Apustulis Pāvils: dzīve, misija un mācība. III Daļa

Pilsēta uz kalna

Pilsēta, ko Pāvils pazina, faktiski bija Hēroda Lielā radīta. Lai nostiprinātu sev karalisko autoritāti, ko romieši viņam bija piešķīruši, Hērodam 40. g. pirms Kr. bija jācīnās par Jeruzalemi. Tā nepakļāvās viņam viegli. Tāpēc 37. g. pirms Kr. romiešu sabiedroto katapultas piecdesmit piecās dienās bez žēlastības sadragāja pilsētu. Kad beidzot karaspēks ielauzās pilsētā, tā bija viena vienīga kailatne ar sagrautām mājām un nogalinātiem iedzīvotājiem. Tomēr Hēroda nevaldāmā enerģija un augstās organizatora spējas pārliecināja, ka šāda nožēlojama situācija ilgi nepastāvēs.

Herods neloloja lielas cerības, ka viņam būs draugi un atbalstītāji, tāpēc pirmais uzdevums, kas bija steidzami jāatrisina, bija viņa paša drošība. Pirmā monumentālā celtne, ko viņš uzcēla, bija Antonija cietoksnis, kas bija nosaukts viņa drauga, Marka Antonija, vārdā.[1] Tas atradās pie Tempļa Ziemeļrietumu stūra. Cietoksnim bija četri torņi. Katrs uz sava stūra. Dienvidaustrumu tornis bija par 30 pēdām (4,57m) augstāks nekā pārējie. Pāvils, protams, nevarēja iedomāties, ka viņš šajā tornī reiz būs piespiedu viesis (Ap. d. 21:31-35).

Antonija cietoksnis vēl ne tuvu nebija līdz pabeigšanai, kad Hērods aizsāka vēl grandiozāku projektu – pilsētas augstākajā vietā, cietokšņa rietumu pusē, uzcelt jaunu pili. Ievērības cienīgi bija trīs lielie torņi – katram savs īpašs vārds: Miriama, par godu Hēroda nogalinātajai sievai, otrs – par godu savam draugam Hippicum, un trešais – sava brāļa Fasaēla vārdā. Sākotnēji torņi bija 150 pēdu (46 m) augsti, augstāki par Aleksandrijas bāku, kas bija viens no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem.

Šāda veida aktivitātes atnesa pilsētai pārticību. Saviem atbalstītājiem Hērods uzcēla arī teātri tieši blakus pilsētai, tās dienvidu daļā, kā arī hipodromu jeb amfiteātri, kura atrašanās vieta nav zināma. Spēles, kas tur notika, bija ar izteiktu pagānisku raksturu, kas dievbijīgajiem jūdiem bija liels izaicinājums.



[1] Marks Antonijs (latīņu: Marcus Antonius Marci Filius Marci Nepos; dzimis 83. gada 14. janvārī p.Kr., miris 30. gada 1. augustā p.Kr.) bija romiešu politiķis un ģenerālis. Bija savas mātes brālēna Jūlija Cēzara svarīgs atbalstītājs un lojāls draugs. Pēc Cēzara nāves viņš kopā ar Oktaviānu un Lepidu izveidoja otro triumvirātu, kas jau bija nostiprināts ar likumu. Tomēr 36. gadā p.m.ē. Lepids tika izdzīts no triumvirāta. Lai stiprinātu triumvirātu, Antonijs bija apprecējis Oktaviāna māsu Oktāviju. Būdams Āzijā, Antonijs iemīlējās Kleopatrā, kuru Cēzars bija iecēlis par Ēģiptes valdnieci un palika Ēģiptē, bet savu sievu, Oktaviāna māsu Oktāviju viņš aizsūtīja atpakaļ uz Romu. Tas nozīmēja neizbēgamu konfliktu un triumvirāta izjukšanu. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka 34. gadā p.m.ē. viņš Kleopatras (un kā domā Cēzara) dēlu Cēzarionu pasludināja par Cēzara mantinieku, tātad Oktaviāna vietā. Turklāt Romas austrumu provinces, kuras pēc vienošanās triumvirāta starpā bija uzticēts pārvaldīt Antonijam, viņš vienpersoniski sadalīja starp Kleopatru un tās bērniem. Tas vēl vairāk pastiprināja konfliktu un kara neizbēgamību. 32. gadā p.m.ē. Romas senāts atstādināja Antoniju no varas. 31. gadā p.m.ē. jūras kaujā pie Aktijas Oktaviāna flote sakāva Antonija spēkus. Pēc tam Oktaviāns iebruka Ēģiptē, un 30. gadā p.m.ē. Antonijs izdarīja pašnāvību.

Templis

Herods bija visai viltīgs. Viņš pilnībā izprata un apzinājās jūdu noskaņojumu un viņu nepatiku pret šāda veida pagāniskajām izdarībām. Tāpēc viņš nolēma atjaunot Salamana Templi. Viņš to krietni palielināja. No trim pusēm viņš paplašināja tempļa pagalmu, tādējādi radot lielāko reliģisko kompleksu grieķu-romiešu pasaulē. Paplašinājuma dēļ bija jānostiprina nogāzes, tāpēc tika uzbūvētas milzīgas balstsienas. No trim pusēm Templi ieskāva segtas kolonādes. Plašās esplanādes vidū atradās sākotnējais Tepmlis, ko bija cēlis Salamans. Virs vārtiem, kas veda Tempļa iekšpusē, bija brīdinošs uzraksts, kas aizliedz pagāniem ieiet Templī. Pagāni varēja uzturēties tikai ārējā pagalmā – pagānu pagalmā tempļa ziemeļu un dienvidu daļā, ko Tempļa rietumu daļā savienoja šauti vārti.

Viss tas, kas attiecās uz reliģiskajām lietām, atradās paša tempļa skvērā. Ieeja Templī bija caur austrumu vārtiem, aiz kuriem atradās pagalms, ko dēvēja par svēto vietu. Tempļa iekšienē atradās vissvētākā vieta, kurā varēja ieiet caur vārtiem. Svētnīcas fasāde bija apklāta ar zeltu. Vissvētākajā daļā durvju vietā bija aizskars, kas bija izšūts ar zilu, spilgti sarkanu un purpuru.

