SATIS EST UN EKLEZIOLOĢISKIE JAUTĀJUMI AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII ARTIKULĀ

TEKSTU ANALĪZE

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII-VIII ARTIKULS

Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.
Un patiesai baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: " Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs .." (Ef. 4:5-6).
Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība, tomēr, tā kā šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu, ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no necienīgiem priesteriem, un tas tā pēc Kristus vārdiem: " Uz Mozus krēsla ir nosēdušies Rakstu mācītāji un farizeji .." (Mt. 23:2). Gan sakramenti, gan vārds, Kristus pavēles un iestādījuma dēļ, ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.
Mēs noraidām donātistus un tiem līdzīgus, kuri noliedz bezdievīgo priesteru kalpošanas iespēju baznīcā un turēja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

TEOLOĢIJAS FAKULTĀTE

 

BAKALAURA DARBS

 

 

SATIS EST UN EKLEZIOLOĢISKIE JAUTĀJUMI AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII ARTIKULĀ

 

TEOLOĢIJAS FAKULTĀTES
8.SEMESTRA STUDENTS

ULDIS FANDEJEVS

STUD. APLIECĪBA NR. B 93011

ZINĀTNISKAIS KONSULTANTS

MAG. THEOL. ALEKSANDRS BITE
1997. gada 4. jūlijs A. Bite

 

Rīga - 1997

 

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII-VIII ARTIKULS

 

Tāpat māca, ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.

Un patiesai baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki. Kā Pāvils saka: " Viena ticība, viena Kristība, viens visu Dievs un Tēvs .." (Ef. 4:5-6).

Lai gan baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība, tomēr, tā kā šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu, ir pieļaujams sakramentus saņemt pat no necienīgiem priesteriem, un tas tā pēc Kristus vārdiem: " Uz Mozus krēsla ir nosēdušies Rakstu mācītāji un farizeji .." (Mt. 23:2). Gan sakramenti, gan vārds, Kristus pavēles un iestādījuma dēļ, ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.

Mēs noraidām donātistus un tiem līdzīgus, kuri noliedz bezdievīgo priesteru kalpošanas iespēju baznīcā un turēja tādu kalpošanu par nederīgu un neiedarbīgu.

 

 

LIETOTIE SAĪSINĀJUMI

CA - Augsburgas ticības apliecība

Ap. - Augsburgas ticības apliecības Apoloģija

FC - Konkordijas Formula

ŠmA - Šmalkaldes Artikuli

ŠvA - Švābahas Artikuli

NA - Nirnbergas Artikuls

Na - Nirnbergas Artikuls; 1530. gada 31. maijs

Nb - Nirnbergas Artikuls; 1530. gada 15. jūnijs

CP - Confutatio Pontifificia (Pāvesta Atspēkojumu Grāmata)

CT - Concordia Triglotta (Konkordijas Grāmata latīņu-vācu-angļu redakcijā)

Art. (art.) - artikuls

LK - Lielais Katehisms

MK - Mazais Katehisms


SATURS

Lietotie saīsinājumi

Saturs

Priekšvārds

Ievads

  1. Augsburgas ticības apliecības tapšanas īss vēsturiskā konteksta apskats
  2. Augsburgas ticības apliecības vēsturiskais konteksts
  3. Augsburgas apliecības konteksts.

I. Teksta analīze

  1. Avotu analīze
  2. Struktūras analīze vācu tekstā
  3. Struktūras analīze latīņu tekstā

II. Baznīcas izpratnes problemātika

  1. Romas baznīcas eklezioloģijas atspoguļojums Augsburgas ticības apliecības apoloģijā
  2. Reformācijas radikālā spārna eklezioloģijas atspoguļojums
  3. Augsburgas ticības apliecības sniegtā baznīcas definīcija

III. Baznīcas pazīmes CA Apoloģijas VII un VIII artikulā

  1. Baznīca tās šaurā nozīmē
  2. Baznīca tās plašā nozīmē
  3. Baznīcas ārējo pazīmju nepieciešamība
  4. Atšķirība starp "ortodokso baznīcu" un "heterodokso baznīcu"

IV. Baznīcas vienība

  1. Iekšējā vienība
  2. Ārējā vienība
  3. Baznīcas vienības robežas

V. Satis est Augsburgas ticības apliecības VII artikulā

  1. Kas ir evanģēlijs?
  2. Kas ir patiesa sakramentu pārvaldīšana

Nobeigums

Izmantotā literatūra.


 

PRIEKŠVĀRDS

Manu pētījumu priekšmets ir Augsburgas ticības apliecības VII artikuls, kas stāsta par Baznīcu un tās vienību. Kopš Viduslaikiem neatradīsies daudz tādu dokumentu, kas būtu tik rūpīgi pētīti, kā Augsburgas ticības apliecība. Ievērojamu lomu sekošanai Kristum un kristīgai dzīvei ieņem ticības apliecināšana. Tā pirms vairāk nekā četrarpus gadsimtiem ticības apliecinātāji, kurus vadīja Filips Melanhtons, tikai vēlāk saprata, ka, apliecinot savu ticību Augsburgā, imperatora Kārļa V un Reihstāga priekšā, viņi vēlreiz apzīmēja skaidras robežas tai mācībai, kas patiesībā ir apustuļu un senbaznīcas mācība. Šī apliecība tapa par visu ticīgo dokumentu, kurā viņi apraksta, kam kristieši tic un ko viņi māca. Toreiz un arī turpmāk ticības apliecināšana noteica Kristus baznīcas būtību un robežas. Tas nozīmēja, ka ikreiz, kad baznīca bija apdraudēta, tā atgriezās pie Augsburgas ticības apliecības. Tās 7. artikuls ir pirmais doktrinālais vēstījums par to, kas ir baznīca un kas ir tās vienība, kas ir tās svētums, katolicitāte un apustuliskums. Šie bija tie jautājumi, par kuriem rakstīja teologi un uz kuriem arī šodien sniedz atbildi Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls.[1]

Manu pētījumu nolūks ir noskaidrot, ko apgalvo jēdziens satis est (pietiek, ir pietiekami) Augsburgas ticības apliecības 7. artikulā.[2] Es centīšos secīgi noskaidrot CA VII apgalvojumu, ka patiesai Baznīcas vienībai "pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu." Risināmā problēma attiecas uz jautājumu, vai satis est (pietiek, ir pietiekami), formulējot Baznīcas vienību, paredz vai neparedz kādus papildinājumus blakus Evaņģēlija sludināšanai un sakramentu administrēšanai. Savā pētījumā pamatā es izmantošu sistemātisko metodi, bet papildu arī ģenētisko metodi. Ievaddaļā došu Augsburgas apliecības vēsturisko kontekstu, kurai sekos tekstu analīze un CA Apoloģijas, t. i., paša Melanhtona komentāra par CA, iztirzājums. Tajā es centīšos noskaidrot artikula saturu, lietotos terminus un to nozīmi.

Savā darbā galvenokārt balstīšos uz Mārtiņa Vittenberga pētījumu “Baznīcas kopība un dievgalda kopība baznīcas vēstures skatījumā.”[3] Tekstus analizēšu, sekojot Randija Asberija metodei darbā "The Church in AC VII: An Exegetical Overview", vārdus un to nozīmi analizēdams un salīdzinādams ar vācu un latīņu tekstu variantiem. Lai noskaidrotu CA tapšanas vēsturisko fonu, kā arī avotu izcelsmi un to vēsturisko fonu, es balstīšos uz sekojošiem darbiem: Wilhelm Maurer: "Historical Commentary On The Augsburg Confession", Holsten Fagerberg: "A New Look At The Lutheran Confessions (1529-1537)", Jurgen Ludwig Neve: "A Guide to the Augsburg Confession: Its History and Its Theology", Edmund Schlink: "Theology of the Lutheran Confessions" kā arī Robert Kolb: "Confessing the Faith: Reformers Define the Church, 1530-1580."

Šī tēma mani saistīja ar savu aktualitāti. Mani interesēja jautājums: vai šis artikuls sniedz Baznīcas definīciju, aprakstot to, kas ir baznīca, vai arī tas dod pamudinājumu uz kādu Baznīcas ideālu, uz kuru būtu jātiecas, vai priekšrakstu, kādai ir jābūt baznīcai?

IEVADS

AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS TAPŠANAS ĪSS VĒSTURISKĀ KONTEKSTA APRAKSTS

Lai saprastu Augsburgas ticības apliecību, mums jābūt skaidram priekšstatam par tās tapšanu. Lai nonāktu pie šāda priekšstata, mums jāpievērš vērība diviem faktoriem CA VII un VIII artikula tapšanā.[4] Pirmkārt, mums jāpēta CA vēsturiskais konteksts, tā tapšanas dinamika, proti, kādi bija tā sagatavošanās posmi līdz pat oficiālajai CA versijai, šajā pētījumā iekļaujot arī jau pārveidoto, 1540. gada Augsburgas apliecības versiju. Otrkārt, mums jābūt skaidram priekšstatam arī par CA teoloģisko kontekstu, kas izveidojās no Lutera un Melanhtona rakstiem, sākot jau ar 1522.-1524. gadu.[5]

Daudzi pētnieki uzskata, ka CA pirmās daļas (1. - 21. artikulam) pamatu veido Lutera personiskās ticības apliecības trešā daļa,[6] kas skar jautājumu par Svēto Vakarēdienu.[7] Luters to rakstīja 1528. gada pavasarī, būdams ļoti slims. Šo vēstījumu viņš uzskatīja kā vārdos piesardzīgu un neatceļamu.[8] Daudz grūtāk ir spriest par CA otro daļu (22. - .28. artikulam),[9] jo te nav iespējams noteikt, kurš no šiem punktiem ir tieši attiecināms uz Torgavas artikuliem.[10] Tomēr domājams, ka CA otrās daļas apspriežamie artikuli tika saskaņoti pirmajās nedēļās Augsburgā.[11]

  1. gada 21. janvārī Kārlis V sasauca Reihstāgu, kuru nozīmēja uz 8. aprīli. Imperators to sasauca Augsburgā divu iemeslu dēļ: karš pret turkiem, kā arī vienprātības iegūšana strīdā par ticības lietām.[12] Kārlis V gribēja likvidēt jebkādus cēloņus, kas varētu izraisīt nevienprātību impērijā. Reliģisko domstarpību novēršanu viņš uzskatīja kā līdzekli šīs vienprātības panākšanā.[13] Luters un viņa kolēģi nopietni un pamatoti baidījās, ka šī sapulce patiešām varētu viņiem ierobežot sludināšanas brīvību.[14] Tāpēc 14. martā ievērojamākie Vitenbergas zinātnieki (Luters, Jonas, Bugenhagens un Melanhtons)[15] saņēma atļauju no firsta sagatavot šādu dokumentu, lai to varētu nodot apspriešanai Torgavas galmā, 20. martā.[16] Ceļā uz Vitenbergu luterāņiem bija daudz iespēju kopējām konsultācijām un apspriedēm.[17]

Mācība, ko luterāņi iesniedza imperatoram Kārlim V Augsburgas Reihstāga sesijā, kļuva par viņu ticības apliecību. Tajā luterāņi uzsvēra, ka šī mācība, kā tas ir norādīts CA ievadā, ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un skaidro Dieva Vārdu.[18] Tomēr Roma, neņemot vērā luterāņu argumentus, apsūdzēja evaņģēliskos jaunas mācības ieviešanā, apgalvojot, ka šī mācība vērsta pret Dieva Vārdu un kristīgajiem lēmumiem.[19] Kā atzīmē šā dokumenta ievadā paši tā autori, tad Augsburgas ticības apliecība bija vērsta gan pret pāvestības kļūdām un maldiem, ļaunprātībām un elkkalpību, gan arī pret jaunajām radikālajām tendencēm kristīgajā mācībā.[20]

Sākumā evaņģēliskie bija iecerējuši iesniegt imperatoram Kārlim V tikai tos mācības jautājumus, kas bija vērsti pret katoliskās Romas maldiem. Viņu sākotnējais nolūks nebija apspriest tos ticības artikulus, par kuriem nebija pretrunu [piemēram, par Dievu utt.].[21] Tomēr situācija mainījās, kad luterāņi, ierodoties Augsburgā, tika klasificēti kā Cvinglija, Oikolampadija, Karlštata, Pirkheimera, Hubmeijera un Denka[22] sekotāji un tika apvainoti visās iespējamās herēzēs: gan vecās, gan jaunās.[23] Šā iemesla dēļ viņi mainīja savu sākotnējo plānu un izvērsa savu dokumentu, iekļaujot tajā arī tos mācības artikulus, kas noliegtu gan vecās, gan arī jaunās herēzes, kas kļūdaini bija piedēvētas luterāņiem.[24]

Romas baznīca, lai apgāztu CA pausto mācību, visus savus pretargumentus apkopoja Konfutāciju grāmatā. Piemēram, par CA VII tā apgalvo: "Apliecības VII artikuls, kurā tiek apgalvots, ka baznīca ir svēto sapulce, nevar būt pieņemams bez kaitējuma ticībai, jo ar šo definējumu ļaunie un grēcinieki tiek šķirti no baznīcas."[25] Tāpēc, lai noraidītu pāvesta piekritēju pārmetumus, evaņģēliskie atsaucās uz Pāvila vēstuli Efeziešiem ceturto nodaļu. Tas ir fragments, kurā Pāvils runā par Kristus baznīcu: " ... viena ticība, viena kristība, viens Kungs ..." Šis citāts skaidri norāda uz iepriekšējo Pāvila vēstules doktrinālo skaidrojumu, atgādinot, ka lasītājs tiek aicināts sekot Kristum un Viņa baznīcai.[26] Tāpēc ticīgajiem jābūt sava aicinājuma cienīgiem un par patiesiem Kristus Baznīcas locekļiem.[27]

Augsburgas ticības apliecības vēsturiskais konteksts

Nepieciešamo fonu CA VII jēdzienu pareizai izpratnei sniedz Lutera 1528. gada ticības apliecība.[28]

"Es ticu, ka virs zemes ir viena svēta kristīga Baznīca, kas ir svēto kopība un pilnība jeb visu kristiešu draudze visā pasaulē, viena Kristus Līgava un Viņa garīgais Ķermenis, pār kuru Viņš ir vienīgais tās Galva.”[29]

“Kristieši ir izkaisīti visā pasaulē: fiziski - pāvesta, persiešu, tatāru u.c. pakļautībā, bet garīgi tie ir sapulcināti vienkopus vienā Evaņģēlijā un vienā ticībā, zem vienas Galvas, Jēzus Kristus.”[30]

Šo baznīcu Luters identificē ar to,ka:

"Šajā kristietībā, lai kur arī tā būtu, ir grēku piedošana, tā ir žēlastības valstība, patiesa grēkatlaide, jo tajā ir Evaņģēlijs, Kristība, Altāra Sakraments, ar kuru tiek piedāvāta un saņemta grēku piedošana, un tur ir arī Kristus un Viņa Gars un Dievs. Un ārpus šīs kristietības nav pestīšanas, nedz grēku piedošanas, bet gan mūžīgā nāve un nolādējums."[31]

Saskaņā ar šo apliecību, baznīca ir kā garīga (sapulcināti vienkopus vienā Evaņģēlijā un vienā ticībā, zem vienas Galvas, Jēzus Kristus), tā arī fiziska (pasaulē esoša) būtība. Šī baznīcas būtība ir iezīmēta ar grēku piedošanu un žēlastību, kas baznīcai ir atklāts caur Evaņģēliju, Kristību un Altāra Sakaramentu.

Arī Mazajā Katehismā Luters lieto apzīmējumu "... visa kristīgā draudze virs zemes... "[32] Šis viņa izteikums uzsver baznīcas katolicitāti kā arī tās materialitāti. Vēl skaidrāk baznīcas daba top saprotama no viņa izteikuma: "Šinī kristīgā draudzē Viņš man un visiem ticīgajiem ikdienas bagātīgi piedod visus grēkus..."[33] Šeit ir pretstats starp ticīgajiem un visiem ļaudīm. Baznīca, kuru mēs identificējam ar grēku piedošanas uzdevumu, var gan atrasties virs zemes, tomēr tā neietver visus ļaudis virs zemes.

Lutera Lielais katehisms sniedz detalizētāku izskaidrojumu idejām, kas ir izteiktas Mazajā katehismā. Šeit Luters uzsver "svēto kopību" (communio sanctorum) un "ecclesia."[34] Viņš dod priekšroku apzīmējumam "kristīgā draudze jeb sapulce", tomēr vislabāk "svētā kristīgā tauta." Baznīca ir "draudze, kurā ir tikai svētie."[35] Baznīca ir vieta, kur ir grēku piedošana. Šīs piedošanas īpašība: "Tādēļ kristietībā viss ir iekārtots tā, lai mēs ikdienas saņamam pilnīgu grēku piedošanu caur vārdu un zīmēm, lai mierinātu un iedrošinātu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam.[..] Bet ārpus Baznīcas, kur nav Evaņģēlija, tur nav piedošanas, tāpēc tur arī nevar būt svētuma."[36] Tātad, kristīgās Baznīcas būtība - svēto kristīgo ļaužu kopība ir vieta, kur tiek dāvāta piedošana caur Vārdu un sakramentiem.

Lielāku CA VII satura nozīmi sniedz Švābahas Artikulu XII artikuls (1529).[37]

"Nav šaubu, ka virs zemes, līdz pat pasaules galam, ir un paliks viena svēta kristīga Draudze, kā vēstī Kristus Mt. 28:20: "Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas, līdz pasaules galam." Šī Baznīca nav nekas cits, kā vien Kristum ticīgie, kas tur, tic un māca iepriekšminētos artikulus un daļas un tādēļ pasaulē cieš vajāšanas un mocības; jo tur, kur tiek sludināts Evaņģēlijs un pareizi lietoti sakramenti, ir svētā kristīgā draudze, un tā nav saistīta ar likumiem un ārēju krāšņumu, vietu un laiku, cilvēkiem un ceremonijām."[38]

Kristīgās baznīcas pamats ir Kristus. Svarīga ir šī frāze: "... kas tur, tic un māca iepriekšminētos artikulus un daļas..." Šie Švābahas (I-XI) "iepriekšminētie artikuli" aplūko tādas mācības tēmas kā Dievs, iedzimtais grēks, taisnošana, amats, sakramenti.[39] Te nav minimālisma: nedz tieša, nedz netieša.[40] Tad, kad tiek spriests par baznīcu, tiek ietverti visi ticības artikuli. Švābahas XII artikuls ir aprakstošs; tur nav juridiskas prasības.[41]

No visiem šiem avotiem mēs redzam, ka Baznīca ir vienlaicīgi gan garīga, gan fiziska, tomēr tā neatrodas kādā vienā, centralizētā hierarhijā. Galvenā doma, ko mēs atrodam šajos avotos, ir uzskats, ka Baznīca ir Una Sancta, Kristus Baznīca, kas bija, ir un būs viens Kristus ķermenis.[42]

AUGSBRUGAS APLIECĪBAS VII ARTIKULA KONTEKSTS

Evanģēliskie artikuli

  1. tabula.
Artikuls Nosaukums Apraksts
I Par Dievu Aplūko Baznīcas katolisko mācību par Dievu
II Par iedzimto grēku Izskaidro iedzimto grēku - cilvēka ne spēju bīties un uzticēties Dievam
III Par Dieva Dēlu  Runā par Kristu, Dieva Dēlu; Viņa personu un darbu
IV Par taisnošanu  Atklāj, kā cilvēce tiek attaisnota;
Dieva priekšā:
  1. mēs bez nopelna, no Dieva žēlastības, topam taisnoti Kristus dēļ caur ticību;
  2. šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā
V Par amatu Lai iegūtu šādu ticību, Dievs ir iedibinājis Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas amatu
VI Par jauno paklausību Ticība gādā labos augļus
VII Par Baznīcu Baznīcas daba un vienība

 CA VII šajā kontekstā starp pārējiem artikuliem parādās kā centrālais artikuls. R.Asberijs to uzskatāmi parāda 1. tabulā.[43]

Pirmos sešus varētu nosaukt par evaņģēliskajiem artikuliem (pēc to rakstura), kas kalpo par pamatu baznīcai.[44] Šie artikuli apraksta to, kas ir baznīca. Tad, kad esam izsekojuši visiem šiem artikuliem, seko loģisks jautājums: uz ko tad šī mācība attiecas; kur viss šeit rakstītais notiek? CA VII atbild, ka visu ticīgo draudzē, kurā Evaņģēlijs (I-VI) ir pareizi sludināts un mācīts.

