paļaudamās uz šo žēlastību. Šim vīram nebija nekā, ar ko aizstāvēt sevi Dieva priekšā. Palika tikai žēlastību.

Pašizdomāta ticība ir kā “Bezdievīgo ceļš, [kas ir] kā akla tumsa; viņi nezina pār ko tie kritīs”, saka gudrais Salamans. Pašizdomāta ticība vadās pēc pašas atzinumiem. Tāds cilvēks savās domās ir izveidojis it kā savu ceļu pie Dieva, kas tomēr nav tāds, kas sniedz tev patiesu mierinājumu, ko dod brīvība no grēka, nāves un velna varas.

“Redzi, tu esi kļuvis vesels, negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks!” Kristus grib uzklausīt mūsu lūgšanas, dziedināt mūsu dvēseles un iepriecināt tās ar patiesu prieku un ar šo prieku un mīlestību piepildīt mūsu sirdis un domas. Viņš grib novērst mūs no nepatiesības un virzīt uz patiesības ceļa, kas ved nabaga grēcinieku prom no grēka pie Jēzus Kristus. Āmen!

2016. gada 28. augusts KLB ATA Ozolnieku

luterāņu draudzes mācītājs

Uldis Fandejevs