Jūdu reliģiskās aristokrātijas pārstāvji, no kuriem daži piederēja pie augstās priesterības, dzīvoja dārgās mājās, kas bija pietuvinātas karaļa pilij, vai arī ielejas rietumu nogāzes ceļa, kas ved uz pilsētas centru. Zemākās kārtas priesteri, protams, nedzīvoja lepnās mājās, ne bez skaudības apbrīnojot daudz lepnākās mājas. Lielais vairums šīs ēkas bija mazas.

Jeruzalemei, kā jau Austrumu zemei, liela problēma bija ūdens. Tāpēc katrai mājai bija sava cisterna, kurā tika vākts lietus ūdens. Siloa dīķis, ko uzturēja Gihonas avots, atradās pilsētas zemākajā vietā. Tāpēc tas kalpoja par pēdējo glābiņu sausā periodā, jo tad vajadzēja ūdeni augšup pa stāvo nogāzi. Ūdens visai pilsētai galvenokārt tika piegādāts pa akvaduktiem no Salamana dīķa, kas atradās dienvidos no Betlēmes. Ūdens tika padots divos līmeņos: apakšējais apgādāja Templi un apakšējo pilsētu, kamēr augšējais – pilis un augšpilsētu.

Kā augšpilsētas, tā lejaspilsētas ēku būvniecībai izmantoja Jeruzalemes kaļķakmens iegulas. Zelts, ar ko bija pārklātas Tempļa sienas, žilbināja pilsētu, tas asi kontrastēja ar visumā vienmuļo un trūcīgo apkārti. Tuvumā esošais Eļļas kalns vēl stiprāk to izcēla.

Mesija nemirst

Ieradies Jeruzalemē, Pāvils satikās ar apustuli Pēteri. Kopā būšana ar Pēteri nebija ilga. Vēstulē galatiešiem (1:17-19) Pāvils min, ka viņš pie Pētera pavadījis piecpadsmit dienas. Starp abiem noteikti notika kādas sarunas, un mēs varam visai droši apgalvot, ka tās nebija par veselību, par laika apstākļiem vai citiem sadzīves sīkumiem. Visticamāk, sarunas pārrunas risinājās par Jēzus personību, par galvenajiem mācības jautājumiem. Piecpadsmit dienas – tas tomēr arī nebija tik ilgs laiks, lai varētu notikt kaut kādas apmācības vai lekciju kurss, kurā vecākais apustulis pamācītu jaunāko. Īsi sakot, Pāvilam, lai sludinātu, nebija vajadzības lūgt padomu kādam cilvēkam – miesai un asinīm, kā izsakās pats Pāvils – vai no vecajiem apustuļiem, un viņš arī to nedarīja. Viss nepieciešamais mācībai Pāvilam jau bija, bet pareizo nozīmi Pāvilam visai šai mācības kodolam piešķīra Jēzus Kristus pats: „Es to arī neesmu saņēmis vai iemācījies no kāda cilvēka, bet caur Jēzus Kristus atklāsmi.” (Gal. 1:12)

Daudz kas Pēterim ar Pāvilu bija kopīgs. Citādāk jau nemaz nevar būt. Iespējams, ka šo sarunu rezultātā arī izkristalizējās kopīgais un arī atšķirīgais. Atšķirības nav mācības jautājumos, bet gan akcentos. Par to mēs varam pārliecināties pēc šo abu sludinātāju sprediķiem. Atšķirības dažos akcentos – to gan mēs varam saskatīt. Acīmredzot šīs atšķirības izriet no abu sludinātāju misijas mērķiem: Pēteris bija sludinātājs apgraizītajiem jeb jūdiem, kamēr Pāvils – neapgraizītajiem jeb pagāniem.

Pāvilam bija raksturīgi sludināšanā uzsvērt faktu, ka Jēzus Kristus mira krusta nāvē. Viņam bija svarīgi, lai klausītājs ticētu, ka atrodas krusta pakājē. Te nav runa par kaut kādiem retoriskiem trikiem. Viņam bija svarīgi redzēt šo notikumu pašam sev, lai raisītos atbilstošās emocijas, lai krustā sistais Jēzus radīto milzīgu iespaidu uz viņu.

Nav nekādu norāžu, ka arī Pēterim bija jāizjūt tieši tāds pats efekts. Jā, viņš sludināja par Jēzus nāvi un tās pestījošo nozīmi, bet viņš nerunāja par to, kā Jēzus mira. Šāda klusēšana ir viegli izskaidrojama. Ir grūti sludināt par Mesiju, kas ir krustā sists, neko nesasniedzis. Mesija, kas krustā sists kā nodevējs, ir pelnījis tikai atraidījumu.

Kāpēc tad Pāvilam kā farizejam misijas darbā bija vajadzīgs krustā sistais Jēzus? Kāpēc Pāvila sludināšanā krustā sistajam Mesijam bija tik liela nozīme, lai gan neviens no viņa laikabiedriem tā nesludināja? Lieta tāda, ka farizejs Pāvils bija saskatījis fundamentālās atšķirības starp kristietību un jūdaismu pašu sirdi, pašu būtību, kur ir šīs atšķirības galvenais un izšķirošais moments, ko citi nebija uztvēruši, bet Pāvila asais prāts, viņa caururbjošā domāšana izkristalizēja pašu problēmas būtību, proti, ja Jēzus ir Mesija, tad viņam nav jāmirst.
Vai tā ir? Rakstu vietās, kas runā par Mesiju, ir teikts, ka Mesija ir bez grēka, viņa ļaudis būs svēti: „Visi tavi ļaudis būs taisni mūžam.” (Jes. 60:21) Svētās tautas vadītājs nevar būt grēcinieks. Tas jūdu izpratnē nozīmē, ka Mesija nemirs. Mesija būs mūžīgs. Kāpēc lai Viņš mirtu? Lūk, tad arī Pāvila dillema: Mesija, ko Pāvils sastapa uz Damaskas ceļa, tika nogalināts uz krusta – bezgrēcīgais Mesija, kas arī bija mirušais Mesija. Iespējams, arī bijakādi starp kristiešiem, kas bija ievērojuši šo paradoksu, taču viņi izvēlējās šo faktu ignorēt, jo nesaprata tā jēgu. Pāvilam šī divdomība bija nepieņemama. Kā atrisināt?