Sakramentālie artikuli

  1. tabulas turpinājums.
Artikuls Nosaukums Apraksts
VIII Kas ir Baznīca Svēto draudze, kas sajaukusies ar liekuļiem un ļaunajiem
IX Par kristību Iepazīstina ar pirmo no sakramentiem, kas citēts CA VII;
tas ir sakraments, ar kuru kristītais ir uzņemts Dieva žēlastībā;
X Par tā Kunga Mielastu Skaidro Sv. Vakarēdienu kā Kristus Miesu un Asinis
XI  Par grēksūdzi Aizstāv privātās grēksūdzes un absolūcijas saglabāšanu
XII Par grēku nožēlu Grēksūdzes loma ticīgā dzīvē
XIII Par sakramentu Dieva gribas zīmes attiecībā uz sakramentu lietošanu cilvēkiem; ticībamodināšanai un stiprināšanai
XIV Par Baznīcas kārtību Likumīgi aicinātie kalpošanas amata īstenošanai
XV Par Baznīcas ritiem  Lietderīgie Baznīcas riti; nav nepieciešami pestīšanai
 

Savukārt, CA VIII-XV artikulus varētu nosaukt par "sakramentālajiem artikuliem." Tie ir baznīcas izpausme jeb tās ārējās zīmes un prakse. Pamatojoties uz mācību (VII artikuls), baznīca tiek identificēta ar tās zīmēm: sakramentiem un praksi. Artikuli, kas seko VII, paskaidro to, kas ir domāts ar šiem sakramentiem jeb kristīgās baznīcas izpausmēm.

Ja CA VII rāda Baznīcas patieso dabu, tad CA VIII rāda baznīcu, kāda tā ir redzama šajā nepilnīgajā un grēcīgajā pasaulē. CA VIII runā par baznīcu, kurā ticīgie ir sajaukušies ar liekuļiem un grēcinieki ir iespiedušies starp svētajiem.

TEKSTU ANALĪZE

AVOTU ANALĪZE

Augsburgas ticības apliecības salīdzinājums ar Melanhtona iepriekšējiem variantiem rāda būtiskas izmaiņas. CA sākumforma ir Nirnbergas Artikuli[45]. Tā lieto frāzi Versammlung der Heiligen, kas galīgajā latīņu tekstā parādās kā congregatio sanctorum (svēto sapulce). Gan vēlākais NA variants, gan arī oficālais CA lieto šo pārstrādāto formulējumu Versammlung aller Glaubigen [46] (visu ticīgo sapulce). Šis apzīmējums ir daudz tiešāks un personiskāks. Tas arī daudz tiešāk saista CA VII ar trim iepriekšējiem apliecības artikuliem. Tādējādi Baznīca ir ticīgo sapulce.[47]

Jāpievērš vērība arī apzīmējumu 'evaņģēlijs' un 'sakramenti' pārveidojumiem. Na lieto izteikumu "das Evangelium gepredigt und die Sakramente gereicht werden" (Evanģēlijs tiek sludināts un sakramenti tiek izdalīti), bet Nb un CA ietver apstākļa vārdu rein (skaidri). Līdz ar to, jaunajā versijā parādās divas lietas, uz kurām mums noteikti jāpievērš vērība. Pirmajā gadījumā (Evaņģēlijs tiek sludināts un sakramenti tiek izdalīti) darbības akcents no vispārināta darbības apraksta pārvietojas uz veidu, kā šī darbība tiek izpildīta (pievienots apstākļa vārds "rein" - skaidri). Otrkārt, "rein" ir likts, lai saistītu abas frāzes - "Evangelium gepredikt" (Evaņģēlijs tiek sludināts) un "laut des evangelii" (saskaņā ar Evaņģēliju) - attiecinot tās uz sakramentu pārvaldīšanu. Tādējādi šie pārveidojumi daudz precīzāk paskaidro to, ko tas nozīmē - Evaņģēlija sludināšana un sakramentu pārvaldīšana:

"Tās ir daudz vairāk kā vienīgi darbības; tās ir Baznīcas zīmes un ar tām jārīkojas pareizi un saskaņā ar evanģeliju."[48]

Noteikti jāpievērš vērība tam, ka gan Nb, gan CA VII mēs vairs neatrodam übereinkommt (vienojas). Šo pārmaiņu var izskaidrot tādējādi, ka übereinkommt var dot kādu netiešu norādījumu uz samierināšanos ar Romu. Evaņģēlija sludināšana un sakramentu pārvaldīšana nav cilvēciskas vienošanās objekts, jo šīs lietas, kā to atklāj Raksti, pats Dievs ir devis Evaņģēlija dēļ. Tā:

"'Rein' un 'laut des Evangelii' iet roku rokā sinonīmiskā radniecībā, lai radītu stingrāku uzsvaru uz kristīgās Baznīcas dabu un tās doto vienību."[49]

Atšķirības šajos avotos ir arī Sv. Rakstu citēšanā. Na citē Jēzus vārdus (Lk. 17:20), bet Nb un CA VII Pāvilu (Ef. 4:4-5; Latīņu variantā, Ef. 4:5-6). Ar to Na uzsver "neredzamību", t.i., Baznīcas apslēpto raksturu. Ar efeziešu 4. nodaļas citēšanu Nb un CA luterāņi gribēja norādīt uz savu saistību ar vēsturisko kristietību (katolicitāte). Bez tam CA liek uzsvaru uz efeziešiem, jo tā runā par vienību, kas jau ir un pastāv reāli. Lai arī ir citēšanas atšķirības starp CA VII vācu variantu (4:4-5) un latīņu (4:5-6), tomēr kopējais ir uzsvars uz 'viens'.[50]

STRUKTŪRA VĀCU TEKSTĀ

Pētāmais teksts ir sakārtots tā, lai tas būtu viegli pārskatāms, izceltu galvenās sakarības un uzrādītu eksistējošos paralēlismus. R.Asburijs piedāvā šādu paraugu (sk. 2. tabulu).[51]

  1. tabula.

1) Es wird auch gelehrt,

    Tiek arī mācīts,

      dass allezeit müsse eine heilige christliche Kirche sein und bleiben,

      ka vienmēr būtu jābūt un jāpaliek vienai svētai kristīgai Baznīcai,

welche ist die Versammlung aller Gläubigen,

kura ir visu ticīgo sapulce (sanāksme)

bei welchen    (1) das Evangelium rein gepredigt

pie kuriem tiek skaidri sprediķots (sludināts) Evaņģēlijs

und           (2) die heiligen Sakramente

un                svētie Sakramenti

laut des Evangelii gereicht werden.

tiek izdalīti saskaņā ar Evaņģēliju.

2) Denn dieses ist genug zu wahrer Einigkeit der christlichen Kirche, das da

    Jo ar to pietiek īstai (patiesai) kristīgās Baznīcas vienībai, ka tur

[einträchtiglich nach reinem Verstand] > das Evangelium gepredigt

[vienprātīgi, ar skaidru prātu] > Evanģēlijs tiek sudināts

und die Sakramente < [dem göttlichen Wort gemäs] gereicht werden.

un Sakramenti < [atbilstoši Dieva Vārdam] tiek izdalīti.

3) Und ist nicht not zu wahrer Einigkeit der christlichen Kirche,

    Un kristīgās Baznīcas patiesai vienībai nav nepieciešams,

das allenthalben gleichförmige

ka itin visur tiek uzturētas viena veida

Zeremonien, < [von den Menschen eingezetzt], gehalten werden;

ceremonijas < [kuras ir iestādījuši cilvēki].

4) wie Paulus spricht Eph. 4,5-6:

    kā Pāvils saka Ef. 4,5-6: utt.

      "Ein Leib, ein Geist, wie ihr berufen seid zu einerlei Hoffnung eures Berufs; ein Herr, ein Glaube, eine Taufe."

Pirmais izteikums sniedz Baznīcas definējumu. Norādījums: "... vienmēr būtu jābūt un jāpaliek vienai svētai kristīgai Baznīcai..." definē to, kas ir "ticīgo sapulce."[52]

Pirmais attieksmes vietniekvārds "welche" attiecas uz "Kirche."[53] Otrais "welchen" neattiecas vis uz "Baznīca", bet gan uz "visu ticīgo" (aller Gläubigen).[54] Prievārds "bei", norāda to, ka Evaņģēlijs tiek sudināts un sakramenti pārvaldīti "iekš" vai "starp (vidū)" ticīgajiem. Pirmais izteikums uzrāda paralēlismu starp Evaņģeliju (1) un sakramentiem (2). Tas nozīmē to, ka tad, kad tiek spriests par Baznīcu, šīs lietas (Evaņģēlijs un sakramenti) atrodas cieši viena otrai blakus. Tāpat ir cieša sakarība starp "rein " (skaidri) un "laut des Evangelii" (saskaņā ar Evaņģēliju), jo:

"Patiesajā Baznīcā Evaņģēlijs tiek sludināts pareizi un tāpat tiek pārvaldīti sakramenti, proti, saskaņā ar šo pašu (pareizi sludināto) Evaņģēliju."[55]

Otrais izteikums apraksta kristīgās Baznīcas patieso vienību. Patiesā Baznīcas vienība (wahrer Einigkeit) ir tur, kur: "... tiek sludināts Evaņģēlijs un pārvaldīti sakramenti"[56] Tomēr galvenais uzsvars šajā vienībā ir par to, kā šīs darbības tiek izpildītas, tas ir, vienības praktiskais aspekts. Evaņģēlijam ir jābūt sludinātam vienprātīgi (einträchtiglich), t. i., saskaņā ar tā skaidro izpratni. Šis apraksts sniedz līdzvērtīgu aprakstu par "rein" no pirmā izteikuma. Skaidri saprastais Evaņģēlijs ir tas, kas ir dots Sv. Rakstos un nav vājināts ar cilvēciskajām tradīcijām un rituāliem, jo, kad Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts, vienprātība tad ir kā dabisks rezultāts, un sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar dievišķo vārdu. Līdzīgi laut des Evangelii pirmajā izteikumā, sakramentu pārvaldīšana izplūst no Evaņģēlija,[57] kas katrā ziņā savu izcelsmi atrodot institūcijā, ko ir dibinājis Kristus. Tātad sakramentu pārvaldīšana nav nedz cilvēcisks rituāls, nedz kārtība. Otrajā izteikumā, jautājumā par Baznīcas vienību, pašā centrā[58] tiek izvirzīta ciešā sakarība starp Evaņģēliju un sakramentiem.

Trešais izteikums ir otrā antitēze: cilvēku iedibinātās ceremonijas un to ievērošana nav noteicošais baznīcas vienībai. Šeit (3) 'ceremonijas' tiek pretstatītas 'sakramentiem' (2). Aprakstošās frāzes pastiprina šo antitēzi. Frāze "kuras ir iestādījuši cilvēki" (3) ir pretstatījums frāzei "atbilstoši Dieva vārdam" (2). Ja sakramenti tiek pārvaldīti "atbilstoši Dieva Vārdam", tad ceremonijas "ir iestādījuši cilvēki." Šis kontrasts starp (2) un (3) nav izvirzīts nolūkā, lai uzrādītu kādu minimumu, kas nepieciešams baznīcas vienībai. Ticamāk, ka šīs antitēzes būtība ir tā, lai pastiprinātu kontrastu starp Dieva doto Baznīcas dabu un vienību un cilvēciskajiem centieniem parādīt šo Baznīcas vienību.

Pāvila vēstules citēšana stiprina šo argumentu. Teksta indikatīvais raksturs pastiprina priekšstatu par Dieva Baznīcas dabu, uzsverot jau pastāvošo vienību starp visiem ticīgajiem. Arī Efeziešu 4. nodaļas konteksts uzsver Dieva doto vienību.[59]

STRUKTŪRA LATĪŅU TEKSTĀ

CA VII latīņu teksts ir īsāks (sk. 3. tabulu). Tomēr secinājumi ir tie paši. Izteikumā (1) ir izlaists vārds "kristīgā' (jo ir saprotams, par ko tiek spriests). Tādējādi latīņu teksts uzsver, ka "viena svēta Baznīca" ir "svēto sapulce." Tāds apgalvojums saglabā vācu pirmteksta (Na) formulējumu.[60] Attieksmes vietniekvārds 'qua' attiecas uz sapulci (congregatio). Tātad šī sapulce jeb draudze ir vieta, kur tiek sludināts Evanģēlijs un administrēti sakramenti. Atšķirībā no ciešā paralēlisma starp evanģēliju un sakramentiem, kā tas ir vācu tekstā, latīņu tekstā centrā ir darbības vārda bezpersonas (divdabja) forma.[61] Līdz ar to, uzsvars nav likts vis uz Evanģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, bet gan uz to, kā šis uzdevums tiek īstenots:[62]

  1. tabula

(1) Item docet, quod una sancta ecclesia perpetuo mansura sit.

     Tāpat viņi māca, ka vienmēr būtu jābūt vienai svētai Baznīcai nemainīgai.

Est autem ecclesia congregatio sanctorum,

Un Baznīca ir svēto sanāksme,

in qua evangelium [pure docetur]

kurā   Evaņģēlijs [tiek tīri mācīts]

et         [recte administrantur] sacramenta.

un       [pareizi tiek pārvaldīti] sakramenti.

(2) Et ad veram unitatem ecclesiae

     Un īstai Baznīcas vienībai

satis est consentire de

pietiek būt vienisprātis par

doctrina    evangelii

Evaņģēlija mācību

et administratione sacramentorum.

un sakramentu   pārvaldīšanu.

(3) Nec neccesse est ubique esse similes

     Un nav nepieciešams visur būt līdzīgām

traditiones  humanas,

cilvēku      tradīcijām,

seu ritus aut ceremonias     ab hominibus institutas.

vai arī cilvēku iestādītiem rituāliem un ceremonijām.

(4) Sicut inquit Paulus Eph. 4,5-6: Una fides, unum baptisma, unus Deus

     Tā Pāvils saka Ef. 4,5-6: utt.

      et Pater omnium etc.

CA VII par Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu administrēšanu ir teikts: "skaidri sludināt" [pure] un "pareizi pārvaldīt" [administered]. Šajā sakarā var rasties pārliecība, ka Kristus Baznīca nevar būt tur, kur Evaņģēlijs nav skaidrs.[63] Paralēlisms starp latīņu 'pure' un 'recte' un vācu 'rein' un 'laut des Evangelii' liek secināt, ka šī sludināšana un pārvaldīšana nav tikai kāda darbība vai notikums, bet ka tas demonstrē patieso baznīcas vienību starp visiem ticīgajiem.

Arī otrais izteikums uzsver Baznīcas "patieso vienību" (veram unitatem). Vārds 'consentire' attiecas uz 'einträchtiglich',[64] lai gan, pēc pirmā acu uzmetiena, varētu šķist, ka tas ir attiecināms uz 'übereinkommt'. Tomēr dziļāka analīze atklāj, ka jebkādas sarunas par "vienošanos" nav cilvēcisko definējumu vai darbības loks, jo Baznīcas vienība pamatojas uz Evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas harmoniju. Visur tur, kur vācu tekstā ir darbības vārdi, kas skaidro Evaņģēliju un sakramentus (sludināšana un administrēšana), latīņu tekstā ir lietvārdi. Baznīcas vienības pamats ir "doctrina evangelii" un "administratio sacramentorum." Termins 'doctrina' neattiecas vienīgi uz tīru sludināšanu vai mācīšanu, jo pats apzīmējums ietver sevī Evaņģēlija sludināšanu un mācīšanu.

"Tātad patiesa Baznīcas vienība nepamatojas vienīgi tajā notikumā, ka tiek izpildīta sludināšana un pārvaldīšana, bet tā attiecas arī uz šīs sludināšanas un mācīšanas saturu un administrēšanas veidu, proti, ka tā sakņojas Evaņģēlija saturā un iziet no tā."[65]

BAZNĪCAS IZPRATNES PROBLEMĀTIKA

Pretstats starp ticības apliecības "viena svēta, katoliska baznīca" un kristietības ārējo formu, nav pēdējo gadsimtu parādība. To mēs redzam jau 1. gs. Korintas draudzē (1.Kor. 11:17-22; arī Ef. 2:21; 5:27): šķelšanās, morālās problēmas. Vairāk nekā 1000 gadus ticības adjektīviem - viena svēta, katoliska un apustuliska - pietika ar dogmatiskām definīcijām par to, ko baznīca saka pati par sevi.[66] Kurts Markvarts norāda, ka eklezioloģijā viss ir atkarīgs no prasmes izšķirt baznīcu kā iekšēju ticības sadraudzību un baznīcu kā ārēju sadraudzību žēlastības līdzekļos.[67] Šis saspīlējums starp šķietamību un realitāti parādās saistībā ar baznīcas vienību. Starp Austrumiem un Rietumiem nekad nepacēlās jautājums par eklesioloģiskajām problēmām.[68] Austrumi noraidīja Rietumu pāvestību vairāk "ortodoksā instinkta dēļ nekā balstoties uz pozitīvu eklesioloģisku mācību."[69] Rietumi baznīcas vienību saistīja ap pāvestības jēdzienu. Tā bija kā redzamais centrs un garantija baznīcas vienībai.[70] Tomēr šo pārliecību jau gadsimtu pirms Lutera lielā mērā satricināja trīs pāvesti, kuri apmainījās ar savstarpējiem lāstiem un kurus, galu galā, Konstances Koncilā, 1417. gadā, atcēla ceturtais pāvests. Šo notikumu priekšvēstnesis bija "Babilonas gūsts" (1309.-1377.). Tieši pie šīs problēmas ķērās Reformācija. Rezultātā radās pirmais dogmatiskais definējums par baznīcu CA VII artikulā.[71]

Luteriskajai Baznīcai, tās rašanās sākumā, bija jāsastopas ar diviem oponentiem:[72] Romas katolicismu un ar reformācijas radikālo spārnu. Saskaņā ar Romas mācību par baznīcu, Kristus savu garīgo varu ir nodevis baznīcai un garīdzniecībai ar pāvestu vadībā. Pāvests virs zemes ir Kristus vietnieks (vicarius Christi) jeb mute, caur kuru Kristus runā uz ticīgajiem. Baznīca caur garīdzniecību vada cilvēkus visos ticības un dzīves jautājumos. Romas tradīcijā baznīca ir izteikti ārēja institūcija.[73]

Reformētu teologi krasi atšķir neredzamo baznīcu, kurai pieder visi izredzētie no pasaules sākuma, un redzamo baznīcu, kurai pieder visi kristītie. Tādā gadījumā neviens kristītais nevar būt drošs, ka viņš ir izredzēts mūžīgai dzīvošanai un piederībai patiesajai Dieva tautai.[74]

Romas baznīcas eklesioloģiskais atspoguļojums Augsburgas Ticības Apliecībā un tās Apoloģijā.[75]

Baznīca ir augstākā ārējās, visas pasaules, monarhija, kurā Romas pontifam katrā ziņā pieder neapstrīdama vara, kurai nevienam nav atļauts iebilst vai to nopelt, neatkarīgi no tā, vai viņš šo varu izlieto pareizi vai kļūdaini. Viņam ir vara formulēt ticības artikulus, pēc savas patikas grozīt Rakstus, nozīmēt jaunu dievkalpojumu kārtību un upurējumus, formulēt tādus likumus, kādus viņš vēlas [..]. Visi ķēniņi no viņa saņem varu un tiesības pārvaldīt savas valstis kā no Kristus vietnieka. Tā kā Tēvs visas lietas ir pakļāvis Kristum, tad ir jāsaprot tā, ka šīs tiesības ir transformētas pāvestam. Tāpēc pāvestam neizbēgami ir jābūt par visas pasaules Kungu, par Dievu virs zemes, Ķēnišķību un Majestāti (Apoloģija).[76]

Šeit ir skaidrs, ka Baznīca Romas izpratnē ir ārēja organizācija, laicīga valsts, kura tiek autoritāri pārvaldīta no viena centra (hierarhiska struktūra), ar kopējām ceremonijām. Šī pāvesta autoritāte ir kā garants Baznīcas vienībai. Tāda baznīca sastāv no valdniekiem un pakļautajiem, kur valdnieku pienākums ir valdīt, bet padoto - paklausīt. Baznīca, saskaņā ar Romas mācību, tās tiešā nozīmē ir corpus mixtum, kurā vienā kopībā zem pāvesta varas atrodas "gan labie, gan ļaunie", t.i., visi tie, kas ir aicināti un kristīti (vocati et baptizati). Romas teologi šajā corpus mixtum saskata kristīgās Baznīcas patieso būtību.[77] Šīs baznīcas galva ir pāvests. Līdz ar to, pāvests ir arī nepieciešamais nosacījums baznīcas vienībai.