Krustā sišana kā sevis upurēšana

Ja kāds, pār kuru nāve nevalda, tomēr mirst, tad šāda persona mirst pēc savas izvēles, proti, tai nav jāmirst, bet tā izvēlas mirt. Visiem cilvēkiem nāve ir jāpieņem kā faktu, no kā nevar izvairīties, vienalga grib to vai negrib. Uz Jēzu šādi ierobežojumi neattiecas. Viņa nāve bija rezultāts Viņa paša pieņemtajam lēmumam. Tātad Jēzus ir tas, kas izvēlējās nāvi mūsu pašu dēļ – upurēt sevi par mūsu grēkiem (Gal. 1:4). Viņš ir Dieva Dēls, kas „..atdevis sevi par mani..” (Gal. 2:20)

Tādējādi, ja pieņem, ka Jēzus nāve bija sevis upurēšanas akts, tad mirušā Mesijas problemātika ir izzudusi. Tad centrālais jautājums ir šāds: kāpēc Jēzus izvēlējās visšausmīgāko nāves veidu – mokošas ciešanas uz krusta? Jēzum nebija jāmirst. Bet, ja Viņš mira, turklāt īpašā veidā, tad tas nozīmē, ka Viņam šis nāves veids bija jāizvēlas. Tas, ka Kristus mira par mums, nozīmē, ka cilvēce guva labumu no Kristus nāves jeb, pareizāk sakot, mirstot Kristus šo nāvi veltīja cilvēcei. Krusta nāve nozīmē darīt labu citu labad – tādiem, kam nebija nekādas izpratnes un arī ieinteresētības. Pāvila skatījumā tāds altruisms ir nekas cits, kā mīlestības rīcība: „..kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” (Gal. 2:20)

Pāvilam šī atklāsme nozīmēja ne tikai runāšanu par mīlestību. Viņš to gribēja parādīt arī rīcībā: „Es apņēmos pie jums zināt neko citu, kā vien par Jēzu Kristu, krustā sisto.” (1. Kor. 2:2; arī Fil. 2:8; Kol. 1:20)

Tādējādi kļūst saprotams, kāpēc Jēzus nāve bija kļuvusi par vienīgo notikumu visā Pāvila dzīvē, pie kā viņš atkal un atkal atgriezās katrā savā vēstulē. Tā Kristus nāve kļuva par Pāvila dzīves jēgas atslēgu. Tā atklāja Pāvilam, ka tas, kas jel kādu personu padara par cilvēku, pašupurējošā Kristus mīlestība. Pāvils vēlējās, ka vienīgi šo vēstījumu ikviens klausītājs patur savā sirdī.

Mācekļa laiks Antiohijā

Pēc divu nedēļu viesošanās pie Kēfas Pāvilam ir jāatstāj Jeruzaleme to pašu iemeslu dēļ, kādi bija Damaskā, proti, draudi Pāvila dzīvībai. No Jeruzalemes Pāvils devās uz Sīrijas un Kilikijas apgabaliem (Gal. 1:21). Šis posms Pāvila dzīvē ir palicis pilnīgi bez jel kādām atstātām liecībām. Ko viņš šajā laikā darīja, mums nav citu ziņu, kā vienīgi viņa paša stāstītais par slavu, kāda bija izplatījusies par viņu kristiešu vidū, ka „tas, kas mūs agrāk vajāja, tagad sludina evaņģēlija ticību, ko pats reiz pūlējās iznīcināt”. (Gal. 1:23) Ar visai lielu pārliecību mēs varam teikt, ka viņš nesēdēja, rokas klēpī salicis. Pēc pārrunām ar Pēteri Pāvils pilnīgi veltīja sevi misijas darbam, kuram Jēzus bija viņu izraudzījis. Tāpēc domājams, ka viņš šos trīs gadus pavadīja, sludinādams Evaņģēliju par Jēzu. Par Pāvilu mēs no jauna izdzirdām ap AD 40, kad Barnaba aicināja viņu sludināšanas darbam uz Antiohiju Mazāzijā. Apustuļu darbu grāmatā viņš parādās no jauna 11:25-26.

Ir divas pilsētas ar līdzīgu nosaukumu Antiohija. Tā, uz kurieni devās Pāvils ar Barnabu, atradās tagadējās Turcijas teritorijā (mūsdienu Antakija). Draudzes izveidošanās Antiohijā, tāpat kā Damaskā, ir visai neskaidri. Šķiet, ka tā parādījās ap AD 39.-40. gadu. Domājams, ka tie bija jūdu konvertīti, kas ar lielu entuziasmu sludināja par Mesiju Nācarieša Jēzus personā.

40. gada pavasarī Romas imperators Gajs pavēlēja Sīrijas vietvaldim P. Petronijam [Petronius] pārveidot Jeruzalemes templi par impērijas nozīmes svētvietu, uzceļot vissvētākajā vietā milzīgu imperatora statuju Jupitera izskatā. Pilnīgi apzinādamies šādas rīcības sekas un aso pretreakciju no jūdu puses par šo drausmīgo zaimošanu, Petronijs vilcinājās ar lēmu izpildi, līdz Gaju pārliecināja mainīt savu nodomu.

Jūdi ārkārtīgi pretojās šim nodomam. Viņi centās izmantot visādus līdzekļus, lai kavētu tā realizāciju. Antiohijas jūdi gatavojās sevi upurēt, lai gan labi zināja, ka šāda rīcība neatturēs Petronija leģionus maršēt uz Jeruzalemi. Citi centās izmantot kristiešu sprediķus kā aizsegu, lai saceltu kājās opozīciju Romā. Kristieši pamazām atsvešinājās no saviem pagāniskajiem kaimiņiem, kas cēlās pret jūdiem un daudzus nogalināja. Petronijs, lai apturētu vardarbību, protams, centās noskaidrot iniciatorus, par ko tika apsūdzēti baznīcu vadītāji. Saprazdami, ka tiek apsūdzēti vardarbībā, viņi pameta pilsētu un draudzes. Par šo draudzes locekļu kopības apzīmējumu kļuva un ieviesās jēdziens „kristieši”, kasa plašās tautas masās kļuva par sinonīmu – nemiera cēlāji. Vismaz tā par viņiem rakstīja tādi Romas vēsturnieki kā Suetonijs un Tacits.

Baumas par nemieriem Antiohijā un postu, kas piemeklējis jauno draudzi, ļoti ātri bija nonākušas arī līdz Jeruzalemei. Draudzes vadība Jeruzalemē nolēma sūtīt uz Antiohiju Jāzepu, konvertējušos Kipras jūdu (Ap.d. 4:36-37), lai normalizētu demoralizējošo situāciju, kāda saistībā ar šīm jukām bija izveidojusies draudzē. (Ap.d. 11:22). Viņa iesauka bija Barnaba, kas nozīmē „mierinājuma dēls”. Cilvēkiem mēdz piešķirt iesaukas pēc viņu rakstura iezīmīgajām īpašībām. Varbūt tieši tāpēc arī izraudzījās Barnabu par sūtni nemiera skartajā Antiohijā vai arī varbūt pēc šiem notikumiem, atceroties viņa gūto rezultātu, viņam tika piešķirt šis pavārds Barnaba – Mierinājuma Dēls.

Apmeties Antiohijā, viņš tūlīt devās uz Tarsu, lai satiktu Pāvilu un aicinātu viņu uz Antiohiju. Atrast Pāvilu viņam noteikti nesagādāja grūtības, jo ziņas par farizeju, kas kļuvis par to, ko pats iepriekš bija vajājis, bija dzīvas arī Jeruzalemē. Barnabas nodoms, šķiet, skaidrs. Būdams labs stratēģis, viņš saprata, ka Pāvils varētu atstāt labu iespaidu uz satrauktajiem ticīgajiem, ka viņi paši varētu pārliecināties par apsolītās žēlastības spēku Evaņģēlijā. Viņš varētu būt Antiohijas draudzei iespaidīgs palīgs, redzot konvertēto vajātāju viņu vidū. Tā Antiohija turpmāko desmitgadi kļuva Pāvilam par mājas vietu.

Impērijas trešā pilsēta

Lai gan Antihijai jau bija krietns mūžs,[1]tomēr tā bija vēl bērns salīdzinājumā ar Damsaku. Jau no paša dibināšanas sākuma pievilināja jaunos ieceļotājus. Tomēr tās izplešanās tika stingri kontrolēta. Savukārt Pompejs[2]izvēlējās Antiohiju par Romas provinces Sīrijas galvaspilsētu. Ap Pāvila laiku Antiohija bija kļuvusi par visromiskāko pilsētu impērijas Austrumos. Nozīmīguma ziņā tā ierindojās tūlīt aiz Romas un Aleksandrijas. Attiecīgi bija pieaudzis arī tās iedzīvotāju skaits. Pilsēta piedzīvoja strauju izplešanos un attīstība Romas imperatora Augusta znota, Agribas, laikā. Tika paplašināts teātris, atjaunots hipodroms. Pirmajā gadsimtā tās iedzīvotāju skaits bija vismaz ap 100000 cilvēku.

Iedzīvotāji

Viens no iemesliem, kas vilināja ļaudis un arī Pāvilu, bija tās tolerance. Protams, bija atsevišķi neiecietības gadījumi, tomēr visumā pilsētas kosmopolītiskais raksturs ļāva sadzīvot kopā dažādām tautām un reliģijām. Tas it īpaši bija jūtams kristiešu draudzē, kur konvertīti no jūdaisma un pagānisma varēja pārliecināties par neparastu integritāti. Nav zināms tieši, cik liela bija draudze pilsētā, tomēr zināms, ka tā bija ļoti liela.

Atšķirībā no jūdiem, kuriem bija savas sinagogas, kristiešiem nebija tiesības uz publisku sapulcēšanos. Sanākšanas bija iespējamas, pateicoties kāda draudzes locekļa laipnībai un nesavtībai. Nav nekādu ziņu, vai starp tiem, kas piedāvāja savas telpas, bija kādi no pilsētas turīgā slāņa. Šā iemesla dēļ antiohišu kristiešus dēvēja par mājas draudzēm, kā tas bija arī citās impērijas pilsētās. Šādās mājās nevarēja sanākt daudz ļaužu. Diez vai to skaits varētu sasniegt pat piecdesmit cilvēku. Tāpēc domājams, ka viņi pulcējās vairākās mājās, bet tas viss ieguva nosaukumu Antiohijas draudze.

Vairākas nelielas mājas draudzes deva jaunajiem konvertītiem izvēles iespēju, pie kādas grupas vai nama piederēt. Teorētiski viņi visi bija vienas draudzes locekļi, taču praktiski viņiem bija jāizvēlas viena no vairākām mājas draudzēm. Kas ietekmēja viņu izvēli? Iemesli varēja būt dažādu. Tomēr diezgan apšaubāmi, ka mājas draudžu locekļu sastāvs varētu būt jaukts – gan jūdu, gan grieķi. Tas padarītu dzīvi ļoti komplicētu. Tendence drīzāk bija vērsta uz to, ka jūdu un nejūdu mājas draudzes organizējās atsevišķi, bet visas tomēr pulcējās zem viena jumta ar nosaukumu „Antiohijas draudze”.