CA VII atspēkojums.

Šai nostājai luterāņi pretim lika savu definīciju: patiesā Baznīca, tās tiešā jeb šaurā nozīmē (proprie dicta), ir svēto draudze. Šī atbilde neapgalvo, ka svētie nevar atrasties Baznīcas ārējā organizācijā (ieņemt amatus, vadīt), bet CA noliedza to, ka nosacījums par corpus mixtum ir reālā Baznīca - baznīca šaurā nozīmē.[78] Tieši pretēji, tā (baznīca šaurā nozīmē) ir svēto biedrība, Kristum ticīgie, kas konstituē Baznīcu. Apoloģija argumentē saviem oponentiem:

"Baznīca nav tikai ārēju objektu un rituālu sadraudzība, kā tas ir citām valdīšanām, bet sākotnēji tā ir ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī. Šai sadraudzībai ir ārējas zīmes, lai to varētu pazīt, proti, tīrā Evaņģēlija mācība un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar Kristus Evaņģēliju."[79]

Tātad, svētie ir tie, kuriem "ir ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī." Lai šo "ticību un Svētā Gara sadraudzību sirdī" varētu pazīt, Dievs ir devis (saskaņā ar CA VII) ārējas zīmes: "tīra Evaņģēlija mācība un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar Kristus Evaņģēliju." Vienīgi šī Baznīca tiek dēvēta par Kristus ķermeni. Vienīgi šo Baznīcu Kristus atjauno, jo Viņš ir tās Galva. Viņš to šķīsta un vada ar savu Garu (Ef.1:22).[80]

Kristiešiem ir īpašā svētība:

"... iekšējā mūžīgās svētības kopība sirdī, sākot ar Svēto Garu, ticību, Dieva bijību un mīlestību."[81]

Bet Augsburgas Apliecības VIII artikuls runā par atklāto baznīcu (labajiem un ļaunajiem),[82] t.i., par baznīcu tās plašā nozīmē (large dicta).[83]

Luterāņi nāca ar jaunu, pāvestam un viņa piekritējiem pilnīgi svešu, baznīcas izpratnes skaidrojumu, jo tas noliedza baznīcu kā ārēji organizētu institūciju ar pāvestu (Kristus vietnieks virs zemes) vadībā, tā vietā izvirzot mācību par baznīcu kā īpašu Dieva izredzētu tautu, kurai Viņš dāvājis Svēto Garu un kuru Viņš uztur ar dāvanām, ko Viņš savā žēlastībā tai apsolījis. Lai šo iekšējo sadraudzību, patieso Baznīcu, kurai Dievs ir apsolījis Svēto Garu, varētu pazīt, Viņš ir devis ārējās pazīmes: skaidro Evaņģēliju un sakramentus, kas tiek pārvaldīti saskaņā ar šo Evaņģēliju. No iepriekš teiktā ir pilnīgi saprotams, ka Romai šis artikuls bija nepieņemams, jo tas skaidri un atklāti nostājās pret Romas baznīcas hierarhisko struktūru un, galvenais, pret Romas pāvestu.

Reformācijas radikālā spārna piekritēju izpratne par Baznīcu.

Kamēr Romas pāvestam un viņa piekritējiem Baznīca bija institūcija, Reformācijas spirituālistiskajām sektām Baznīca ir kaut kas augstākā mērā garīgs, kura esamība atrodas vienīgi cilvēka sirdī, kā zināma veida " Platoniskā valsts" .[84]

Reformēto mācība par baznīcu atklājas viņu izpratnē par predestināciju, baznīcas pazīmēm,[85] baznīcas kārtību[86] un arī par baznīcas uzdevumu.[87] Neredzamās baznīcas celšanai Dievs izmanto redzamās baznīcas amatus un to funkcijas. Tie ir Kristus iestādījumi, kas ir nepieciešami kā instrumenti neredzamās baznīcas celšanai.[88] Kā īpašu baznīcas pazīmi var minēt baznīcas satversmi.[89] Hermanis Zase par pēdējo apgalvojumu saka sekojošo:

"Šeit mēs sastopamies ar īstu mācības pretstatu, jo tam, ko reformēto baznīca māca par Rakstiem atbilstošām baznīcas satversmes normām, pamatojoties savā Rakstu izpratnē, luteriskā teoloģija var atbildēt vienīgi ar noteiktu, jebkādus kompromisus izslēdzošu 'nē'. Mēs nespējam uzskatīt Kalvina satversmes principus par tādiem principiem, kuri "atbilst Rakstiem" vai pat tikai pieļaut, ka tie relatīvi "vairāk atbilst Rakstiem" nekā Romas katolisma principi. Tā satversme, kuras pirmsākumus Kalvins domāja atrast pirmbaznīcā, vēsturē reāli nekad nav eksistējusi."[90]

Arī šeit, līdzīgi Romas baznīcai, ir hierarhiska struktūra.[91]

CA VII atspēkojums.

Pret šo novirzienu[92] luterāņi uzsvēra, ka Baznīca ir reāla svēto draudze (ecclesia). Lutera Mazais Katehisms to sauc par "vienu svētu, vispārēju, kristīgu Draudzi" (eine heilige, allgemeine, christliche Kirche).[93] Luters Lielajā Katehismā Baznīcu skaidro kā "Draudzi", "vispārēja sapulce", bet par vislabāko skaidrojumu viņš atzina "svētā kristietība, kristieši" (eine heilige Christenheit).[94] Vārda klausīšanās ir pirmais solis, lai kļūtu par Draudzes locekli. Melanhtons apoloģijā saka:

"Mēs arī nesapņojam par Platoniska veida valsti, kā apgalvo daži negodīgie, bet mēs sakām, ka šī Baznīca eksistē, proti, patiesi ticīgie un taisnīgie ļaudis, kas izkaisīti pa visu pasauli."[95]

Tālāk Melanhtons piemin, ka tiem ir ārējo zīmju sadraudzība: tīrā Evaņģēlija mācība un sakramenti.

Augsburgas Ticības Apliecības sniegtā baznīcas definīcija.

Ir viena svēta Baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša. Bet Baznīca ir svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus (CA VII).[96]

Augsburgas ticības apliecības VII artikuls runā par divām lietām:

  1. a) par to, kas ir baznīca;
  2. b) par to, kas ir baznīcas vienība.

Tā sākas ar ticības apliecinājumu, proti, kam luterāņi tic: "...ka ir viena svēta Baznīca, cauri visiem laikiem pastāvoša" (CA VII). Ar to ticības apliecinātāji norāda uz trim lietām, kuras viņi nosauc par Baznīcas raksturīgajām pazīmēm:

1) Baznīca ir viena; tas izslēdz Kristus miesas (ķermeņa) sašķeltību      daudzskaitlīgās baznīcās;

2) Baznīca ir svēta; tā ir Dieva izredzēta un nošķirta no sekulārās pasaules;

3) Baznīca ir mūžīga; norāda uz Baznīcas nepārtrauktību un kontinuitāti.

Ar Augsburgas apliecību luterāņi 1530. gada 25. jūnijā imperatora Kārļā V un visas Saeimas priekšā uzsvēra, ka tā (CA VII) nav jaunas baznīcas definējums,[97] bet ka tā ir kontinuitātes apliecinājums ar apustulisko pirmbaznīcu.[98] Apoloģijā to norāda arī Melanhtons: "mēs neesam pateikuši neko jaunu."[99] Viņš uzsver tās saistību ar Apustuļu ticības apliecību:

"Tāpat arī ticības apliecība tiek definēta Credo, kas māca mūs ticēt, ka ir svēta katoliska Baznīca. [..] Un tas, kas seko 'communio sanctorum', ir pievienots, lai izskaidrotu, ko baznīca nozīmē, proti, svēto draudze, kuriem ir viena un tā pati sadraudzība Evaņģēlijā jeb mācībā, jo kas apliecina vienu Evaņģēliju, tiem ir tā pati zināšana par Kristu; tiem ir tā pati Svētā Gara sadraudzība, kas atjauno, svētī un vada viņu sirdis."[100]

Tātad arī Apustuļu ticības apliecība iebilst pret Konfutāciju, mācot, ka "ļaunie un liekuļi" nepieder Baznīcai. Tāpēc ticības apliecinātāji apgalvoja, ka viņi skaidro Evaņģēliju pilnā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un ir piederīgi pie katoliskās Baznīcas, līdz ar to, viņiem ir patiesā apustuliskā pēctecība Bibliskā izpratnē (Jn 8:31), noraidot visus pārmetumus par baznīcas šķelšanu.[101]

Romas reakcija uz CA VII.

Pāvests un viņa piekritēji nosodīja luterāņus, ka viņi šajā artikulā esot nošķīruši "ļaunos" no baznīcas.[102] Tomēr CA VII, kā uzsver Melanhtons, to nenoliedz. Arī tā atzīst, ka "ļaunie un liekuļi" nav atdalāmi no Baznīcas, kā par to runā Matejs (Mt. 3:12; 13:47). Tāpēc, lai apstiprinātu iepriekš teikto, ir pievienots CA VIII artikuls, kurā ir norādīts, ka "ļaunie un liekuļi" nav izslēdzami no Baznīcas un ka ir pilnīgi iespējams saņemt sakramentus arī no "ļaunajiem un liekuļiem", tomēr tas (sakraments) tāpēc nezaudē savu iedarbību (2.Tes. 2:4). Ar to CA autori vienīgi gribēja norādīt, ka "ļaunie un liekuļi" nepieder pie patiesās Baznīcas.[103] Aploģija saka, ka:

"... viņi ir baznīcas locekļi saskaņā ar baznīcas ārējās sadraudzības zīmēm, t.i., Vārdu, publisku apliecināšanu un sakramentiem, it īpaši, ja viņi nav bijuši ekskomunicēti."[104]

Šeit Melanhtons polemizē ar pāvesta piekritējiem. Viņam šāda pāvestiešu nostāja ir nesaprotama.[105] Noliedzot VII artikulu, tajā pašā laikā tie pieņem VIII artikulu,[106] kas CA sākumvariantā[107] bija septītā artikula pielikums. Šķiet, ka visa Romas baznīcas intereses saistījās ar to, lai katrā ziņā atspēkotu Reformācijas mācību, nemaz necenšoties to saprast.[108]

BAZNĪCAS ZĪMES APOLOĢIJAS VII UN VIIII ARTIKULĀ

Melanhtons, skaidrojot Baznīcas pazīmes Ap. VII. VIII, norāda uz šo pazīmju divējādo raksturu:

  1. a) iekšējais jeb apslēptais:

"... bet pirmsākumā tā ir ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī."[109]

Ap. VII un VIII artikuls, runājot par "baznīcu šaurā nozīmē" (proprie dicta), raksturo to ar tās iekšējām zīmēm.[110]

  1. b) ārējais:

"Un viņš pievienoja ārējās zīmes: Vārdu un sakramentus."[111]

Ap. VII un VIII artikuls, runājot par "baznīcu plašā nozīmē" (large dicta), raksturo to ar tās ārējām zīmēm.[112]

Baznīca tās šaurā nozīmē

Iekšējās zīmes raksturo patieso Baznīcu. Tai ir īpaša svētība;

"... iekšējā mūžīgās svētības kopība sirdī, sākot ar Svēto Garu, ticību, Dieva bijību un mīlestību."[113]

Pie iekšējām zīmēm pieder ticība un Svētā Gara sadraudzība sirdī. Šī sadraudzība ar Svēto Garu ir vienīgi ticīgajiem, kuri ārēji, vadoties pēc cilvēcīgiem kritērijiem, pasaulē nav atšķirami no liekuļiem. Baznīca, tās šaurā nozīmē, ir svēto draudze, kas ir izkliedēta viscaur pasaulē un kas patiesi tic Kristus Evaņģēlijam un kurai ir Svētais Gars. CA VII artikuls runā par Baznīcu tās šaurā nozīmē.

Baznīca tās plašā nozīmē

Ar ārējām zīmēm ir jāsaprot vārdi, kas ir minēti CA VII: "... kurā tiek skaidri mācīts Evaņģēlijs un pareizi pārvaldīti sakramenti." Šīs zīmes ir dotas, lai "to (Baznīcu) varētu pazīt."[114] Arī Pāvils runā (1.Kor. 3:12) par "pamatu", t.i., par patiesu Kristus un ticības zināšanu.[115] Ar šīm ārējām zīmēm darbojas Svētais Gars,[116] kas "atdzemdina Dieva tautu."[117]

Baznīcas ārējo pazīmju nepieciešamība

Reformācijas teologi norāda, ka Baznīcai arvien draud tās ienaidnieks - velns. Šis apdraudējums var nākt no "ļaunajiem un liekuļiem", kuri pieder baznīcai pēc tās ārējām formām, taču nepieder tai pēc tās būtības, gan kā maldu mācība, gan arī kā fizisks apdraudējums (kā to norāda Melanhtons) "no turkiem, musulmaņiem u.c. tirāniem."[118]

"Šī iemesla dēļ patiesā mācība un Baznīca bieži ir tik apspiesta un izzudusi, it kā tās (Baznīcas) nemaz nebūtu, kā tas ir noticis pāvestībā, kur bieži vien šķiet, ka Baznīca ir pilnīgi izzudusi."[119]

Kā lai mēs saprotam apgalvojumu, ka Baznīca "ir izzudusi"? Melanhtons Apoloģijā to skaidro tā, ka Baznīca ir ļoti apdraudēta un apspiesta. Šo draudu objekts ir skaidrā Evaņģēlija mācība un tie, kas skaidri un droši apliecina savu ticību.[120] Šī iemesla dēļ tā ir tiktāl izzudusi, ka ir grūti novilkt robežu: kur ir laicīgā vara jeb kopība un kur ir garīgā kopība.[121] Tas izpaužas tādējādi, ka laicīgā vara saplūst ar garīgo (kā tas ir noticis, piemēram, Romas baznīcā) un cilvēkiem sāk šķist, ka kristīgā Baznīca ir liekuļu un ļauno sabiedrība, jo viņš vairs nespēj pazīt to vietu, kur Dievs ir apsolījis savas dāvanas:

                  - piedot grēkus;

                  - uzklausīt lūgšanas;

                  - saņemt Svēto Garu.[122]

Tāpēc, lai cilvēkiem nesāktu šķist, ka

"... Katoliskā Baznīca [..] būtu kādas tautas valdība, ka Baznīca ir jebkāda valsts iekārta, kas piesaistīta vienai vai otrai valstij, zemei, tautai, kā to grib apgalvot Romas pāvests",[123]

bet ka tā ir:

"... cilvēki, kas izkliedēti pa visu pasauli [..] un kuri piekrīt Evaņģēlijam un kuriem ir tas pats Kristus, tas pats Svētais Gars un tie paši sakramenti, neatkarīgi no tā, vai tiem ir vienādas vai atšķirīgas cilvēku tradīcijas."[124]

Tāpēc, neskatoties uz to, ka visapkārt ir kristietības ienaidnieki, lai ticīgais varētu droši zināt, kur saņemt šīs Dieva dāvanas, Viņš ir devis vārdu un sakramentus. Tie ir Dieva žēlastības līdzekļi ticīgo glābšanai. Tas ir kristiešu drošais un vienīgais pamats un drošā zīme, pēc kā viņi skaidri varēs spriest, kur ir Kristus un Viņa svētie.[125]

Atšķirība starp "ortodokso baznīcu" un "heterodokso baznīcu"

Šis ir jautājums par to, kā mēs saprotam jēdzienus (kā tos Apoloģijā apzīmē Melanhtons) - 'patiesie locekļi' un 'viltus locekļi'. Tātad arī Apoloģija runā par "labajiem" un "ļaunajiem" baznīcā. Šajā sakarā vispirms noskaidrosim, kā mums jāsaprot apgalvojums "Evaņģēlijs skaidri sludināts un sakramenti pareizi pārvaldīti."[126] Atbildi gūsim, kad noskaidrosim, ko ticības apliecinātāji domāja ar īpašības vārdiem 'pure' (skaidri, tīri) un 'recte' (pareizi) blakus attiecīgajiem jēdzieniem 'evaņģēlijs' un 'sakramenti'.[127]

  1. Patiesie locekļi.

Pēc Apoloģijas patiesie locekļi ir Kristus "dzīvais ķermenis"; tie ir tie, kas ne tikai vārda pēc, bet arī faktiski ir Baznīca, proti, kas tiek saukti par Kristus ķermeni. Viņiem ir sadraudzība ne tikai ārējās zīmēs, bet ir arī Dieva dāvanas: ticība un Svētais Gars sirdī. Tātad patiesie Baznīcas locekļi ir arī tās dzīvie locekļi.[128]

  1. Viltus locekļi.

Viltus Baznīca ir "ļaunie un liekuļi", proti, tie, kas "ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu" (2.Tes. 2:4) un "Uz Mozus krēsla ir nosēdušies Rakstu mācītāji un farizeji." (Mt. 23:2). Saskaņā ar Baznīcas ārējo kārtību (tituli un amati), "ļaunie un liekuļi" arī ir Baznīcas locekļi un arī viņiem ir sadraudzība Baznīcas ārējās zīmēs. Tomēr pēdējie ir Baznīcas "mirušie locekļi."

Tātad Baznīcas "patiesie locekļi" ir tās dzīvie locekļi; un pretēji, Baznīcas "viltus locekļi" ir tās "mirušie locekļi". Lai gan svētajiem un nesvētajiem ir sadraudzība Baznīcas ārējās zīmēs, tomēr svētie ir "dzīvie" Baznīcas locekļi, bet nesvētie - "mirušie". Šeit ir jāmeklē atbilde uz diviem jautājumiem.

  1. Kas veido mūs par Baznīcas locekļiem?[129]
  2. Kas tieši mūs veido par dzīvajiem Baznīcas locekļiem?[130]

Citiem vārdiem sakot, mums nepietiek ar to, ka esam baznīcas locekļi, bet mums ir jābūt par tās "dzīvajiem locekļiem."