[1] Antiohija tika dibināta ap 300. g. pirms Kr., un tās dibinātājs bija Seleuks, kas kopā ar Aleksandru Lielo, būdams viņa ģenerālis, devās karagājienā uz Indiju. Antiohija ir viņa kara ieguvums. Viņš novērtēja apkārtnes ģeopolitisko situāciju, Orontes upi ar ieteku Vidusjūrā, kas deva iespēju attīstīt ostu, kā arī piegulošās teritorijas auglīgo Amukas līdzenumu [Amuk], kas krustu šķērsu pārklāta ar tirdzniecības ceļiem, un arī zivīm bagātais ezers.

[2] Ap 64. g. pirms Kr.

Galda kopība

Notikums ar primāru sociālu nozīmi Tuvo Austrumu zemēs bija mielasts – galda kopība jeb sadraudzība. Mielasta pasniegšana un piedalīšanās mielastā iezīmēja vai nostiprināja sociālas saites, kas nozīmēja paliekošu uzticību un nopietnas ētiskas saistības. Antiohijas laikabiedru acīs par patiesu kopību starp kristiešiem varēja uzskatīt tikai tad, ja bez Euharistijas viņi pulcējās arī pie mielastu galda.

Mielasta nozīme nekur nebija tik stipri izcelta, kā jūdaismā. Ne visi jūdi bija tik pedantiski kā farizeji. Tomēr lielum lielais vairākums vienprātīgi turējās un ievēroja fundamentālās prasības, nošķirot šķīstos ēdienus no nešķīstajiem un nelietoja barību, kas saturēja asinis. (Ap.d. 10:14) Šādu nosacījumu ievērošana nozīmēja to, ka jūdi nebiedrojās ar citām tautām, jo tajās šādi ierobežojumi nepastāvēja. Ar to ir raksturīga jūdu reliģija – tās raksturīgā iezīme.

Ņemto to visu vērā, ir jājautā, kā jūdu un grieķu mājas draudzes Antiohijā spēja uzturēt jel kādu ārēji redzamu vienību? Viss negāja gludi. Grieķiem problēmas radīja jūdi, kas nespēja ievērot viņu likumus, tāpat kā grieķi jūdiem, nepieņemot farizejiskos ēšanas priekšnoteikumus. Reālā situācija atradās kaut kur pa vidu.

Kad grieķu ticīgie ieturēja maltīti kopā ar jūdiem, tad viņi pieņēma to ēdienu, kas tiem tika celts priekšā, kaut arī košers[1] tiem varbūt arī nemaz nepatika. Savukārt, kad jūdu kristieši ieturēja maltīti grieķu namā, tie uzticējās saviem grieķu brāļiem, ka tiem tiks pasniegts ēdiens un dzēriens, sagatavots pēc jūdu parauga. No jūdu puses šāda uzticība ir ārkārtīgi neprasta piekāpšanās. Vairums gadījumos, ja ne vienmēr, gaļa, kas būtu pieejama ārpus Jeruzalemes, faktiski bija daļa no pagānu upurējumiem. Starp jūdiem valdīja vispārējs uzskats, ka grieķi, ja vien tiem rastos kaut mazākā iespēja, bez izņēmuma ļaunprātīgi samaitātu jūdu ēdienus un dzērienus.

Iedrošinājums jūdiem uz šādu kompromisu iespējams notika to grieķu dēļ, kas Antiohijā bija simpatizējuši jūdaismam, bet vēl nebija konvertējušies jūdaismā. Lielais vairums no Antiohijas grieķiem, kas konvertējās kristietībā, piederēja pie, tā saucamajiem, dievbijīgajiem grieķiem. Pie šīs grupas piederošajiem grieķiem piekāpšanās jūdu priekšā mielasta sadraudzības dēļ bija salīdzinoši vieglāka. Praktiski tas notika tā, ka vienīgais, ko tiem vajadzēja darīt, bija iepirkšanās jūdu veikalos, kad tiem vajadzēja uzņem savos namos jūdu viesus. Tas varēja būt krietni dārgāk, kā tas parasti mēdz būt ar īpašām pārtikas precēm. Taču ar to tika saglabāta prasītā bauslības šķīstība, nesagādājot viņu viesiem jel kādas papildu grūtības.


[1] Trešās Mozus grāmatas vienpadsmitajā nodaļā Dievs norāda uz uzturlīdzekļu ierobežojumiem, ko visai Izraēlas nācijai bija jāievēro. Uztura jeb pārtikas ierobežojuma likumi aizliedza ēst cūkgaļu, vēžveidīgos jeb mīkstmiešus, lielāko daļu kukaiņu, maitēdājus putnus un dažādus citus dzīvniekus. Šie likumi nekad nebija attiecināti uz nevienu citu nāciju, bet gan tikai uz izraēliešiem. Lietojamās pārtikas ierobežojuma likuma mērķis bija padarīt izraēliešus atšķirīgus no citām nācijām. Kad šis mērķis tika piepildīts, Jēzus paziņoja, ka visa pārtika ir tīra (Mk.ev.7:19). Apustulim Pēterim Dievs sūtīja vīziju, kurā Viņš paziņoja, ka visi iepriekš nešķīstie ēdieni ir tīri un ēdami: ”Ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu” (Ap.d.gr.10:15). Mirstot pie krusta Jēzus piepildīja visus Vecā Testamenta likumus (Rom.10:4; Gal.3:24-26; Ef.2:15). Tas iekļauj arī likumus attiecībā uz pārtiku. Vēstulē Rom.14:1-23 Pāvils norāda, ka ne visi ir pietiekoši nobrieduši ticībā, lai spētu pieņemt faktu, ka visa pārtika ir tīra un laba. Tāpēc, ja esam kopā ar kādu, kurš var justies aizskarts redzot mūs ēdam ”nešķīstu” ēdienu, tad mums nevajadzētu to ēst, lai personu neapvainotu. Mēs drīkstam ēst it visu, ko vien vēlamies, bet mums nav tiesību aizvainot citus cilvēkus, pat, ja viņi kļūdās. Lai arī mūsdienu Kristieši ir brīvi ēst it visu, ko tie vēlas, tomēr nedrīkst darīt neko, kas varētu būt par klupšanas akmeni kāda cita cilvēkā ticībā. Jaunajā žēlastības līgumā Bībele ir daudz vairāk norūpējusies par to, cik daudz ēdam, bet nevis ko ēdam. Fiziskā apetīte ir salīdzināta ar mūsu spējām kontrolēt sevi. Ja nespējam kontrolēt ēšanas paradumus, tad iespējams, ka nespējam kontrolēt arī citus savus paradumus kā piem. - iekāri, alkatību, negodīgumu, naidu, dusmas; neesam spējīgi savaldīt mēli, un izvairīties no tenkošanas vai strīdiem. Mēs nedrīkstam atļaut apetītei kontrolēt mūs, bet gan drīzāk, mums jākontrolē apetīte (5.Moz.gr.21:20; Sak.gr.23:2; 2.Pēt.1:5-7; 2.Tim.3:1-9; 2.Kor.10:5).