Apoloģija apgalvo:

"Ja mēs definēsim Baznīcu vienīgi kā kādu redzamu sabiedrības daļu, kas ietver sevī gan labos, gan ļaunos, tad cilvēki nesapratīs, ka Kristus valstība ir taisnība, kas mīt sirdī un Svētā Gara dāvana sirdī. Viņi uzskatīs, ka tā ir tikai kāda ārēja dievkalpojuma un rituālu noteiktu formu ievērošana."[131]

Šis citāts norāda, ka ticības apliecinātāji Baznīcas izpratni nesaistīja ar cilvēku rīcības motīviem.

BAZNĪCAS VIENĪBA

Iekšējā vienība

Kas ir sirds taisnība? Apoloģija paskaidro:

"Tā kā Kristus valstība ir garīga, tad Kristus tajā arī iekšēji valda, stiprina un mierina sirdi, sniedz Svēto Garu un dažādas garīgās dāvanas."[132]

Saskaņā ar Apoloģiju tāda sirds, kurai ir Svētais Gars, ir paklausīga Evaņģēlijam un tic, ka Kristus ir tās Pestītājs. Šāda taisnība ir Dievam tīkama.

Pāvils nošķir Baznīcu (Evaņģēlija ļaudis)[133] no pilsoņiem (Likuma ļaudis),[134] uzsverot, ka Baznīca ir "garīga ļaužu kopība." Tas nozīmē, ka tā tiek nošķirta no pagāniem nevis ar civiliem rituāliem (kā tas ir sabiedrībā un civilās darīšanās), bet gan ar kaut ko tādu, kas Dievam ir pieņemams. Tā ir Dieva tauta, kas ir "atdzemdināta Svētajā Garā." Šai tautai Dievs ir apsolījis Svēto Garu. Saskaņā ar Evaņģēliju, tikai tie ir Dieva ļaudis, kas ir saņēmuši Gara apsolījumu. Ticība ir Dieva dāvana, kas ir Svētā Gara darbs žēlastības līdzekļos (Vārdā, Sv. Kristībā, Sv. Vakarēdienā; Ef. 2:8-9; 4:4-6). Tātad, par patiesās Baznīcas locekļiem mūs dara pats Dievs, atdzemdinādams mūs Svētajā Garā. Līdz ar to ikkatrs kristietis ir arī mūžīgās svētības līdzdalībnieks; viņš saņem no Dieva mūžīgo mierinājumu, mūžīgo dzīvošanu, Svēto Garu un taisnību. Tikai šī Dieva tauta, dzīvie Baznīcas locekļi, ir arī patiesās Baznīcas locekļi. Tie ir patiesās Baznīcas locekļi ne tikai vārda pēc, bet arī pēc būtības.

Lai daudz skaidrāk izceltu tos, kas ir Kristus valstības locekļi, Melanhtons iekļauj paskaidrojumu par "velna valstību" un Baznīcas "dzīvajiem locekļiem". Tādējādi apzīmējums 'velna valstība' ir antitēze izpratnei par Baznīcas "dzīvajiem locekļiem". Arī "liekuļi un ļaunie" ir šī patiesās Baznīcas locekļi atbilstoši ārējiem ritiem (tituli, amati).[135] Viņš skaidro, ka nedzīvie Baznīcas locekļi ir tie, kuros Kristus nedarbojas. Tie nav Kristus locekļi, jo tiem nepieder Dieva apsolījumi un tiem nav Svētā Gara un ticības sadraudzība sirdī. To atzīst arī pāvestieši, ka "ļaunie un liekuļi" ir Baznīcas mirušie locekļi, kas nocērtami un sviežami ugunī (to dara Kristus; Jn. 10:5).[136]

Tā kā Baznīca, kas patiesi ir Kristus valstība, tiek nošķirta no velna valstības, tad no tā neizbēgami seko, ka ļaunie (no velna valstības) nav Baznīca.[137] "Ļaunie" ir velna valstības iemītnieki (Ef. 2:2).[138] To pašu Kristus saka uz farizejiem (Jn. 8:44). Viņiem, protams, ir ārējā sadraudzība ar Baznīcu (ar svētajiem, kuri ir izkaisīti starp Likuma ļaudīm) saskaņā ar tās ārējām formām, jo tiem ir amats, upurēšanas, mācīšana, tomēr tie nav no patiesās Baznīcas, jo viņiem nav iekšējā sadraudzība, t.i., ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī.[139] Tāpēc viņi neklausa Evaņģēlija balsij, jo "ļaunos" vada velns, un viņi ir velna gūstekņi. Tos nevada Kristus Gars. Nesvētajiem (ļaunajiem, liekuļiem) nav nekādas sadraudzības ar Dievu. Tas, ka Kristus valstība nav vēl atklāta, nebūt nenozīmē, ka ļaunie ir no Kristus valstības.[140]

Atbildot uz jautājumu par "Evaņģēlija skaidru sludināšanu" un "sakramentu pareizu pārvaldīšanu", atgriezīsimies pie jēdzieniem 'Baznīca šaurā nozīmē' un 'Baznīca plašā nozīmē', kurus Melanhtons ieviesa, lai tuvāk paskaidrotu VII artikulu - kā saprast formulējumu "Baznīca ir svēto kopība." CA VII ar to grib uzsvērt, ka Baznīca tiek radīta un uzturēta vienīgi un tikai ar Evaņģēliju. Tāpēc 'evaņģēlijs' CA VII tiek lietots tā "šaurā nozīmē."[141] Melanhtons Apoloģijā neievieš šo nošķiršanu: evaņģēlijs "šaurā" un "plašā" nozīmē. Melanhtons lieto frāzi "tīrā Evaņģēlija mācība." Lai gan šāda strikta nošķiršana neparādās CA, tomēr ticības apliecinātāji 'evaņģēliju' lietoja šādā izpratnē.[142]

 "... to nevar noliegt, ka daži teologi ir pametuši dažus iepriekšminētās Apliecības (CA) pamatprincipus un svarīgos artikulus un nav arī nonākuši līdz tās patiesajai izpratnei vai arī, katrā gadījumā, nav pastāvīgi palikuši tajā un reizēm piešķīruši tiem svešu nozīmi, tajā pašā laikā vēloties, ka viņi tiek godāti par Augsburgas ticības apliecības sekotājiem."[143]

 Par termina 'evaņģēlijs' lietošanu un izpratni Augsburgas Ticības Apliecībā runā Konkordijas Formulas V artikuls. Šajā sakarā bija radušies iebildumi pret FC, it kā FC autori šo apliecību ir uzskatījuši par autonomu ticības simbolu, kas pievienots jau klāt esošajiem.[144] Līdz ar to šis iebildums apgalvo, ka FC nav saistoša Augsburgas Apliecības skaidrošanai, bet gan sniedz vispārīgu ieskatu par Evaņģēlija un Likuma mācību vai arī ka šis simbols ir īpaši rakstīts vācu tautai un tāpēc nav saistošs citām luteriskām baznīcām. Pret šādu kļūdainu izpratni ticības apliecinātāji sniedza sekojošu atbildi:

"Tāpēc nepieciešamība prasa no mums izskaidrot šos apstrīdētos artikulus saskaņā ar Dieva Vārdu un atzinīgi novērtētajiem rakstiem, tā lai ikviens, kam ir kristīga saprašana, var pamanīt, kurš viedoklis attiecībā uz diskutējamo jautājumu saskan ar Dieva Vārdu un kristiešu Augsburgas Apliecību un kurš ne. Un patiesie kristieši, kuriem ir patiesība sirdī, pret šīm kļūdām un izkropļojumiem, kas ir cēlušies, varēs sevi vadīt un aizstāvēt [bēgt un izvairīties]."[145]

FC V skaidro, ka termins 'evaņģēlijs' Svētajos Rakstos netiek vienmēr lietots vienā un tajā pašā nozīmē.[146] Dažreiz tas ietver visu mūsu Kunga mācību, iekļaujot tajā Likuma izskaidrojumu un Dieva labvēlības un žēlastības pasludinājumu (Mk.1:1; Lk. 24:46-47; Mk. 16:15).[147] Arī Pāvils pilnīgo Kristus mācību sauc par Evaņģēliju (Apd. 20:21). Tāpat arī Jānis Kristītājs un apustuļi savu kalpošanu sāka ar grēku nožēlas sludināšanu. Vārda 'evaņģēlijs' apraksts plašā nozīmē (nenošķirot Likumu no Evanģēlija) ir grēku nožēlas un piedošanas sludināšana. Viss, kas ir saistīts ar grēka un Dieva dusmu sludināšanu, attiecas uz Likumu.[148]

Termins 'evaņģēlijs' tiek lietots šaurā nozīmē, ja netiek iekļauta grēku nožēlas sludināšana, bet gan vienīgi Dieva žēlastības sludināšana (Mk.1:15).[149] Evaņģēlijs ir tāda sludināšana, kas sniedz žēlastību un piedošanu Kristū. Cilvēku biedēšana nav Kristus sludināšana, bet gan Mozus sludināšana pret tiem, kas nav nožēlojuši grēkus.[150] Evaņģēlijs nekad nebiedina satriektos (Ps. 38:19; 50:15). Likums norāj neticību, kad cilvēki netic Dieva Vārdam. Vienīgi Evaņģēlijs māca par pestījošo ticību Kristum.[151] Tāpēc ikvienam grēciniekam ir jātic, t.i., visa sava paļāvība jāliek vienīgi uz Kungu Kristu (Rom. 4:25; 2.Kor. 5:21; 1.Kor. 1:30; 2.Kor. 3:7; Rom. 1:16; 1.Kor. 1:18; Gal. 3:2).[152]

Ja abas mācības ir savā starpā sajauktas (Evaņģēlija un Likuma), tad tas, kas pieder vienam (Evaņģēlijam), tiek piedēvēts otram (Likumam). Tas notiek tā, ka grēcinieks, kas ir satriekts savu grēku dēļ un atrodas izmisumā, tā vietā, lai mierinātu nelaimīgo ar Kristus žēlastības apsolījumu, atkal tiek biedēts ar likuma bardzību vai arī tiek mācīts nevis ticībā meklēt atbalstu un mierinājumu Kristus apsolījumā attiecībā uz grēķu piedošanu, bet gan uz savu nožēlu vai savu mīlestību uz Dievu,t.i., uz savām pūlēm un nopelniem. Notiek arī pretējais - kad Dieva žēlastība tiek sludināta tādiem, kas, pārliecināti par savu taisnību, droši dzīvo grēkos, Dievu nemaz nebīdamies. Kristus nopelni un dāvinājumi tad tiek aptumšoti un Evaņģēlijs tiek pārvērsts mācībā par Likumu, kā tas ir noticis pāvestībā.[153] Kur tas notiek, tur kristieši tiek nošķirti no patiesā mierinājuma,[154] kas tiem ir Evaņģēlijā pret Likuma briesmām, un Dieva Baznīcā atkal ir pavērtas durvis pāvestībai.[155] Tāpēc patiesai un pareizai Likuma nošķiršanai no Evaņģēlija ir jābūt ar vislielāko rūpību ievērotai un saglabātai.[156] Tāpēc tas ir bīstami un ļauni: pārvērst Evaņģēliju (tā šaurā nozīmē) grēku nožēlas un norāšanas sludināšanā (tā plašā nozīmē).[157]

Baznīcas vienības robežas

Vispirms ir jānoskaidro šis jautājums attiecībā par luterisko baznīcu. Vai tur Evaņģēlijs tiek skaidri mācīts un sakramenti pareizi pārvaldīti? Lai uz to skaidri atbildētu, tas jāaplūko no diviem aspektiem.

  1. Vai mēs varam apgalvot, ka luteriskā baznīca, kā tās apliecības pārstāvei, ir skaidra Vārda un sakramentu mācīšanā?

"Luteriskās Apliecības bibliskums sagūstīs ikvienu, kas veltīs sevi nopietnai tās pētīšanai."[158]

  1. Vai mēs varam apgalvot, ka evaņģēliskā baznīca patiešām skaidri māca Evaņģēliju un administrē sakramentus saskaņā ar Rakstiem? Luteriskais nosaukums un luterisko ticības artikulu atklāta parakstīšana vēl nenodrošina to, ka vienmēr un visur Evaņģēliju mācīs saskaņā ar ticības apliecībām. Tas ir atkarīgs no baznīcas patiesās attieksmes pret ticības apliecību. Daudzi luterāņi nepiekrīt mācībai par cilvēka totālo samaitātību, kā to māca CA II; citi nepiekrīt, ka Kristus ir Pestītājs (pret CA III artikulu); citi pieņem mācību par taisnošanu un svētdarīšanu, kā to māca Romas katoļu baznīca (pret CA IV un VI); daudzi ir tādi, kas ir ieinteresēti apvienoties gan ar Reformēto baznīcu, gan Romas baznīcu; daudzi ir tādi, kas ignorē Dieva ieceltos žēlastības līdzekļus un vēlas saņemt Svēto Garu ar saviem spēkiem (pret V artikulu); citiem Svētās Kristības sakraments ir tikai simbols (pret V, IX, X art.).

Tātad "luteriskās baznīcas un organizācijas pārstāv patieso Kristus Baznīcu tikai tik lielā mērā, cik tās patiesi dzīvo saskaņā ar savām ticības apliecībām gan mācībā, gan arī savā rīcībā."[159]

Vai šī artikula gaismā mēs varam teikt par citām baznīcām, ka tās ir patiesas Kristus Baznīcas? Vai mēs, būdami luterāņi, varam pieņemt to, ka arī citās baznīcās "Evaņģēlijs ir pareizi (recte) mācīts un sakramenti pareizi (recte) pārvaldīti?"

Meklējot atbildi, aplūkosim dažādus aspektus saistībā ar šo jautājumu.[160]

1) Pieņemot šo svarīgo vārdu 'recte'', var rasties neapgāžams secinājums: ja mēs esam droši, ka mūsu ticības apliecība ir bibliska, tad mums citu baznīcu mācības ir jāuzskata kā ne-bibliskas tajos punktos, kur to mācība nesakrīt ar Augsburgas Apliecības mācību.

Protams, ļaudis var mulsināt, ka visapkārt ir tik daudz kristiešu kopību, kuras uzskata, ka viņu mācība ir pareiza. Nevienpratības un šķelšanās baznīcā ir tik senas, cik sena ir kristīgās baznīcas vēsture. Par to jau runā JD. Runājot par šķelšanos draudzes vidū, Pāvils liek draudzei norobežoties no tiem, kas ienes tajā maldu mācību. Tā, teiksim, luterānim, vadoties pēc savas pārliecības, vajadzētu atraidīt reformēto, bet kalvinistam, savukārt, vajadzētu uzskatīt savu mācību par biblisku.

2) Vai pareizs ir apgalvojums, ka pastāvošās atšķirības mācībā ir tikai viedokļu atšķirības, proti, ka visās baznīcās tiek sludināts Evaņģēlijs, bet tikai no atšķirīgiem redzes viedokļiem?[161]

Ne vienmēr atšķirības kādā jautājumā mēs varam vērtēt kā dažādus viedokļus. Piemēram, - salīdzinot luterāņu mācību ar kalvinistu par Svēto Vakarēdienu - ko viena puse pilnīgi noraida, to otra puse pieņem.[162] Pavisam cita situācija ir starp luterāņiem un baptistiem jautājumā par Sv. Kristības sakramentu. Šeit atšķirība ir ļoti krasa: tas, ko luterāņi uzskata par reālu žēlastības līdzekli un atjaunotās dzīves avotu, pie baptistiem ir paklausības akts no atgriezto puses, kurā tie pakļaujas reliģiskajām ceremonijām.[163]

Tas, ko viena puse pieņem kā dievišķā Vārda mācību, to otra puse noraida kā maldus. Tāpēc, no CA VII viedokļa raugoties, nav iespējams, ka abas ir baznīcas, kurās "Evaņģēlijs ir skaidri mācīts un sakramenti pareizi pārvaldīti."[164]

3) Kas ir mūsu ticības drošais pamats? Tā ir "dzīvā Dieva draudze, kas ir patiesības balsts un pamats." (1.Tim. 3:15). Starp tiem, kas paļaujas uz drošo pamatu (1.Kor. 3:15), ir daudz vāju cilvēku, kuri balstās uz cilvēku uzskatiem un domām. Par tiem arī baznīctēvi ir liecinājuši, ka tie gan ir cēluši šo nedrošo pamatu, taču nav atraidījuši ticību. Tāpēc tiem tomēr tiks piedots un arī labotas viņu kļūdas.[165]

Turpretī Evaņģēlija pretinieki, noliedzot grēku piedošanu, apgāž šo ticību, jo grēku piedošana tiek saņemta ticībā.[166] Evaņģēlija pretinieki arī māca, ka cilvēki izpelnās grēku piedošanu ar mīlestību uz Dievu, bez Viņa žēlastības.[167] Kristus vietā tie izvirza savus darbus: meses, rituālus, baznīcas kārtību. To dara arī jūdi un pagāni, domādami, ka tā tie iegūs pestīšanu.[168] Tomēr ar savām pūlēm viņi nepanāk neko citu, kā vien atraida Kristu, šo drošo pamatu, prom no sevis.[169] Bez tam, Evaņģēlija pretinieki māca, ka sakramenti taisno nevis no lietotāja ticības, bet gan no pareizas sakramentālās darbības izpildīšanas (ex opera operato) bez šīs ticības.[170]

Baznīca, tās šaurajā nozīmē, ir Baznīca, kurai pieder Svētais Gars. Patiesai Baznīcai pieder apsolījums, ka tai vienmēr būs Svētais Gars. Tā arī tiek brīdināta, ka tās vidū vienmēr būs ļaunie mācītāji (vilki avju drānās). Tie, kas neuzskata ticību par nepieciešamu pestīšanas saņemšanai, jau ir zaudējuši Kristu.[171] Viņi dibina svēto godināšanas dievkalpojumu. Tā vietā, lai vērstos pie Kristus, viņi griežas pie šiem svētajiem, lai gan tādas pavēles un norādījumus tie nav saņēmuši.[172]

"Baznīca nesastāv no cilvēkiem, kas godā spēku, garīgus vai laicīgus titulus, jo daudzi prinči, arhibīskapi un zemāku kārtu pārstāvji ir atkrituši no ticības. Tāpēc Baznīca ir tādu ļaužu kopība, kuros ir patiesā ticības un patiesības atziņa un atspoguļojums." [173]

Tomēr, kā to skaidro Apoloģija, šajā dzīvē daudziem "liekuļiem" un "ļaunajiem cilvēkiem", kas sajaukušies ar svētajiem, ir ārējo zīmju sadraudzība. Saskaņā ar šo sadraudzību, tie ir Baznīcas locekļi un tāpēc attiecīgi pilda amatu Baznīcā (sludina, pārvalda sakramentus, nes Kristus vārdu un apzīmējumus). Tomēr tas neatceļ sakramenta iedarbīgumu, jo:

"... saskaņā ar Baznīcas aicinājumu, viņi reprezentē Kristus nevis savu pašu personu, kā to ir apliecinājis pats Kristus (Lk. 10:16). [..] Kad tie pasniedz Dieva Vārdu un sakramentus, tad to viņi dara Kristus vietā. Šie Kristus vārdi māca mūs nebūt aizvainotiem ar šo kalpotāju necienīgumu, pildot šo amatu."[174]

4) Vai apgalvojums, izteikts CA VII artikulā, izslēdz iespēju, ka Kristus Baznīca varētu atrasties arī citās denominācijās?[175]

Saskaņā ar CA VII, par tām baznīcām, kas pretojas Augsburgas Apliecībai, nevar apgalvot, ka tās "skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus."[176] Tomēr tas nenozīmē, ka šajās baznīcās nav Kristus klātbūtne.[177] Dažās baznīcās, lai gan maldīgi uzskati ir ietekmējuši tās skaidro mācību, tomēr tās nav atmetušas stingro pamatu, Kristu. Turpretī citās baznīcās izkropļojumi skaidrajā Evaņģēlija mācībā ir tik lielā mērā aptumšojuši pestījošo ticību, ka nav iespējams atrast pat vienu svēto, par kuru runā CA VII.[178] Tātad viena patiesa kristīga Baznīca ir visās denominācijās tik lielā mērā (quatenus), kamēr šis drošais pamats - Kristus Evaņģēlijs par grēcinieku pestīšanu - paliks nebojāts un pasargāts no maldiem.[179]

SATIS EST AUGSBURGAS TICĪBAS APLIECĪBAS VII ARTIKULĀ

Problēma, kas mums šajā sakarā ir jāaplūko, ir tā, vai cilvēcisku tradīciju ievērošana ir tāds pielūgsmes akts, kas nepieciešams taisnības iegūšanai Dieva priekšā.[180]

Pēc tam, kad šis jautājums ir apspriests, ir jānolemj:

1) vai patiesai Baznīcas vienībai ir nepieciešams ievērot vienas un tās pašas cilvēku pieņemtās tradīcijas;

2) ja cilvēku tradīcijas nav jāpielūdz, lai iegūtu taisnību Dieva priekšā, tad seko, ka arī tie var būt taisni Dieva priekšā, kuriem nav tādas pašas tradīcijas, kas ir iegūtas kaut kur citur.

Piemēram, vai ģērbšanās veids ir pielūgšana, kas nepieciešama taisnības iegūšanai Dieva priekšā? Ja ne, tad seko, ka cilvēki var būt taisni, būt Dieva dēli un Kristus Baznīca, neskatoties uz to, ka paradumi var būt atšķirīgi (Kol. 2:16-17,20).

Par Baznīcas vienības pietiekamību.

Melanhtons ievieš jēdzienus: "ticības taisnība" un "likuma jeb tradīciju taisnība." CA VII saka, ka Baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Šis artikuls runā par ticības taisnību, nevis par likuma taisnību. Ticības taisnība nav piesaistīta kādai konkrētai tradīcijai. Tas neprasa līdzdalību cilvēciskajos rituālos: nedz universālajos, nedz partikulārajos. Likuma taisnība ir piesaistīta pie Mozus ceremonijām. Tā neatjauno mūsu sirdi, bet gan drīzāk noskaņo mūsu domāšanu uz rituālu ārējo formu ievērošanu. Taču ticības taisnība ir tā, kas atjauno mūsu sirdi.

Pāvestieši liek atšķirību starp:

  1. a) universālajiem jeb vispārējiem ritiem;
  2. b) partikulārajiem jeb īpašajiem ritiem.

Šeit Melanhtons polemizē ar Romas teologiem, ka tie gan atzinīgi novērtē CA VII attiecībā uz īpašajiem ritiem, bet nekādā gadījumā to nepieņem attiecībā uz vispārējiem.[181] Melanhtons aizrāda, ka nav skaidri saprotams, ko viņi ar šādu nošķiršanu domā, jo CA VII nerunā par jelkādām tradīcijām, bet gan par ticības un Svētā Gara sadraudzību sirdī. Patiesā Baznīcas vienība ir garīga vienība (Ef. 4:4-6). CA VII māca, ka tā ir saskanīga Baznīcas vienība, kas:

                  - tic vienam Kristum;

                  - kurai ir viens Evaņģēlijs;

                  - viens Gars;

                  - viena ticība;

                  - viens un tas pats sakraments (Ef. 4:4-6).

Bez šīm lietām ticība sirdī jeb sirds taisnība Dieva priekšā nevar pastāvēt. Tāpēc ticīgie runā par garīgo vienību, nevis par tradīciju ievērošanu vai neievērošanu. Cilvēku tradīcijas - vai tās būtu universālas, vai partikulāras - neveicina garīgo vienību, jo tās:

"... nav tādas Svētā Gara darbības rezultāts kā šķīstība, pacietība, bijība Dieva priekšā, tuvākā mīlestība un mīlestības darbi." [182]

Citi uzskata, ka bez šīm tradīcijām, rituāliem, cilvēku ieviestās kārtības kristiešu svētums un ticība ir bezvērtīgi Dieva priekšā, jo tad šī ticība jeb sirdstaisnība Dieva priekšā nepastāv. Tāpat arī tiek mācīts, ka neviens nevar būt kristietis, iekāms viņš nesāks ievērot šos noteikumus, lai gan tas viss nav nekas cits, kā vien ārēji pasākumi, kuriem nav pestīšanas satura. Taču ārēju tradīciju ievērošanai nav nekādas daļas gar sirds taisnīgumu vai Dieva pielūgšanu, jo tās prasa ievērot noteiktu, cilvēku pieņemtu, kārtību.

Tas nenozīmē, ka tiek noraidīta rituālu ievērošana. Vispārējiem rituāliem ir jābūt ievērotiem, jo tie sniedz mieru (vienotība un labā kārtība). It īpaši tiek ievēroti lielie Baznīcas svētki un senās tradīcijas. Tam tā ir jābūt disciplīnas dēļ, jo tas palīdz mācīt gan bērnus, gan nezinošos.

Tomēr sirds taisnība ir garīgas dabas jautājums. Garīgās lietas ir: mīlestība, prieks, miers, utt. (Gal. 5:22). Tie ir tie Svētā Gara augļi, kas uzmundrina sirdi. Dievišķie instrumenti, kas sniedz šīs dāvanas, ir Dieva Vārds un sakramenti. Tās ir tās lietas, kas paliek mūžīgi un ir neatkarīgi no laika, vietas, tautas, politikas, utt.

Cilvēku tradīcijas ir paradumi, kas attiecas uz jautājumiem, kuriem nav nekādu saistību ar sirdi. Cilvēku paradumi nav garīgas dabas jautājumi. Tāpēc tie arī nevar uzmundrināt sirdi, jo tie nav Svētā Gara augļi. Cilvēku paradumi iznīkst, tos lietojot.

Vēstures gaitā tradīcijas ir daudzkārt mainījušies. Šodien nav iespējams restaurēt 1. gs. dievkalpojumu kārtību. Bez tam, nav zināms, vai toreiz šie paradumi bija visur vienādi. Tad rodas jautājums: ja mēs šodien nevaram atjaunot dievkalpojuma formu, kāda tā bija pirmkristiešu laikā, vai tad tas nozīmē, ka arī Baznīcas vairs nav un nav arī pestīšanas? Taču tas ir pretēji Kristus vārdiem, jo Viņš mūs iedrošina, sacīdams, ka elles vārti to neuzvarēs (Mt. 16:18).

Tātad cilvēku tradīcijas nav nepieciešamas taisnības iegūšanai Dieva priekšā, jo tajos nav nekā mūžīga, tās nav mūžīgas, tās mainas līdz ar laiku. Secinājums: šie paradumi nepanāk mūžīgo dzīvošanu; tie ir vienīgi ārējai, fiziskai disciplinēšanai, kas neizraisa sirdsstāvokļa maiņu (Rom. 14:17).

Randijs Asburijs [Randy Asburry][183] savā pētījumā[184] par CA VII uzdod jautājumu: kāda ir tā "baznīcas vienība", par kuru runā CA VII, un par kāda veida vienību CA VII runā? Autors savā darbā atsaucas uz divu teologu, Hardinga Meijera [Harding Meyer] un Heinca Šūtes [Heinz Schtte], kopdarbu nodaļā par Baznīcu.[185] Abi šī darba līdzautori par CA VII dominējošo nostādni uzskata Baznīcas vienības sasniegšanu.[186]

Arī Dāvids Trumpers [Truemper] aplūko CA VII kā aicinājumu uz vienību vai baznīcas sadraudzību.[187] Viņš uzskata, ka baznīcas vienībai nepieciešams sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus, neņemot vērā doktrinālo vēstījumu pareizību vai izpratni.[188]

Roberts Šulcs [Schultz], pētot politisko fonu 1530. gadā, arī saskata CA VII kā uzaicinājumu meklēt, kopt un saglabāt baznīcas vienību. Viņš secina: "1530. gada maija un jūnija Augsburgas saeimas juridiskā kopaina tāpēc tapa par luterāņu konfesionālā konteksta vēsturisko veltīšanos ekumenismam."[189]

Šulca galvenais arguments ir tas, ka imperators Kārlis V nebija ieinteresēts mācības jautājumu apspriešanā, jo viņš noraidīja Švābahas Artikulus kā disputa atrisināšanas līdzekli. Tāpēc reformētāji vērsās pie impērijas likuma, lai pārliecinātu imperatoru, ka tie nemeklē ceļus, kā izslēgt pāvesta piekritējus. Tādējādi Šulcs pieņem, ka mūsdienu luterāņi un Romas katoļi var un tiem ir jāatjauno vienprātība, kas nav panākta 1530. gadā.[190]

Tādējādi ar šiem trim citātiem - virzība uz vienošanos Evaņģēlija sludināšanā un sakramentu pārvaldīšanā, lūgums pēc sadraudzības, neņemot vērā doktrinālos vēstījumus, politiskā situācijas dominance CA tapšanā - tiek demonstrēts uzskats, ka CA VII ir rīkojums jeb pavēle uz baznīcas vienotību. Pret šo izpratni ir viedoklis, ka baznīcas traktējums CA VII ir baznīcas vienības definējums.[191] Te Zase savu nostāju paskaidro šādi:

"Nekāda cita vienošanās (consensus) nevar notikt, kā vien vienprātība skaidrā Evaņģēlijā un pareizā sakramentu pārvaldīšanā."[192]

Šeit ir skaidrs, ka Zase noraida cilvēciskas vienošanās iespējamību par evaņģēliju un sakramentiem, bet gan liek uzsvaru uz vienprātību skaidrā evaņģēlijā un pareizā sakramentu pārvaldīšanā.

Tiem, kas iebilst šādam skaidrojumam par CA VII, kā pārlieku lielas rūpes par doktrinālajiem formulējumiem, Zase aizrāda:

"Tā šis artikuls, par ko baznīca stāv un krīt, tur kopā visus kristīgās ticības artikulus un apgaismo tos. Jo luterāņi par šo prasīto vienprātību vienmēr uzskata Konkordijas Grāmatas doktrinālo saturu."[193]

Jautājums par baznīcas vienību attiecas uz tās (vienības) redzamību, tās pazīšanu. CA VII liek uzsvaru uz baznīcas apslēptību. Tad arī tās vienība ir apslēpta. Ja jau baznīca nav ārēji vienota, tad kur ir tās vienība? Melanhtons Apoloģijā ievieš tādus apzīmēŗjumus kā "patiesā Baznīca", "viltus Baznīca", "iekšējā vienība", "ārējā vienība", "apslēptā Baznīca", "atklātā Baznīca". Šie apzīmējumi tiek lietoti, lai aprakstītu baznīcu un tās vienību.[194] Mēs redzam, ka visi šie jautājumi koncetrējas ap šīm problēmām:

                              - Kas ir baznīca?

                              - Kas ir tās vienība?

                              - Kā mēs to varam zināt?

Evaņģēlijs un sakramenti.

CA VII norāda, ka baznīcas vienība ir kaut kas tāds, kas nāk no Evaņģēlija un sakramentiem. Gan tie teologi, kas uzskatīja, ka CA VII norāda uz baznīcas ideālu, kā kādu aicinājumu uz baznīcas vienību, gan arī tie, kas aizstāv viedokli, ka CA VII dod baznīcas definīciju un ka tā nepauž nedz kādu augstāku, nedz zemāku baznīcas standartu, atbalstīja uzskatu, ka baznīcas vienībai nepieciešams sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tāpēc nepieciešams noskaidrot:

                              - Kas ir šis termins "evanģēlijs"?

                              - Kas ir patiesa Evanģēlija pārvaldīšana?

Ja sludināšanas un pārvaldīšanas notikums ir patiesi būtisks Evaņģēlijā un sakramentos, tad svarīgi kā šos notikumus realizēt. Edmunds Šlinks apgalvo:

"Uzsvars nav likts uz zināšanu par sakramentiem, bet gan uz to patiesu pārvaldīšanu." [195]

Holstens Fagerbergs [Holsten Fagerberg] saista satura un rīcības ideju.[196] Arī Pauls Brečers [Paul Bretscher] turās pie šī paša viedokļa, saistot nozīmi ar notikumu.[197]

Jautājumi, kas šo pētījumu rezultātā rodas ir sekojošie:

                              - Vai pats sludināšanas un pārvaldīšanas akts ir tas                                                                                       svarīgākais?

                              - Kas ir tik svarīgs Evaņģēlija sludināšanā un                                                                        sakramentu pārvaldīšanā?

                              - Kā šīs baznīcas "zīmes" skaidro iepriekš minētos avotus                            par baznīcas vienību un dabu?

CA VII uzskata tradīcijas, rituālus un paradumus, ko iedibinājuši cilvēki, kā nevajdzīgus baznīcas vienībai. No tā seko, ka Evaņģēlijs un sakramenti ir tas, kas ir "nepieciešams" patiesās Baznīcas vienībai un izpratnei.

Noslēgums

Veiktais pētījums sniedz skaidru priekšstatu par baznīcas dabu, vienību un tās izpausmi. Tā apraksta to, kur atrodas Dieva dibinātā Baznīcas vienība. Viņi izcēla patiesās Baznīcas vienības izpratni, kuras pamats ir meklējams Rakstos. Reformētāji uzskatīja, ka Evaņģēlijs un sakramenti ir tas nepieciešamais un pietiekamais pamats patiesai Baznīcas vienībai. Pētījumu rezultāti noskaidroja, ka satis est definē to, kas ir nepieciešams baznīcas vienībai. CA VII artikuls ir aprakstošs. Tā ir svēto Draudze, kuras vienību nosaka skaidra Evaņģēlija sludināšana un sakramentu pareiza pārvaldīšana. "Sakaidra sludināšana" un "pareiza pārvaldīšana" ir tad, ja tiek atklāta pilnīga Evaņģēlija nozīme. Pilnīgā Evaņģēlija nozīme ir atklāta tad, ja Evaņģēlijs tiek skaidrots tā, kā to māca Augsburgas ticības apliecība, saskaņā ar visiem tās artikuliem. Baznīca ir tur, kur tiek sludināts Evaņģēlijs un izdalīti sakramenti. Tās ir Baznīcas ārējās zīmes, pēc kurām ticīgie varēs zināt, kur ir Kristus. Dieva Vārds un sakramenti ir arī ticīgo vienotājs. Ticīgie pulcējas ap šīm zīmēm. Tātad Vārds un sakramenti ir arī ticīgo vienības pazīme. Ticīgajiem ir sadraudzība šajās zīmēs. Tomēr šī sadaudzība ir arī tiem, kas netic Evaņģēlijam. Arī tiem ir sadraudzība šajās ārējās zīmēs. Taču viņi gan ir baznīcā, bet nav no tās. Patiesi ticīgie ir Baznīcā gan vārdā, gan arī patiesībā. Tomēr patiesi ticīgie ir zināmi vienīgi Dievam. Taču mums ir zināms, ka tur, kur Evaņģēlijs tiek sludināts un sakramenti tiek izdalīti tā kā to māca Augsburgas Apliecība, tur ir patiesa Kristus klātbūtne, tur ir Kristus draudze, kurai Viņš ir apsolījis savas dāvanas: piedot grēkus, uzklausīt lūgšanas un dot Svēto Garu. Līdz ar to, Vārds un sakramenti ir tā robežšķirtne (satis est), kas norobežo ticīgos no "ļaunajiem un liekuļiem", bet tā arī vienlaicīgi pulcina ticīgos visā pasaulē, neskatoties uz to, ka tie var būt izklīdināti pa visu pasauli, jo ticīgo pestīšanai pietiek ar pareizu Evaņģēlija sludināšanu un pareizu sakramentu pārvaldīšanu, tā kā šīs lietas ir pamats patiesai Baznīcas vienībai, neskatoties uz to, ka cilvēku iedibinātās tradīcijas vai paradumi katrā atsevišķā draudzē var atšķirties. Savukārt, pareiza sludināšana un pārvaldīšāna ir tāda, kā to māca Augsburgas ticības apliecība. Un pretēji, cilvēku tradīcijas un paradumi nevar būt par pamatu patiesai Baznīcas vienībai, tā kā tām nav nepieciešamais pestīšanas apsolījums.


  1. Izmantotā Literatūra
  2. Augsburgas ticības apliecība. Luteriskā Mantojuma Fonds, 1995. gads.
  3. Augsburg Confession. Confessio Augustana. Concordia Triglotta; The Symbolic Book of the Ev. Lutheran Church; St. Louis, Concordia Publishing House, 1921.
  4. Apology of the Augsburg Confession. Concordia Triglotta; 1921.
  5. Thorough Declaration of the Formula of Concord. Concordia Triglotta; 1921.
  6. Epitome of the Formula of Concord. Concordia Triglotta; 1921.
  7. The Smalcald Article. Concordia Triglotta; 1921.
  8. Šmalkaldes Artikuli. Nikolaja Plātes tulkojums.
  9. Mārtiņa Lutera Mazais Katehisms. Latvijas Ev. Lut. Baznīcas Konsistorija, 1989., Rīga.
  10. The Small Catechism of Dr. Martin Luther. Concordia Triglotta; 1921.
  11. Mārtiņš Luters. Lielais Katehisms. Luteriskā Mantojuma Fonds, 1996.
  12. The Large Catechism of Dr. Martin Luther. Concordia Triglotta; 1921.
  13. Confutatio Pontificia, August 3, 1530; A Collection of Sources; J. M. Reu, Reprinted by Permission, Concordia Seminary Press.
  14. Mārtiņš Vittenbergs. Baznīcas kopība un dievgalda kopība baznīcas vēstures skatījumā. Manojums, 1995. gads, Nr. 11. – 12. un 1996. gads, Nr. 1. – 6.
  15. Randy Asburry. The Church in CA VII: An Exegetical Overview; LOGIA, A Journal Of Lutheran Theology, vol. V, Number 3, 1996.
  16. Confession Concerning Christ's Supper: The Third Part; Translated by Robert H.Fischer, 1528; Luther's Works, 37:360-72; Concordia Publishing House, St. Louis, 1955.
  17. Schwabach Articles; Summer, 1529. The Augsburg Confession; A Collectio of Sources; J.M.Reu, Reprinted by Permission, Concordia Seminary Press.
  18. Nyrnberg A, Art. VII; May 31, 1530. Randy Asburry. The Church in CA VII: An Exegetical Overview; LOGIA, A Journal Of Lutheran Theology, vol. V, Number 3, 1996.
  19. Nyrnberg B, Art. VII; June 15, 1530. Randy Asburry. The Church in CA VII: An Exegetical Overview; LOGIA, A Journal Of Lutheran Theology, vol. V, Number 3, 1996.
  20. Wilhelm Maurer. Historical Commentary On The Augsburg Confession. Translated by H.George Anderson. Fortress Press, Philadelphia, 1986.
  21. Holsten Fagerberg. A New Look At The Lutheran Confessions (1529-1537). Translated by Gene J.Lund. Concordia Publishing House, St. Louis, 1972.
  22. Edmund Schlink. Theology of the Lutheran Confessions; Translated by Paul F.Koehneke and Herbert J.A.Bouman. Fortress Press, Philadelphia, 1985.
  23. Jurgen Ludwig Neve. A Guide to the Augsburg Confession: Its History and Its Theology; Lutheran Book Concern, Columbus, Ohio.
  24. Robert Kolb. Confessing the Faith: Reformers Define the Church, 1530-1580. Concordia Publishing House, St. Louis, 1991.
  25. Herman Sasse. We Confess The Church: Article VII Of The Augsburg Confession In The Present Crisis Of Lutheranism; Translated by Norman Nagel; Concordia Publishing House, St.Louis, 1986.
  26. Hermanis Zasse. Kas ir Luterisms? Luteriskā Mantojuma Fonds, 1995.
  27. Nikolajs Plāte. Confessio Augustana iztirzājums (fragmenti); Mantojums, Nr. 4; 1994. gada aprīlis.
  28. Frencis Pieper, D.D. Christian Dogmatics; Concordia Publishing House, Saint Louis, Missouri, 1953.
  29. C.F.W.Walther. The Proper Distinction Between Law And Gospel; Reproduced from the German edition of 1897 by W.H.T.Dau; Concordia Publishing House, St. Louis, 1991.
  30. Kurt E.Marquart. The Church and Her Fellowship, Ministry, and Governance. Published by The Internacional Foundation for Lutheran Confessional Research, Fort Wayne, Indiana, 1990.
  31. Bente. Historical Introduction to the Symbolical Books of the Evangelical Lutheran Church. Concordia Triglotta; The Symbolic Book of the Ev. Lutheran Church; St. Louis, Concordia Publishing House, 1921.
  32. George Stoeckhardt. The Epistle to the Ephesians; A Translation of Stoeckhardt's Ephesbrief by Erwin W.Koehlinger, 1951; Concordia Theological Press, Fort Wayne, Indiana.
  33. Katoļu Katehisms. Herdera apgāds Freiburgā, Bāzelē, Romā, Vīnē; 1960.
  34. Peter C. Hodgson and Robert H.King. Reading in Christian Theology, Fortress Press, Philadelphia, 1985.
  35. John Schaller. Biblical Christology. A Study in Lutheran Dogmatics; Northwestern Publishing House, Milwaukee, Wisconsin; 1981; 245-287.
  36. Harding Meyer and Heinz Sch The Concept of the Church in the Augsburg Confession. Trans. James L. Schaaf. In Confessing One Faith: A Join Commentary on the Augsburg Confession by Lutheran and Catholic Theologians; Augsburg Publishing House, Minneapolis, 1982.
  37. David G. Truemper. The Catholicity of the Augsburg Confession: CA VII and FC X on the Grounds for the Unity of the Church; Sexteenth Century Journal 11, vol. 3 ;1980.
  38. Robert C. Schultz. An Analysis of the Augsburg Confession Article VII, 2 In It's Historical Contex. May & June, 1530; Sixteenth Century Journal 11, 1980.
  39. Lasmann. Augsburg Confession VII: An Unnecessary Controversy. Concordia Quarterly 44; January, 1980.
  40. Word Pictures in the New Testament; by Archibald Thomas Robertson. Baker Book House; Grand Rapids, Michigan.