MĀCĪBA

Bauslis vai Mesija

Pāvils, kā jau ikviens krietns jūds, turklāt farizejs, dzīvoja tādā garīgā pasaulē, kurā bija skaidri nošķirta tagadne no nākotnes. Tagadnē dominēja Mozus bauslība, kas bija raksturīga ar sīkumainu paklausību bauslības pavēlēm. Šādā dzīvē nebija vietas Mesijam. Mesija bija nākotnes persona, persona nākamībai. Viņš vienkārši kādu dienu parādīsies starp tiem, kam paredzēta pestīšana, kuru ir noteikusi un apstiprinājusi bauslība. Viņa parādīšanās iezīmēs jaunu laikmetu, kurā nebūs vairs vajadzības pēc bauslības.

Jūdi, kas bija kļuvuši par Kristus sekotājiem, uzstāja, ka Jēzus ir Mesija. Taču viņi pilnībā nesaprata, ko darīt ar jūdu tradīciju. Viņi uzstāja, ka pestīšanas divām fāzēm, kurai vajadzēja sekot vienai pēc otras, faktiski ir pārklājušās – dublējas, jo Mesija ir ieradies bauslības laikmetā. Tas nozīmēja, ka tiem ir jāpieņem Jēzus un tajā pašā laikā ir aizvien jāturpina dzīvot pēc bauslības. Taču tas, ko mācīja Pāvils, bija tieši pretēji – bauslības ievērošanai pestīšanā vairs nav nekādas nozīmes – nevis bauslība nepieciešama pestīšanai, bet ticība. Pāvils skaidroja, ka grēcinieki, kurus bauslība atraidīja jeb nepieņēma, kristietībā tiek pieņemti – bauslība tiek aizstāta ar žēlastību.

Vienīgi Pāvils bija uztvēris to domu, ka bauslība un mesiānisms ir nāves sāncenši. Jūdiem nav nepieciešami divi pestītāji. Tiem ir jāatzīst, ka viņi tiek glābti vai nu caur bauslību, vai arī Mesija ir viņu glābējs. Tie, kas turas pie bauslības, noraida Jēzu kā Mesiju, bet tie, kas pie Jēzus – noraida bauslību.

Cita novirzīšanās no bauslības

Pāvilam bija saskarsme kā ar jūdu kristiešiem, tā arī no grieķu pagānisma konvertētajiem kristiešiem. Šī saskarsme nebija ne bez pārpratumiem. Bija ļaudis, kas apsūdzēja Pāvilu divkosībā. No vienas puses, viņš atzina par pareizu, ka Antiohijas kristieši ievēroja tikai pamatbausli – mīlestība pret savu tuvāko, bet, no otras, kopš sastapšanās ar Jēzu viņš dzīvoja pārliecībā, ka bauslībai, kuru aizvien vēl jūdu kristieši ievēroja, nav autoritatīvi saistoša, tas ir, pestīšanā tai vairs nav nozīmes. Tomēr Pāvils apzinājās situāciju, ka jūdu kristieši aizvien vēl ievēroja bauslības prasības. Taču bauslība radīja gan lepnumu, gan mulsumu. Kā farizejam, pakļaušanās bauslībai bija totāla, kā Jēzus sekotājam – bauslībai vairs nebija nekādas nozīmes jautājumos par pestīšanu. Būdams Antiohijā kopā ar Jūdu kristiešiem, viņš ievēroja bauslību līdz ar pārējiem, kas iezīmēja arī viņa etnisko piederību. Tomēr šīs lietas bija zaudējušas savu agrāko nozīmi, saglabājot tikai ārējo, tas ir, nacionālās piederības zīmi. Taču viņa nostāja par bauslību bija tāda, ka kristiešu jūdiem nav jāuzstāj, lai pagānu kristieši arī ievērotu bauslības prasības (Ap. d. 21:21).

Misija no Antiohijas

Pāvila misijas rezultātā starp Antiohijas kristiešiem izveidojās ciešākas saites, kā rezultātā bija iespēja savā starpā dalīties ar Labo Vēsti. Zem šīs labās zīmes tad nu sākās Pāvila pirmais misijas ceļojums. Tas sākās no Antiohijas. Vienīgais avots, no kā mēs par to varam uzzināt, ir Lūkas liecības (Ap. d. 12-14 nod.) Kopā ar Barnabu viņi vispirms devās uz Kipru un pēc tam uz Mazāzijas centrālo dienviddaļu. Rūpīga šo tekstu analīze tomēr rada tik daudz neskaidrību, ka ir visai apgrūtinoši gūt skaidru pārliecību. Viens no tiem ir tas, ka nav skaidri zināms, uz kādiem avotiem Lūka ir pamatojies un kā viņš tos izmantojis. Šķiet, ka Lūkam informācija par pirmajiem diviem misijas ceļojumiem ir bijusi visai nepilnīga.

Antiohijai, kas bija pie Orontes upes, bija ciešas ekonomiskās saites ar Kipru. Jūras statiskam starp abām pilsētām bija ļoti intensīva. Navigācija starp tām grūtības nesagādāja augstie kalni, kas kalpoja par dabisku bāku kuģotājiem (Trodos [Troodos] Kiprā, 1230 m; un Kasija kalns Seleukijas Pieria [Seleucia Pieria], 1728 m). no Seleucia Pieria Kirpu varēj saskatīt. Saskaņā ar leģendu pirmie ieceļotāji Āntiohijā nāca no Kipras un līdz ar viņiem – arī viņu dievības. Kipras priesteri, baidīdamies, ka varētu aizceļot arī Kipras statujas, pierunāja amatniekus izveidot pilnīgas statuju kopijas, lai jaunajās mājvietās tie spētu aizvietot oriģinālus. Arī pirmie sludinātāji Antiohijā bija ieradušies no Kipras (Ap.d. 11:19-20).

Tomēr maz ticams, ka Pāvila misijas mērķis bija sludināšana Kiprā. Viņa misijai raksturīgi bija tas, ka viņš sludināja tikai tur, kur iepriekš neviens nav sludinājis (Rom. 15:20). Bet Kiprā sludinātāji jau bija sējuši Evaņģēlija sēklu, tāpēc daudz pievilcīgāka Pāvilam šķita Mazāzijas zemes, kur pavērās plašas kalpošanas un sludināšanas iespējas. Lai šīs iespējas labāk saprastu, ir jāzina dažas lietas par Mazāzijas ceļu sistēmu.

Romiešu ceļi Mazāzijā

Visnozīmīgākais ceļš Mazāzijā tajā laikā savienoja Egejas krastus ar Eifratas upi. Šodien tās pēdas ir pārklājuši „antīkie putekļi”.  Ievērojamais grieķu ģeogrāfs Efezas Artemidors [Arthemidorus of Ephesus] 2. gs. beigās pirms Kr. savās piezīmēs aprakstīja šo ceļu līdz pat Indijai. Pēc simts gadiem, pamatojoties uz šo aprasktu, par šo pašu ceļu rakstīja Romiešu ģeogrāfs Strabo. Viņš šo ceļu dēvēja par Kopējo Lielceļu, jo to visi lietoja.

Kad Pergamas ķēniņš Attals III [Attalus] mira 133. g. pirms Kr., tad romieši, pārņemdami viņa teritorijas un pārveidodami to par Āzijas provinci, iepazina šā ceļa rietumdaļu. Viens no lielākajiem Manija Akvillas [Amius Aquillius] (129.-126. BC) bija tas, ka viņš noklāja ar bruģi 180 jūdzes (288 km) no šā ceļa, kas stiepās no Efezas un Apameju [Apamea), mūsdienu Dinaru. Nobruģētais ceļš, stiepdamies gar Meanderas upi, šķērsoja tās krastus netālu no Meanderas Antiohijas.

Otrs nozīmīgākais ceļš bija Via Sebaste, kuru 6. gs. BC uzcēla Galatijas pārvaldnieks Kornuts Arunts Akvila [Cornutus, Arruntius Aquila], kas savienoja aiz Taura kalna Romas kolonijas Anatolija plato. Bruģējot visus ceļus no Komamas [Comama/Colonia Iulia Augusta Prima Fida] uz Listru, tas savienojās ar Kopējo Lielceļu.

Misija ar Barnabu

Šī romiešu ceļu sistēma radīja ļoti labvēlīgus apstākļus misijas darbam. Kristieši par šiem ceļiem uzzināja no karavānu vadītājiem, kas ceļoja uz Austrumu zemēm no Rietumiem. Līdz ar to Antiohija kristiešu misionāriem kļuva par tādu kā atspēriena punktu misionēšanai rietumu virzienā. Ticīgajiem Antiohijā, kuriem bija izpratne par misijas stratēģiju, saprata, ka romiešu ceļu sistēma ir ļoti noderīga, lai kristīgā vēsts varētu sasniegt visattālākās Mazāzijas Rietumu robežām. Jo attālāka ir komunikācijas līnija, jo svarīgāku lomu ieņem centra faktors. Šajā ziņā Pisidijas Antiohija un Ikonija misijas plānotāju skatījumā ieguva jaunu vērtību. Šīs pilsētas kļuva par misijas centru. Šis apstāklis misijai izrādījās būtiskākais atzinums.

Ziemā ceļot par Anatolijas plakankalni bija gandrīz neiespējami. Tāpēc, nogaidījuši līdz pavasarim, Pāvils un Barnaba Agri no rīta atstāja Antiohiju. Ceļš tiem bija labi pazīstams. Tas gāja cauri Tarsas ziemeļiem pa ļoti šauru kalnu pāreju, kas pazīstama kā Kilikijas vārti. Turoties pie Likonijas līdzenuma dienvidu malas, ceļš tos veda no Tarsas uz Derbi, Listru, Ikoniju Pisidijas Antiohiju. Noietais attālums bija apmēram 515 jūdzes (824 km). Šīs nebija vienīgās pilsētas, caur kurām veda Pāvila un Barnaba ceļš. Domājams, ka šo pilsētu nosaukumi saglabājušies Lūkas ziņojumā tikai tāpec, ka Barnaba un Pāvils centās šajās pilsētās nodibināt draudzes.

Cik ilgi notika šī misija? Ja misionārs vidēji dienā nogāja 20 jūdzes (32 km), tad viņi Pisidijas Antiohiju no Antiohijas pie Orontes varēja sasniegt divdesmit sešās dienās, bet ceļojums turp atpakaļ varētu ilgt divus mēnešus. Protams, šie aprēķini ir visai teorētiski, jo nav nekādu norāžu par nobrāzumiem, tulznām, slimībām, pārkaršanu, nelaimes gadījumiem var arī par darbu, lai nopelnītu ceļa izdevumiem. Nav nekas teikts, vai ceļš gājis augšup vai lejup. Pilnīgi nav iespējams novērtēt to laiku, ko Pāvils ar Barnabu pavadīja katrā pilsētā sprediķojot. Viņu kalpošana nebija viegla. Savā pēdējā vēstulē (2. Tim. 3:11) Pāvils stāsta par to, ko viņam vajadzēja pārciest Antiohijā, Ikonijā un Listrā. Cik ilga bija misionāru cīņa, pirms tie aizgriezās un devās uz citu vietu? Jamisija biaj sekmīga, tad cik ilgu laiku viņi pavadīja ar konvertītiem? Vai viņi atkārtoja savas vizītes draudzēs, kuras iepriekš bija izveidojuši, lai tās nostiprinātu? Jādomā, ka viņi pavadīja vismaz divus gadus misionēdami. Taču visreālistiskākais laiks, šķeit, bija kādi četri gadi, pirms Barnaba ar Pāvilu atgriezās Antiohijā pie Orentes.