 

 

[1]Robert Kolb. Confessing the Faith: Reformers Define the Church, p.14-15; Concordia Publishing House, St. Louis, 1991.

[2]Confessio Augustana VII (CA VII); šeit un turpmāk es lietošu latīniskos apzīmējumus.

[3] Mārtiņš Vittenbergs. Baznīcas kopība un dievgalda kopība baznīcas vēstures skatījumā. Mantojums, 1995. gads 11. – 12. numurs un 1996. gads 1. – 6. Numurs, LUTERISKĀ MANTOJUMA FONDS

[4]Wihelm Maurer; Historical Commentery On The augsburg Confession, p.3-4; Translated by H.George Anderson; Fortress Press, Philadephia,1986.

[5]Turpat.

[6]W.Maurer, Historical Commentery, p.4.

[7]LW 37:360-72

[8]W.Maurer, Historical Commentery, p.4.

[9]Tā saucamajam, Torgavas artikulam šāds apzīmējums tika dots tikai 19. gs sākumā. Tas patiesībā bija Vitenbergas teologu viedokļu kopojums par praktiskiem un juridiskiem jautājumiem. W.Maurer, Historical Commentery, p.4.

[10]Turpat, p.11.

[11]Turpat.

[12]W.Maurer, Historical Commentery, p.10.

[13]Turpat.

[14] Kanclers Bruks ierosināja reformējamos pasākumus, ko valdība jau iepriekš bija pieņēmusi, teoloģiski pamatot, aizstāvību meklējot dievišķajos Rakstos, lai pēc tam šo dokumentu iesniegtu imperatoram apspriešanai. Turpat.

[15]Turpat, p.11.

[16]Turpat.

[17]Turpat.

[18]Priekšvārds ķeizaram Kārlim V; Augsburgas ticības Apliecība, 5. lpp.; Luteriskā Mantojuma Fonds, 1995.

[19]F.Bente; Historical Introduction to the Symbolical Books of the Evangelical Lutheran Church: III The Augsburg Confession, 19. Apology Original Plan of Lutherans, p.15-16; Concordia Triglotta, The Symbolical Books of the Ev. Lutheran Church, Concordia Publishing House, St. Louis, Mo, 1921.

[20]Priekšvārds ķeizaram Kārlim V; Augsburgas Ticības Apliecība, 5. lpp.; Luteriskā Mantojuma Fonds, 1995.

[21]F.Bente; Historical Introduction to the Symbolical Books of the Evangelical Lutheran Church: III The Augsburg Confession, 19. Apology Original Plan of Lutherans, p.15-16; Concordia Triglotta, The Symbolical Books of the Ev. Lutheran Church, Concordia Publishing House, St. Louis, Mo, 1921.

[22]Turpat, 20. Transformation of Apology into Confession Due to Eck's Slanders, p.16.

[23].Turpat.

[24]Turpat.

[25]CP, Art. VII:1

[26]4 pants - viens ķermenis [e}n sw`ma]: viena Kristus mistiskā miesa, debesu Valstības garīgā baznīca (sal.ar 1:23;2:16).

Viens Gars [e}n pneuvma]: viens Svētais Gars; gramatiski neitrāla dzimte (nav attiecināms uz "tas" vai "viņš", vai "viņa").

Vienā cerībā [ejn miva]]/]: tā ir viena un tā pati cerība, kas, aicinājuma dēļ, ir gan jūdiem, gan grieķiem (2. nodaļa).

  1. pants - viens Kungs [e}i" kuvrio"]: tas ir Kungs Jēzus Kristus; nedz pirms Viņa, nedz arī pēc Viņa nav bijis un nebūs cita Kunga.

Viena ticība [miva pivsti"]: viena uzticības darbība Kristū, kas ir viens un tas pats visiem (gan jūdiem, gan grieķiem); ir tikai viens ceļš, kā var būt glābts.

Viena Kristība [e}n bavptisma]: kristības rezultāts.

  1. pants - viens visu Dievs un Tēvs [e}i" qeov" kai; pate;r pantovn] nav katrai tautai vai reliģijai atsevišķs Dievs. Viens ir Dievs visiem cilvēkiem. Šeit iezīmējas trīsvienība (Tēvs, Dēls, Svētais Gars).

Kas ir pāri visiem [oJ ejpi; pantovn];

un cauri visiem [kai; dia; pantovn];

un visos [kai; ejn pavsin]: tā ar šīm trim prepozīcijām[ejpi;, dia;, ejn] Pāvils uzsver Dieva visaptverošo ietekmi un varu cilvēku dzīvē. (Word Pictures in the New Testament; by Arshibald Thomas Robertson. Baker Book House; Grand Rapids, Michigan).

[27]CA autori apgalvo, ka savu mācību viņi pamato Svētajos Rakstos. Klasiskais paraugs, kas runā par baznīcas vienību, ir Ef. 4:4-6. “Viens ķermenis un viens gars, jo arī jūs tiekat ielūgti vienai, sava aicinājuma, cerībai. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem un caur visiem, un iekš visiem.”

Viens ķermenis un viens gars, jo arī jūs tiekat ielūgti vienai, sava aicinājuma, cerībai.

Kristieši ir viens ķermenis, kas savā starpā ir tikpat cieši vienoti, kā viena ķermeņa locekļi. Kas tad ir tas viņu vienotājs? Tas ir viens Gars, kas viņos mājo. Šis gars ir Dieva Gars. Viņus virza un rīko Svētais Gars. Šajā Garā viņi tiecas pēc viena mērķa. Viņiem ir savs aicinājums, un ar šo aicinājumu viņi tiek ielūgti vienai cerībai. Šī cerība -- mūžīgā pestīšana. Tas, uz ko viņi visi cer, ir viena un tā pati pestīšana.

Viens Kungs, viena ticība, viena kristība,

Kas tas ir, kas visiem kristiešiem ir kopējs un ir to vienotājs? Tas ir viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Kristiešu Kungs ir tas, kas viņus ir atdzemdinājis ar savām svētajām asinīm. Viņam tie pieder, Viņam tie kalpo. Tas ir Kristus, uz ko viņi tic. Tie pieder Kristum kopš kristības (kristībā). Tas, kam viņi visi tic, ir viens Kungs, viens Kristus. Viņā tie visi tiek kristīti.

Svētais Vakarēdiens šeit nav minēts, jo šajā pantā šie trīs jēdzieni -- Kungs, ticība, kristība -- ir izteikti harmoniski, ievērojot to, ka ticība ir subjektīva, bet kristība objektīva; ticība ņēmēja, kristība devēja; ticība gaidītāja, kristība darītāja. Tie ir tie līdzekļi, caur kuriem mēs topam par Kristus līdzstrādniekiem.

Pāvila skaidrojums kulminē vārdos: " Viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pāri visiem, cauri visiem un iekš visiem"

" Viss" attiecas un ietver visu kristietību. Caur Jēzu Kristu Dievs ir arī kristiešu Tēvs. Viņš ir pār mums un valda mūs kā savus mīļos bērnus -- ar Evaņģēliju. No Viņa mēs saņemam visa veida svētības: gan mūsu dvēselei, gan miesai. Viņš nosaka mūsu dzīves gājumu un visas lietas mums vērš par labu. Viņš darbojas caur kristiešiem; Viņš dzīvo kristiešos; mēs esam Dieva templis. Tas ir viens Dievs un Tēvs, kas valda pār visiem kristiešiem, kas caur viņiem visiem darbojas, kas viņos visos dzīvo.

Kristiešu vienība būtībā ir Gara vienība. Caur šo vienu Garu un šajā vienā Garā kristieši ir vienoti ar šo vienu Kungu, vienu Dievu un Tēvu. Tāpēc visi kristieši savā starpā ir vienoti Trīsvienīgajā Dievā, kas ir viņu Dievs, kurā tie dzīvo un darbojas. Šajos trijos pantos nepārprotami ir likts uzsvars uz Trīsvienības trim Personām.

Luters savā " Kirchenpostille" norāda, ka sv. Pāvils šeit māca, kas ir patiesā kristīgā baznīca: " Virs zemes ir tikai viena baznīca Dieva tautai, kurai ir viena un tā pati ticība, kristība, viena un tā pati Dieva un Kristus apliecināšana utt. Ikvienam, kas vēlas būt glābts un nākt pie Dieva, tiem jāatrodas Baznīcā. Ārpus Baznīcas neviens nebūs glābts. Šī iemesla dēļ Baznīcas vienība nepastāv dažāda veida ārējās pārvaldes formās, likumos, pieņēmumos un paradumos, kā to uzspiež pāvests, piedraudot izslēgt no Baznīcas ikvienu, kas nebūs šajā jautājumā viņam paklausīgs, bet būs vienprātīgs šajā vienā ticībā, kristībā utt. Tāpēc tā ir viena, svēta, katoliska un kristīga Baznīca." Dr. George Stoeckhardt, The Epistle to the Ephesians, p.72; A Translation of Stoeckhardt's Epheserbrief by Erwin W.Koehlinger, 1951; Concordia Theological Seminary Press, Fort Wayne, Indiana.

[28]Confession Concerning Lord's Supper: The Third Part; Translated by Robert H.Fischer, 1528; LW 37:360-72

[29]Turpat.

[30]Turpat.

[31]Turpat

[32]Dr. Mārtiņš Luters. Mazais Katehisms; Trešais ticības loceklis (LELB Konsistorija, 1989., 5. lpp.)

[33]Turpat.

[34]Dr. Mārtiņš Luters. Lielais Katehisms; (Luteriskā Mantojuma Fonds, 1996., 89. lpp.).

[35]LK, 90. lpp.

[36]LK, 91. lpp.

[37]Švābahas XII ir tiešs priekštecis CA VII. Pastāv acīmredzama sakarība starp Lutera personisko apliecību un Švābahas XII artikulu. Salīdzinot abas apliecības, skaidri izceļas šīs trīs tēzes SA XII: 1) Virs zemes ir "svēta kristiešu Draudze; 2) tie nav nekas cits, kā ticīgie Kristum; 3) tā ir tur, kur "Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts un sakramenti pareizi lietoti." Šie trīs pamatprincipi veido evanģēliskās izpratnes pamatu par baznīcu. W.Maurer, Historical Commentery, p.378.

[38]Schwabach Aricles XII, cited in Reu, Augsburg Confesion, 43; citēts Randy Asburry, 47-48.

[39]Turpat.

[40]Turpat.

[41]Turpat.

[42]Turpat.

[43]Randy Asbury. The Church in CA VII: An Exegetical Overview; Logia, A Journal of Lutheran Theology, vol. V, 1996.

[44]Sākot ar Lutera personisko apliecību, ar Švābahas Artikuliem un Na, atklājas trīs Baznīcu konstituējošie elementi: 1) tās universialitāte kā svēto sapulce (congregatio sanctorum); 2) tās saistība ar Kristu; 3) tās saistība Vārdā un sakramentos. Šīs trīs pamatidejas dziļi sakņojas gan Lutera mutiskajā, gan rakstiskajā vēstījumā pirms 1530. gada. W.Maurer, Historical Commentery, p.381.

[45]Tā ir Augsburgas ticības apliecības vecākā forma (1530. g. 31. maijs). Tās 7. artikula pirmā puse trīs pamatnostādnes ir aizguvusi no ŠvA XII, kas tās, savukārt, ir aizguvusi no Lutera apliecības. Na VII teksts jau ir kodolīgāks. No tā ir izņemti pielikumi un skaidrojumi. W.Maurer, Historical Commentery, p.378-379.

[46]Mainītais vēlākais NA formulējums; 1530. gada 15. jūnijs; materiāls ņemts no Randy Asburry, zemteksta piezīme, 23; 54. lpp.

[47]"Taisnošana CA IV nāk no žēlastības caur ticību (durch den Glauben) Kristus dēļ, ja mēs ticam (wir glauben), ka Kristus cietis mūsu dēļ. Piektajā artikulā kalpošanas amats, kas ir Evaņģēlijs un sakramenti, ir šādas ticības iegūšanas līdzeklis (solchen Glauben), ko dara Svētais Gars. Šāda ticība CA VI (solcher Glaube) dod labos augļus un darbus. Tādējādi baznīca ir ticīgo (aller Glaubigen) sapulce, pamatojoties uz CA IV-VI kā arī CA VII." Randy Asburry, 49.

[48]"They are more than mere acts; they are the marks of the church and are to be practiced rightly and according to the gospel", Randy Asburry, 49.

[49]"Thus rein un laut des Evangelii go hand in hand, perhaphs in a synonymous relationshipp, to make a stronger statement regarding the nature and given unity of the Christian church." Randy Asburry, 49.

[50]eij" kuvrio", miva pivsti", e}n bavptisma

[51]Sagatavots pēc Randy Asburry, 50.

[52]Randy Asburry, 50.

[53]Turpat.

[54]Turpat.

[55]Turpat.

[56]Turpat.

[57]"... tie bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā...", CA IV; Augsburgas ticības apliecība, Luteriskā Mantojuma Fonds (1995.), 10. lpp.

[58]"... to highlight the cose connection between gospel and sacraments at the very center of the church's given unity", Randy Asburry, 50.

[59]Ef. 4:3 runā par Gara vienības saglabāšanu.

[60]Randy Asburry, 51.

[61]Turpat.

[62]Turpat.

[63]Randy Asburry, 51.

[64]Turpat.

[65]Turpat.

[66]Kurt E.Marquart. The Church And Her Fellowship, Ministry, And Governance, p.8; Published by The Internacional Foundation for Lutheran Confessional Research, Fort Wayne, Indiana, 1990.

[67]Turpat.

[68]J. Meyendorff. The Orthodox Church, 209; citēts no: Kurt E.Marquart. The Church, p.8-9.

[69]A.Schmemann. The Idea of Primacy in Orthodox Ecclesiology." p.37; citēts no:Kurt E.Marquart. The Church, p.9.

[70]Kurt E.Marquart. The Church, p.9.

[71]Kurts Markvarts, aplūkojot visu kristietības korpusu, saskata tajā četras lielās alternatīvās baznīcas paradigmas jeb modeļus, no kurām par vienu ir jāizšķiras: 1) Austrumu Ortodoksā; 2) Romas katoļu; 3) Luterāņu; 4) Cvinglija -- Kalvina jeb Reformēto baznīcu. Markvarts jautā: "Vai mēs varam saskatīt šajā kristietības galveno novirzienu eklesioloģijā kādu sistēmu?" Viņš skaidro: "Tradicionālais Romas katolicisms it īpaši (līdz II Vatikāna Koncilam) un arī Austrumu ortodoksā baznīca centās institucionalizēt, bet kalvinisti -- spiritualizēt baznīcu. Luterāņi saprot baznīcu inkarnacionāli. Romas katoļu tendence -- virzība uz eutihiānismu [Monofizītisma mācība, kas māca, ka Kristus personā ir viena dievišķa daba. Tā ir pretēja ortodoksai mācībai par Kristus personas divām dabām: dievišķo un cilvēcisko pēc inkarnācijas. Mācība nosaukta pēc Eutiha (378.-454.). Viņš bija liela klostera arhimandrīts Konstantinopolē. Eutihs noraidīja, ka Kristus cilvēciskums ir konsubstanciāls ar mums. Viņš uzskatīja, ka Kristum bija divas dabas pirms un viena pēc Kristus inkarnaciālās savienības. The Orthodox Dictionary of the Christian Church. Edited by F.L.Cross; Oxford University Press, Revised, 1988.]. Tas izpaužas tādējādi, ka Romas katoļi ir sajaukuši Kristus mistisko ķermeni ar redzamo organizāciju, ko vada pāvests. Kalvinisma eklesioloģija ir nestoriāniska. Tā nekavē "neredzamai" un "redzamai" baznīcai stāvēt cieši viena otrai blakus, bez jebkādas patiesas to saskaņošanas vai saistību starp tām. Luterāņu tuvošanās "Halcedonisma" eklesioloģijai atšķir baznīcu (tās netadalot) kā iekšēju ticības kopību un ārēju līdzdalību žēlastības līdzekļos." Kurt E.Marquart. The Church, p.9-10.

[72]A Guide to The Augsburg Confession. ts History and Its Theology, by Juergen Ludwig Neve; Article VII, Church, Columbus, Ohio; Lutheran Book Concern, 99.

[73]Hosten Fagerberg. A New Look At The Lutheran Confession (1529-115337), p.251; Translated by Gene J.Lund; Concordia Publishing House, St. Louis, 1988.

[74]Hermanis Zase. Kas ir luterisms? Luteriskā Mantojuma Fonds, 1995., 120. lpp.

[75]CT; Apology of Augsburg Confession. Art. VII. VIII; p. 235.

[76]To pašu apgalvo arī katoļu katehisms: "Baznīcas mācītāja amats pieder pāvestam un viņam padotajiem bīskapiem. Viņu uzdevums ir uzglabāt neviltotu Kristus mācību un to nemaldīgi sludināt. Kad pāvests un bīskapi vienprātīgi pasludina kaut ko kā ticības mācību, tie ir nemaldīgi, jo Kristus caur svēto Garu pasarga savu baznīcu no maldiem. Vispārējā konsilā tie kopīgi izlemj, vai kāda mācība ir no Dieva vai nē, vai tā ir pareiza vai nepareiza. Baznīcas augstākais mācītājs ir pāvests. Bez viņa neviens koncils neko nevar nemaldīgi izlemt. Turpretim pāvests var arī viens pats lemt nemaldīgi. Viņš ir nemaldīgs, kad viņš kaut ko izlemj ticības un tikumības lietās un pavēl visai baznīcai pieņemt šo lēmumu." Katoļu Katehisms; Herdera apgāds Freiburgā, Bāzelē, Romā, Vīnē; 1960., 90. lpp.

[77]A Guide to The Augsburg Confession. Its History and Its Theology, by Juergen Ludwig Neve; Article VII, Church, Columbus, Ohio; Lutheran Book Concern, 99.

[78]CT; Apology of Augsburg Confession. Art. VII. VIII; 235,237.

[79]Turpat; 227.

[80]Turpat.

[81]Turpat.

[82]Konfutācija šai problēmai pievērsa lielu vērību. Tā teica, ka baznīca nevar nolemt, ka tie, kas neizpilda zināmus nosacījumus, ir nekavējoši jānošķir no (svēto) sadraudzības. Dievs pats atdalīs kviešus no pelavām Tiesas dienā, bet tas nevar notikt laicīgajā pasaulē. Hosten Fagerberg. A New Look; p.260.

[83]Turpat, 229.

[84]A Guide to The Augsburg Confession. Its History and Its Theology, by Juergen Ludwig Neve; Article VII, Church, Columbus, Ohio; Lutheran Book Concern,

[85]"... patiesā izredzēto baznīca nav saskatāma nedz cilvēkam, nedz arī ticīgajam. Vienīgi Dievs to pazīst, jo tikai Viņam vien pieder vara nošķirt atmetamos no izredzētajiem. Tā, ko mēs varam pazīt, arvien ir tikai redzamā baznīca, kura gan ir nesaraujami saistīta ar neredzamo baznīcu un tomēr stingri atšķirama no tās." Hermanis Zase. Kas ir luterisms? 122.lpp.

[86]Reformēto mācība, līdzās žēlastības zīmēm -- Dieva vārdam un sakramentiem -- pazīst vēl citas nota ecclesiae. Tā ir baznīcas kārtība, pēc kuras var zināt, vai baznīca ir paklausīga savam Kungam. Protams, baznīca ir pakļauta primārajām baznīcas pazīmēm -- žēlastības līdzekļiem. Tomēr, ja baznīcai trūkst pareizas kārtības, tad, saskaņā ar reformēto uzskatiem, tā ir zīme, ka nav kārtībā arī ar pirmo patiesas baznīcas zīmi -- skaidru Dieva vārda pasludinājumu. H. Zase. Kas ir luterisms? 124-125.lpp.

[87]"Arī reformēto baznīcas mācībai ir zīmes (notae ecclesiae), pēc kā var pazīt Kristus baznīcu. Tomēr šāda pazīšana attiecas vienīgi uz redzamo baznīcu. Kalvina mācībā nav tādas zīmes, pēc kurām var noteikt patiesas izredzēto baznīcas klātbūtni. Pie patiesas redzamās baznīcas zīmēm reformētāji pieskaita Dieva vārdu un sakramentus. Arī Kalvins pievienojas Lutera domām, ka tur, kur ir šie žēlastības līdzekļi, tur jābūt arī patiesajai Dieva tautai. Tomēr, kā māca reformēto baznīca, mēs nedrīkstam ticēt, ka tur, kur "likumīgā", redzamā baznīca pēc tās pazīmēm ir atrodama, tur pastāv arī neredzamā baznīca. Šādai ticībai trūkst stingras noteiktības un prieka pilnas drošības, kādā luterānis, redzot, ka žēlastības līdzekļi tiek pareizi pārvaldīti, var sacīt: šeit, neapšaubāmi, pat ja cilvēka acs redz pretējo, pastāv patiesa baznīca, Dieva tauta, Kristus miesa, Svētā Gara templis. Reformētais šādu spriedumu uzskatītu kā iejaukšanos Dieva visvarenībā, jo Viņš, līdz ar predestinācijas brīvību, patur sev pirmtiesības vienīgajam zināt, kur un kuri ir Viņa izredzētie. Tāda ir baznīcas izpratne pēc predestinācijas principa." H. Zase. Kas ir luterisms? 120.-129. lpp.

[88]H. Zase. Kas ir luterisms? 122. lpp.

[89]Confessio Belgica apgalvo: "Mēs ticam, ka šīŹpatiesā baznīca pārvaldāma saskaņā ar tādu garīgu satversmi, kādu Dievs savā vārdā mums mācījis tā, ka tai būtu kalpotāji jeb mācītāji, kas sludina Dieva vārdu un pārvalda sakramentus, turklāt arī vēl vecajie un diakoni, kuri kopā ar mācītājiem izveido baznīcas senātu." Conf. Belg. 30 (Mūller 244,44 ff.), Conf. Gall. 29; citēts no H. Zases. Kas ir luterisms? , 125.lpp.

[90]H. Zase. Kas ir luterisms? 127.lpp.

[91]"... visi patiesie mācītāji, lai kādā vietā tie atrastos, saņem vienādu varu un autoritāti, stāvēdami zem vienas, kopīgas valdības -- vienīgā Kunga un vienīgā augstākā bīskapa." Conf. Belg. 30 (Mūller 229,90). Saskaņā ar Kalvina uzskatiem un reformēto baznīcas mācību, tāda satversme ir Kristus dota un domāta visiem laikiem [Inst. IV 3,8; (Corp. Ref. XXX, 782)]. Tikai tad, ja baznīca veidota pēc šīm pavēlēm, tā var pareizi pildīt savas funkcijas un pasargāt mācības skaidrību (Conf. Belg. 30 (Mūller 245,1 f). Kas aizkar šo satversmi, tas aizskar Jēzus Kristus nedalīto varu pār baznīcu un līdz ar to izposta tās kā Kristus baznīcas būtību. Citēts no H. Zases, Kas ir luterisms? , 126. lpp.

[92]Piemēram, Otrā Šveiciešu Apliecība [The Second Helvetic Confession] par baznīcu saka tā: "Baznīca ir ticīgo sapulce, kas aicināti vai sapulcēti no visas pasaules, svēto kopība, proti, tie, kas patiesi zin un pareizi pielūdz un kalpo patiesajam Dievam Kristū, Pestītājam, caur Vārdu un Svēto Garu un kas caur ticību ir visu labumu līdzdalībnieki, kuras tiek brīvi pasniegtas caur Kristu."

Svētie ir tie, kas "pareizi zin" un "pareizi pielūdz un kalpo Dievam." Šeit netiek skaidrots, ka svētiem ir ticības un Svētā Gara sadraudzība sirdī un sadraudzība Evaņģēlija mācīšanā un sakramentu pārvaldīšanā (kā tas ir pie luterāņiem), jo svētie jau pēc savas predestinācijas "pareizi zin" un "pareizi pielūdz" Dievu. Šie svētie ir "Vienas Federācijas Pilsoņi" [Citizens of One Commonwealth]. Tie ir: "... vienas pilsētas pilsoņi, pār kuriem ir viens un tas pats Kungs, vieni un tie paši likumi un kuri dzīvo vienā un tajā pašā labo lietu sadraudzībā."

Kristus ir šīs baznīcas Vienīgā Galva: "Viņš ir Galva pār visu ķermeni, no kura tas saņem dzīvību; šis ķermenis visās lietās tiek pārvaldīts ar tās (Galvas) Garu [..]. Tā kā Baznīcai ir garīgs ķermenis, tad arī Galvai ir jābūt garīgai, lai tā būtu saskaņā ar sevi. Tā nevar būt pārvaldīta ne ar vienu citu garu, kā vien ar Kristus Garu (Kol. 1:18; Ef. 5:23; Ef. 1:22).

Par Romas pontifu apliecība paziņo: "Tāpēc mēs neatbalstām Romas garīdzniecības mācību, kas savu pāvestu Romā dara par universālo ganu un par augstāko karojošās [Militant] Baznīcas galvu virs zemes, tātad, par Jēzus Kristus vietnieku, kam pieder varas pilnība un suverēna autoritāte Baznīcā." Arī šeit mēs būtībā redzam baznīcas hierarhisko struktūru. Kalvinistiskā izpratne šeit ir kā antipods Romas baznīcai. Ar to starpību, ka pāvestiešiem tā ir institucializēta, bet kalvinistiem spiritualizēta. Peter C. Hodgson and Robert H. King. Reading in Christian Theology, Fortress Press, Philadelphia, 1985.

[93]Juergen Ludwig Neve; Augsburg Confession. Article VII, Church, p. 101.

[94]Dr. Mārtiņš Luters. Lielais Katehisms, Luteriskā Mantojuma Fonds, 1996, 89. lpp.

[95]Pielikums pie vācu teksta : "Mēs nerunājam par kādu iztēlē radītu baznīcu, kas nekur nebūtu atrodama, bet mēs apgalvojam un droši zinām, ka šī Baznīca, lai kur arī svētie atrastos, ir un patiesi uzturas virs zemes, proti, ka daži Dieva bērni ir šeit un tur visā pasaulē, dažādās valstīs, salās, zemēs un pilsētās, no ausmas līdz rietam, ir izkaisīti tie, kas patiesi mācās pazīt Kristu un Viņa Evaņģēliju." CT, VII. VIII; 233.

[96]Kristīgā dogmatika: "Kristīgā draudze ir tie un tikai tie, kas tic Kristum [..], kuros ticību rada Svētais Gars -- ka Kristus vietnieciskā upura dēļ viņu grēki ir piedoti... Nekas no tādām lietām kā draudzība starp baznīcas locekļiem, nedz žēlastības līdzekļu ārēja lietošana, nedz kristīgās ticības atzīšana, nedz amatu pildīšana baznīcā, nedz tiekšanās pēc tikumīgas dzīves vai Kristus imitācijas, nedz nekavējoša atdzimšana vai iegremdēšanās Dievā, par ko runā visi "entuziasti" nevar veidot par Baznīcas locekļiem...Vienīgi personiska ticība grēku piedošanai. Tā ir nopirkta ar Kristus vietniecisko upuri (satisfactio vicaria)" Frencis Pieper. Christian Dogmatics, Vol III, 1953; 397.

Bet Hermanis Zase savā darbā "Kas ir luterisms?" runā par evaņģēliski luterisko baznīcu: "Saplūšana pilnīgā baznīcas vienībā, saskaņā ar Augsburgas ticības apliecību, iespējama vienīgi tur, kur pastāv pilnīga saskaņa Evaņģēlija mācībā un sakramentu lietošanā, [..], jo evaņģēliski luteriskā baznīca ir neizmainītas Augsburgas ticības apliecības baznīca." H. Zase. Kas ir luterisms? 18-19. lpp.

[97]"Šo skaidro Reformāciju tās pretinieki uzskata par jaunas mācības ieviešanu un varmācīgi, lai gan bez pamata, apvainoja to kā pilnīgi pretēju Dieva Vārdam un kristīgajai praksei." CT; Repetition and Declaraton of Some Articles of the Augsburg Confession, p. 847.

[98]"... tas ir mūsu nolūks -- nedz šeit, nedz kādos citos rakstos -- neatkāpties ne mazākā mērā no tās, bieži citētās apliecības, ne arī ierosināt citu vai jaunu apliecību." Turpat.

[99]Concordia Triglotta. Apology VII. VIII, 229.

[100]Turpat.

[101]Zase šajā sakarā saka: "Tomēr nekad viņi nav atzinuši savu izslēgšanu no katoļu baznīcas, vēl vairāk: arī tur, kur vajadzēja kārtot savas baznīcas lietas, viņi apzinājās sevi par katoliskās baznīcas locekļiem, stingri palikdami prasībā pēc apzīmējuma 'katoliskā' savai baznīcai. Arī vēlāk, kad valodas prakse mainījās un vārds 'katolisks', kļuva par apzīmējumu Romas partikulārbaznīcai, evaņģēliski luteriskā baznīca principiāli ne reizi nav atsacījusies no tiesībām uz šo vārdu. Luteriskā baznīca arvien gribējusi reizē arī būt katoliskā baznīca šī vārda stingrākajā nozīmē: tā apzinās savu vienotību ar visu laikmetu un visu zemju patiesi ticīgo baznīcu; tā zin, "ka pie mums ne mācībā, ne ceremonijās netiek pieņemts nekas tāds, kas būtu pret Svētajiem Rakstiem vai pret vispārējo kristīgo Baznīcu (contra scripturam aut ecclesiam catholicam)" (Beschlub der CA, Bek. Schr, 134,21.ff)." H.Zase. Kas ir luterisms? 79. lpp.

[102]Lai gan tiek apgalvots, ka Baznīca ir svēto draudze, tomēr septītais artikuls nav pieņemams bez kaitējuma ticībai, jo ar šo definējumu ļaunie un grēcinieki tiek nošķirti no baznīcas. CP; Art. VII:1; p. 353

[103]CT; Ap. Art. VII. VIII; 227.

[104]Turpat; 237

[105]Turpat; 227.

[106]Apliecības VIII artikulu attiecībā par ļaunajiem un liekulīgajiem Baznīcas kalpotājiem [..] Sv. Romas Baznīca ir akceptējusi un prinčiem ieteikusi... CP; Art. VIII; p. 354. The Augsburg Confession. A Collection of Sources; J. M. Reu; Concordia Seminary Press

[107]Nirnbergas Artikuli; CA VII 1530. gada 31. maija variants. R.Asburry, The Church in CA VII; p. 55.

[108]Zase pārmet pāvestiešiem:"Romas baznīca bija pieļāvusi vislielāko nolaidību, ne reizi nopietni nepārbaudīdama, vai un cik lielā mērā pamatotas ir luteriskās Reformācijas prasības."H. Zase. Kas ir luterisms? 78. lpp.

[109]CT, Ap. VII. VIII., 227.

[110]CT: CA VII/VIII, p. 28-29; Ap. VII. VIII, p. 236.

[111]Turpat.

[112]CT: CA VII/VIII, p. 11; Ap. VII. VIII, p. 228.

[113]Turpat.

[114]Turpat.

[115]"Kas apliecina vienu Evanģēliju, tam ir tā pati zināšana par Kristu..." Turpat, 229.

[116]Ja Evaņģēlijs un sakramenti pieder "baznīcas" priekšstatam, tad baznīcas būtība ietver tikai "līdzekļus", caur kuriem "Dievs dod Svēto Garu" un caur kuriem "Svētais Gars ir aktīvs." Edmund Schlink. Theology of the Lutheran Confessions, p.199; Translated by Paul F.Koehneke And Herbert J.A.Bouman; Fortress Press, Philadelphia, 1985.

[117]CT, Ap. VII. VIII., 231.

[118]Turpat p. 229.

[119]Turpat.

[120]Turpat.

[121]Turpat.

[122]Turpat.

[123]Turpat.

[124]Turpat.

[125]Turpat.

[126]Augsburgas apliecības art.VII latīņu verisjā ir uzrādts kāds cits CA VII variants, kurā divreiz ir atkārtots vārds 'recte' (pareizi) [recte...et recte]. Ar to, domājams, augsburgieši gribēja uzsvērt kopību izpratnē par Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, proti, ka Evaņģēlija skaidra izpratne ir pareiza sakramentu pārvaldīšana, un otrādi. R.Asburry. CT, CA VII, p. 46.

[127]Vācu variantā attiecīgi: 'rein' un 'laut des Evangelii' (saskaņā ar Evanģēliju); Turpat.

[128]CT; Ap. VII. VIII, 229.

[129]Turpat 231.

[130]Turpat.

[131]Turpat.

[132]Turpat.

[133]Turpat.

[134]Turpat.

[135]Turpat.

[136]Turpat.

[137]Turpat.

[138]Turpat.

[139]Turpat.

[140]To pašu skaidro arī Kristus līdzība (Mt. 13:38), kur labā sēkla ir valstības bērni, bet nezāle -- ļaunā bērni. Lauks ir pasaule. Tā nav Baznīca. Nezāle jeb ļaunā bērni nav no Baznīcas, bet gan no pasaules. Patiesā Baznīca būs nošķirta no šīs tautas (Mt. 3:12; 13:47 -- Kristus runā par Baznīcas ārējo izskatu).

[141]Kurt E. Marquart. The Church and Her Fellowship, Ministry, and Governance: "Gospel" in Wide and Narrow Senses, p.53; The Internacional Foundation for Lutheran Confessional Research, Fort Wayne, Indiana, 1990.

[142] Šī nošķiršana pirmoreiz parādās Konkordijas Formulas V artikulā. Turpat.

[143]CT; Repetition and Declaraton of Some Articles of the Augsburg Confession, p. 847.

[144]"... mēs esam viens otram paziņojuši ar sirdi un muti, ka mēs neveidosim vai arī neuzņemsim sevišķu vai jaunu mūsu ticības apliecību, bet atzīsim kopējos rakstus, kuri vienmēr un visur tika uzskatīti un lietoti kā simboli vai arī kā kopējas apliecības visās Augsburgas Apliecības baznīcās tās nevienprātības priekšā, kas izcēlās starp tiem, kas pieņēma Augsburgas Ticības Apliecību [..]:

  1. Pieņem visus praviešu un apustuļu Vecās un Jaunās Derības Rakstus [..], kas ir vienīgā patiesā norma, ar kuru tiek vērtētas visas mācības un doktrīnas.
  2. ... mēs atzīstam trīs ekumeniskās ticības apliecības: Apustuļu, Nikajas un Atanazija...
  3. ... un tā kā šī doktrīna ir sakopota [no un saskaņā ar] Dieva Vārdu Augsburgas Apliecības artikulos un nodaļās pret pāvestības izkropļojumiem un citām sektām, mēs atzīstam neizmainītu Augsburgas Ticības Apliecību kā mūsu ticības simbolu šim brīdim, nevis ka tā ir mūsu ticības apliecība, bet gan tāpēc, ka tā ir ņemta no Dieva Vārda un tieši šādā veidā apliecināta 1530. gada 25. jūnijā, Augsburgas Saeima laikā, imperatoram Kārlim V, kristīgajiem augstmaņiem, prinčiem un Saeimas locekļiem un Romas impērijas augstmaņiem kā kopējo reformētās baznīcas ticības apliecību...
  4. ... Apoloģija bija sarakstīta un iespiesta 1531. gadā [..], lai mēs varētu daudz skaidrāk izskaidrot sev un virzīt pret pāvestiešu ļaunprātībām un lai nosodītie maldi nevarētu ieņemt Dieva Baznīcu Augsburgas Apliecības vārdā...
  5. ... mēs atzīstam arī tos Artikulus, kas sarakstīti un saņemti Šmalkaldē [..] 1537. gadā [..] Mantujā [..] kā iepriekšminētās Augsburgas Apliecības izskaidrojumu. Tajā Augsburgas Apliecības mācība ir atkārtota un plašāk izskaidrota, pamatojoties Dieva Vārdā un [..] kāpēc mēs atmetam pāvestiešu maldus un elkkalpību...
  6. ... mēs atzīstam Dr. Mārtiņa Lutera Lielo un Mazo Katehismu... Turpat, 851-853.

[145]Turpat, 849.

[146]Turpat, 953.

[147]Turpat.

[148]Likuma sudināšana bez Kristus dara cilvēkus pašpaļāvīgus. Tie iedomājas, ka var viegli pildīt Likumu ar ārēji redzamiem darbiem (mierinājumu meklē savos pūliņos). Kristus skaidro baušļus garīgi (Mt. 5:21 un tālāk; Rom 7:14; 1:18). Tā Viņš parāda visu Dieva dusmību pār visiem grēciniekiem un rāda, cik tā ir liela. Mozus nevarēja izskaidrot Likumu pilnīgi un skaidri, jo pār seju aizvien paliek pārklāts pārklājs. Tāpēc tauta nevarēja izprast Likumu garīgi (2.Kor. 3:14). Līdz ar to, tie nevarēja saskatīt, cik tie bija lieli grēcinieki. Pārklājs tiek noņemts, kad griežas pie Kristus (2.Kor. 3:16). Caur Likuma amatu tiek nopelta grēka pasaule (Jn. 16:8). Jēzum vispirms jādara svešais darbs (Jes. 28:21), lai pēc tam darītu savu darbu, kas ir mierinājuma un žēlastības sludināšana. Turpat.

[149]Turpat.

[150]Turpat.

[151]Turpat.

[152]Turpat, 959.

[153]Turpat, 961.

[154]Turpat.

[155]Turpat.

[156]Valters savā grāmatā par Likuma un Evaņģēlija pareizu nošķiršanu tās 5. tēzē saka: "Pirmais, arī redzmākais un rupjākais Bauslības un Evaņģēlija sajaukšanas veids ir tas, ko pieļauj pāvesta piekritēji, socīnisti un racionālisti, kad tie Kristu padara par jaunu Mozu jeb bauslības devēju un, līdz ar to, pārvērš Evaņģēliju mācībā par labiem darbiem, bet tos, kuri Evaņģēliju māca kā vēsti par Dieva dāvātu žēlastību Kristū, lamā un nolād, kā to dara pāvesta ļaudis." Nedaudz tālāk viņš paskaidro: "Šīs sātana sinagogas pieņemtajā sestās sesijas 21. kanonā teikts: "Ja kāds saka, ka Dievs devis cilvēkiem Jēzu Kristu kā Pestītāju, kam viņiem jāuzticas, bet nevis arī kā likuma devēju, kam tiem jāpaklausa, tad tāds lai ir nolādēts." Ar to ir sagrauta visa kristietība. Ja jau Kristus ir nācis pasaulē, lai atnestu mums jaunu bauslību, tad mēs gan varam sacīt, ka viņš būtu varējis palikt augšā debesīs. Jau Mozus mums ir pasludinājis tik pilnīgu bauslību, ka mēs neesam spējīgi to izpildīt. Un ja vēl Kristus būtu atnesis jaunus likumus, tad mums būtu jākrīt izmisumā." C.F.W.Walther. The Proper Distinction Between Law and Gospel, 69-70; Reproduced from the German edition of 1897 by W.H.T.Dau; Concordia Publishing House, St. Louis, 1991.

[157]CT; Repetition and Declaraton of Some Articles of the Augsburg Confession, p. 961.

[158]Juergen Ludwig Neve; Augsburg Confession, Article VII, Church, 104.

[159]Juergen Ludwig Neve; Augsburg Confession, Article VII, Church; p. 105.

[160]Turpat, 106-108.

[161]"Tas ir ļoti virspusējs uzskats, ka atšķirības pastāv tikai dažos mācības punktos. Luteriskā mācība ir vienota. Tāda ir arī kalvinistiskā. Tad pareizāks būtu jautājums: kuros mācības jautājumos ir iespējama patiesa un reāla vienošanās, ja luterāņi māca brīvu pestīšanu caur universālu žēlastību, bet kalvinisti -- īpašu pestīšanu caur absolūtu žēlastību? Protams, tā ir, ka kalvinistiem, tāpat kā luterāņiem, ir taisnošanas mācība. Bet viņi to uzskata kā Dieva augstāko varu, kas jau no seniem laukiem ir attaisnojis nelielu skaitu izredzēto un nu tagad vienīgi to īsteno. Tomēr tāda mācība neatraida Evaņģēliju. Tā vienīgi aptumšo šo brīvās žēlastības Evaņģēliju [..]. Kalvinistiskajā sludināšanā Dievs mums parādās vairāk kā dusmīgais Dievs nekā mīlošais Tēvs. Mēs esam vairāk kā Viņa paklausīgie kalpi nekā paļāvīgie bērni. Kļūdains uzskats var nopietni ietekmēt Evaņģēlija mācību." Juergen Ludwig Neve; Augsburg Confession, Article VII, Church; p. 107.

[162]"Taču reformēto mācba noliedz tēzi, ka, kopš Kristus tapis cilvēks, Viņa dievišķā daba saistīta ar cilvēcīgo tā, ka nav vairs nošķirama no tās. Reformētie uzskata, ka inkarnācijas notikumā Logoss gan ir ņēmis mājvietu cilvēkā Jezū, tomēr reizē arī palikdams ārpus šī cilvēka (tas ir tā sauktais Extra Calvinisticum), tā paaugstinātais Kungs šeit, uz zemes, ir klātesošs tikai ar savu dievišķo dabu, tai pat laikā viņa apskaidrotā cilvēcīgā daba kopš Kristus paaugstināšanas notikuma ir meklējama debesīs. Tā kļūst saprotams, ka reformēto baznīca nespēj saskatīt dziļo atšķirību starp Kristus klātbūtni pirms iemiesošanās un Viņa klātbūtni pēc iemiesošanās, starp dievišķā Logosa balsi Vecajā Derībā un cilvēka miesā nākušā, paaugstinātā Kristus balsi, Jaunajā Derībā - kā to izprot luteriskā teoloģija... Reformēto mācība cenšās izprast Dieva Dēla nākšanu Cilvēka miesā kā notikumu, kurā saskaras - tomēr tikai saskaras, nevis sajaucas vai savienojas - laiks un mūžība, vēsture un tas, kas stāv pāri visai vēsturei; turpretī luteriskā baznīca apliecina, ka inkarnācijas notikumā Dievs patiesi ir ienācis cilvēcē, mūžība laikā, bezgalīgais iznīcīgajā..." H.Zase. Kas ir luterisms? 139.-140.lpp.

[163]Turpat, 108.

[164]Turpat.

[165]CT; Ap. VII. VIII, 233.

[166]Turpat.

[167]Turpat.

[168]Turpat

[169]Turpat.

[170]Turpat.

[171]Lai saprastu, kāpēc ticība ir vienīgais pestīšanas iegūšanas līdzeklis (sola fide! -- tikai ticība), jāatceras, ka Kristus pūles, t.i., Viņa pestījošā darba auglis, tiek piedāvāts grēciniekam kā realitāte beznosacījuma grēku piedošanā. Patiesībai, ka Kristus pabeidzis pestīšanu, kas grēciniekam tiek pasniegta kā dievišķās patiesības vēstījums, nav iespējams sniegt jel kādu citu atbildi, kā vien paļāvīgu pieņemšanu. Pestīšanas dievišķā vēsts, kas piedāvā Kristus darba prieku gan nākotnē, gan arī tagadnē, bieži vien vienkārši tiek apzīmēta par apsolījumu (Rom. 4:16; Gal. 3:22), un kā tāds tas atkal pieprasa ticības atbildi. No šīs realitātes, ka Jēzus Kristus patiešām pabeidzis visu cilvēku atbrīvošanu no grēka un nāves, neizbēgami seko, ka pestīšana nāk pie grēcinieka vienīgi caur ticību. Tas ir Pāvila arguments vēstulē Galatiešiem 4:16. John Schaller. Biblical Christology. A Study in Lutheran Dogmatics; Northwestern Publishing House, Milwaukee, Wisconsin; 1981; p. 263.

Pestījošā ticība ir tikai un vienīgi Trīsvienīgā Dieva darbs, kas ir vērsts uz to, lai dāvanas dāvinātu vienīgi caur žēlastību un Kristus pūlēm. Turpat, 270.

Vienīgais līdzeklis, kuru Dievs lieto, lai radītu ticību, ir Viņa Evaņģēlijs: gan tas, kas ir pasludināts, gan arī tas, kas ir saistīts ar Kristus ūdeni. Turpat, 274.

[172]CT; Ap. VII. VIII, p. 235.

[173]Lyra, citēts no CT, p. 235.

[174]CT. p. 237.

[175]K.F.V. Valters darbā par Bauslību un Evaņģēliju tā XX tēzē saka: "Taču galvenās ļaunās sekas tam, nenoliedzami, ir šādas: padarot pestīšanu atkarīgu no piederības ortodoksajai redzamajai baznīcai, tās kopienai, tiek apgāstamācība par taisnošānu ticībā. tiem, kuri atnāk uz luterisko baznīcu, jau iepriekš ir bijusi pareizā ticība. Uzskats, ka Luteram, pirms viņš, es atļaušos tā izteikties, bija luterānis, nav bijusi īstā ticība, ir liktenīga kļūda. Lai arī cik augstu mēs vērtētu mūsu baznīcu, mums nepiemīt nejēdzīgais fanātisms - uzskatīt, ka vienīgi mūsu luteriskā baznīca būtu vienīgā, kas sniedz pestīšanu! Patiesā baznīca sniedzas pa visu pasauli. Tā ir arī visās sektās. Baznīca nav nekāds ārējs organisms, kuram ir kaut kādas īpašas iekārtas, kurās varētu iekļauties, lai tad kļūtu par Baznīcas locekli. Kas tic Jēzum Kristum un ir Viņa garīgās miesas loceklis, tas ir Baznīcas loceklis. Baznīcu nevar arī atkal sadalīt; tā paliek vienota, ja arī tā laika un telpas ziņā būtu šķirta." Dr. C.F.W.Walter, The Proper Distinction Between Law and Gospel; Thesis XX, p.337; 1991.

[176]Juergen Ludwig Neve; Augsburg Confession, Article VII, Church; p. 110.

[177]Turpat.

[178]Turpat.

[179]Turpat.

[180]Turpat.

[181]Viņi ir slavējami arī par to, ka, ja runā par īpašajiem rituāliem, tie neatzīst rituālu dažādību kā šķeļošu ticības vienību. Par to arī Hieronīms secina: "Katra province ir pārpilna ar savām izjūtām." (Par pareizību). Bet, ja viņi attiecina šo Apliecības daļu uz universālajiem Baznīcas ritiem, tad tam jābūt pilnīgi noraidītam, un mums kopā ar Pāvilu ir jāsaka: "... mēs nepazīstam tādu ierašu..." (1.Kor. 11:16). "Jo universālie rituāli ir jāievēro visiem ticīgajiem," saka sv. Augustīns, kura liecību arī viņi lieto [..], jo mums jāpieņem, ka šādi rituāli tika nodoti no apustuļiem CP; Art. VII:4; p. 353-354

[182]CT. p. 239.

[183]Imanuela Luteriskās draudzes mācītājs Bunvilā [Booneville], Misūrī.

[184]The Church in CA VII. Logia,

[185]"Bez šaubām, visā šajā izšķirošais ir tas, ka Evaņģēlijam ir jābūt sludinātam tā skaidrā un neviltotā formā un sakramentiem ir jābūt pārvaldītiem saskaņā ar šo Evaņģēliju. Tur, kur parādās šī sludināšana un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar šo Evaņģēliju, tur ir Baznīca. Un kur par šo tēmu ir panākta vienošanās starp kristiešiem un baznīcām, tur ir Baznīcas vienība, un izšķirošie priekšnoteikumi Baznīcas sadraudzībai ir piepildīti." Harding Meyer and Heinz Schtte, "The Concept of the Church in the Augsburg Confession", trans. James L. Schaaf, in Confessing One Faith: A Join Commentary on the Augsburg Confession by Lutheran and Catholic Theologians (Minneapolis: Augsburg Publishing House, 1982), 175.

[186]Pēc abu autoru uzskatiem, kavējošais sadraudzībai starp luterāņiem un Romas katoļiem ir "Romas Baznīcas hierarhiskā daba", no vienas puses, un "no CA VII plūstošās spirituālisma tendences", no otras. Citēts no R.Asburry. Logia, 45.

[187]Turpat

[188]."Noslēdzot, mums vajag atcerēties to situāciju, kurā šis satis est tiek paziņots, proti, pazemīgs lūgums pēc kristīgās vienotības impērijas robežās... Visu šo cēloņu pamatā ir tas, ka Augsburgas ticības apliecības septītais artikuls ir jāsaprot kā mēģinājums atzīt katolisko eklesioloģiju un katolisko programu baznīcas vienības saglabāšanai." David G. Truemper, "The Catholicity of the Augsburg Confession: CA VII and FC X on the Grounds for the Unity of the Church," Sexteenth Century Journal 11, vol. 3 (1980): 22. Turpat.

[189]Turpat.

[190] "Jautājums drīzāk ir par to, vai mēs atradīsim spēku, lai sekotu neīstenotajam, tomēr atkal pieejamajam 1530. gada pavasara un vasaras Augsburgas potenciālam un uzņemties saistības par baznīcas vienību, pamatojoties uz evaņģēlisko mācību un apustulisko disciplīnu, neņemot vērā attieksmi par šo principu izpratni, ar kuriem baznīca dzīvoja gan pirms, gan arī pēc Rietumu shizmas." Robert C. Schultz, "An Analysis of the Augsburg Confession Article VII, 2 in it's Historical Contex, May & June, 1530, "Sixteenth Century Journal 11 (1980):33. R. Asburry. Logia, 45-46

[191]"Vai CA VII pamato kādu augsto sadraudzības standartu, vai minimālo? Es domāju, ka ne vienu, ne otru, jo jautājums ir nepareizi uzstādīts. CA VII artikuls nedod nedz augsto, nedz zemo baznīcas sadraudzības standartu, jo nekad nav bijis tāds nodoms, lai artikuls būtu par pamatu šādai iniciatīvai; drīzāk tas apraksta to, kas ir baznīca un kā tā ir radīta un saglabāta. Rūpīga CA VII pārbaude rāda, ka šeit tiek apspriesta nevis baznīcas sadraudzība, bet gan baznīca kā Una Sancta." E. Lasmann, "Augsburg Confession VII: An Unnecessary Controversy," Concordia Quarterly 44 (January 1980): 59. R. Asburry. Logia, 46.

Zīberts Bekers [Siegbert Becker] pauž šo pašu viedokli: "Baznīcas "patiesā vienība", par ko runā CA VII, nav tā vienība, par ko ekumeniskās kustības tā nopūlas, nedz arī tā ir tāds vienības veids, kas tiek atspoguļots mūsdienu ekumeniskajās aktivitātēs." Siegbert Becker, "Augustana VII and the Eclipse of Ecumenism," Concordia Theological Quarterly (July 1980): 111-112. Turpat.

Hermanis Zase: "Kristus Baznīca katrā ziņā ir viena -- Una Sancta. Tāpēc Baznīcas mācība vienmēr ir arī Baznīcas vienības mācība. Tāpat Baznīcas vienība vienlaicīgi ir arī dāvana un uzdevums, īstenība un pavēle (an indicative and imperative)." Herman Sasse, "Theses on the Seventh Article of the Augsburg Confession," The Springfielder 25 (Autumn1961): 14. Turpat.

[192]Turpat.

[193]Turpat.

[194]Kurts Markvarts skaidro: "Pati CA VII skaidri runā nevis vienkārši par kaut ko apslēptu un neapskatāmu, bet gan par ārēju, publiski verificējamu realitāti, t.i., pareizu sludināšanu un Evanģēlija mācīšanu un pareizu svēto sakramentu pārvaldīšanu." Kurt Marquart, "Augsburg Confession VII Revisited," Concordia Theological Quarterly 45 (1981): 17.

Leifs Greins pieiet šim jautājumam šādi: "Tādējādi Melanhtona skaidrojums ir pilnīgi skaidrs. Viņš saka, ka CA VII runā par garīgo vienību. Tāpēc viņš noraida iesaistīšanos Konfutācijas Grāmatas iebildumos, kura rūpējas ap ārējo, loģiski pierādāmo vienību. Viss, kas nepieciešams šai garīgajai vienībai, lai tā pastāvētu, ir sludināšana un sakramenti. Kaut kas "vēl" ir jāsaprot kā cilvēku tradīcijas, kuras var mainīties, neapdraudot baznīcu." Leif Grane, "The Augsburg Confession: A Commentary (Minneapolis: Augsburg Publishing House, 1987), 96. R.Asburry, 46.

[195]E. Šlinks izsakās līdzīgi Trumperam: "Evanģēlijs savā būtībā ir piedošanas mutiska pasludināšana. [..] Šeit ir domāta nevis klusējoša mācības piederība, bet gan mutisks mācības akts un, atkal, nevis mācība, kas neievēro drošību un mierinājumu, bet gan tādu mācīšanu, kas ir sludināšana." Edmund Schlink, Theology of Lutheran Confession, trans. Paul F. Koehneke and Herbert J. A. Bouman (Philadelphia: Fortress Press, 1961, 198-199. Turpat.

[196]"Patiešām "Evaņģēlijs" bieži vien apzīmē mutisku grēku piedošanas rādīšanu, un ticība, protams, ir gribas akts, bet Evaņģēlijam -- apsolījums, kas rada ticību -- ir jābūt, zināmā mērā, patiesam, lai tas spētu modināt un uzturēt ticību. Doktrināliem elementiem ir jābūt pamatotiem tiklīdz taisnošana ticībā tiek pasludināta. Evaņģēlijs vienlaicīgi ir gan pasludināšana, gan mācība...Tāpēc vienība ietver ne tikai to notikušo, ka vārds ir pasludināts un sakramenti pārvaldīti, bet arī to, kas ir pasludināts un pārvaldīts." Holsten Fagerberg, A New look at the Lutheran Confession (1529-1537), trans. Gene J. Lund (St. Louis: Concordia Publishing House, 1972), 270-271. Turpat.

[197]"Ir nepieciešami, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un dzirdēts. Tomēr ir daudz svarīgāk, kā ir pasludināts Evaņģēlijs un pārvaldīti sakramenti ("Est autem ecclesia congregatio sanctorum, in qua evangelium pure docetur et recte administrantur sacramenta")... Iepriekšējie CA melnraksti neietver terminus 'tīrs' un 'pareizs' ('pure' un 'recte'). Tomēr oficiālajā versijā Melanhtons tos iekļāva, jo oponenti bija apgalvojuši, ka arī viņi mācot, ka baznīca rodas tur, kur Evaņģēlijs tiek sludināts un sakramenti pārvaldīti. Šeit vietā ir jautājums: "Kad Evaņģēlijs tiek skaidri mācīts un kad sakramenti pareizi pārvaldīti?" Uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde. Evaņģēlijs tiek skaidri mācīts, ja sludinātājs atklāj tā pilno nozīmi. Kas šī nozīme ir, to norāda CA. Sakramenti tiek pareizi pārvaldīti, ja tie tiek pārvaldīti saskaņā ar Evaņģēliju tā, kā to saprot CA... Attiecīgi, Evaņģēlijs ir tad skaidri (pure) sludināts un sakramenti pareizi (recte) pārvaldīti, ja šīs darbības ir izpildītas saskaņā ar to mācību, kas ir apliecināta CA artikulos." Paul M. Bretscher, "The Unity of the Church (Article VII of the Augsburg Confession)," Concordia Theological Monthly 26 (May 1955): 330-331. R. Asburry, 47.

Kontaktinformācija

Draudzes priekšnieks: 29476375, 26144799
Draudzes mācītājs Uldis Fandejevs: 26400436

Juridiskā adrese:
Meliorācijas iela 4-7, Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Ozolnieku novads, LV-3018

Rekvizīti Ziedojumiem

Augstburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze.
Reģistrācijas numurs: 99500000925
AS Svedbanka
HABALV22
LV68HABA0551001336811

© 2015 Augsburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Visas tiesības aizsargātas.