Par spīti milzīgajam laika un enerģijas ieguldījumam, var ievērot, ka Pāvilam nav bijusi interese par draudžu dzīvi Pisidijas Antiohijā, Ikonijā, Listrā un Derbē. Šāda šķietamā nevērība ir krasā kontrastā ar to rūpību, ar kādu viņš attiecās pret tām draudzēm, kuru dibinātājs un izveidotājs bija viņš pats. Piemēram, Korintu viņš apmeklēja divas reizes un rakstīja piecas vēstules korintiešiem. Vienīgais iespējamais skaidrojums šķietamajai nevērībai varētu būt tāds, ka Pāvils apzinājās, ka šajās draudzēs ir kāds uzticams misionārs, kas ar lielu atbildību par tām rūpējas.

Kas varētu būt šis nezināmais misionārs? Vienīgā iespējamā atbilde, ko pieļauj mūsu skopā informācija, ka tas varētu būt Barnaba, kas bija uzņēmies vadību misijas darbā Anatolijas dienviddaļā, Antiohijai pie Orintes kļūstot par atbalsta punktu turpmākam misijas darbam. Pāvils, protams, neatteica palīdzību, taču atbildību par misiju tajos apgabalos viņš neuzņēmās. Pāvila loma šajā pirmajā misijas ceļojumā bija līdzīga tai, kāda izrādījās Timotejam, kad Pāvils jau darbojās viens pats bez Barnabas atbalsta.

 

Ceļotājs svešā zemē

Līdz šim brīdim no savas dzīves Pāvils jau bija veicis vairāk nekā 2000 jūdzes (3200 km). Parasti viņš ceļoja sezonas laikā, tas ir, sāka agri pavasarī, bet ziemu pārlaida kādā no misijas vietām. Par saviem ceļojumiem viņš nav daudz rakstījis. Visu savu ceļotāja pieredzi viņš īsos vārdos ir aprakstījis Vēstulē korintiešiem (2. Kor. 11:26): “Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem.” taču pilnīgu informāciju mēs gūstam no citiem avotiem, kuros tā laika ceļotāja pieredze ir labi dokumentēta. Šiem aprakstiem ir nozīme ne tikai kā vēstures liecībām. Pāvila pieredzes integrācija uz pasaules skatījumu bija nozīmīga ietekme uz viņa teoloģiju.

Pārsteidzoši, cik lielā mērā akcents 1. Kor. 11:26 ir uz grūtībām, kādas nācās piedzīvot un pārvarēt ceļojuma laikā, bet gan uz briesmām. Bīstamības elements, nevis cīņa – lūk, kas ir noteicošais viņa stāstījumā. Nevis lielceļi izrādījās bīstami, bet otrās nozīmēs ceļi jeb palīg ceļi. Otrās šķiras ceļus parasti vasaras sezonā veidoja izžuvušo upju gultnes. Ziemas lietus ūdeņi pavasara palu laikā padara šos ceļus bīstamus.

Briesmas uz ceļiem

Lai gan šādas bīstamības pastāvēja, tomēr tām bija gadījuma raksturs (sporādisks). Galvenais briesmas draudēja no laupītājiem. Kariem beidzoties, tiem sekoja anarhija, uz ceļiem valdīja bandītisms, bet zemju īpašnieki bieži laupīja un gūstīja ceļotājus, padarot tos par vergiem. Imperators Augusts izvietoja uz ceļiem patruļas un deleģēja Tiberiju vergu cietumu inspicēšanai, lai pārliecinātos, ka neviens brīvcilvēks nebūtu paverdzināts. Kad Tiberijs kļuva par imperatoru, viņš koncentrēja garnizonus tuvāk pie lielceļiem, lai padarītu tos drošākus. Tomēr jau pirmā gs. beigās Plīnijs Jaunākais rakstīja, ka šī apsardze uz Umbrijas[1]ceļiem bija izzudusi bez pēdām, it kā nekad nebūtu bijusi.

Ja šāda situācija varēja būt Itālijas zemju centrālajās daļās, kāda tad tā bija attālākās provincēs? Leģioni, kas bija izvietoti Sīrijā, Āzijā un Maķedonijā, nedublēja policiju. Ja pat kādas nodaļas tika izsūtītas, lai ievestu kārtību vietās, kur uzdarbojās bandīti, tad arī tas bija kādas ietekmīgas personas spiediena rezultātā. Prokonsulu rīcībā bija kādi palīgspēki, kas pavadīja viņu ceļojumu laikā. Tikai pašos ievērojamākos un svarīgākos centros, kuros valdīja kādas ievērojamas personas, drošība bija nodrošināta. Taču attālākās provincēs un ciematos, kas bija trūcīgi, vietvalži un vietējie iedzīvotāji nekad nebija tikušies ar Romas varas pārstāvjiem.

Lauku apvidos ar drošību bija vēl ļaunāk. Nabadzība spieda daudzus ļaudis veidot un pievienoties bandām. Laupītāji bija pārliecināti, ka ceļotājiem vienmēr ir nauda. Par ceļošanu tiem bija jāmaksā skaidrā naudā. Ceļošana vēl bīstamāka bija tiem, kam tas bija jādara vienatnē. Tādiem briesmas draudēja ne tikai no laupītājiem, bet arī no zvēriem. Apulejs [Apuleius] rakstīja par lāčiem, vilkiem un mežacūkām. Viņš brīdināja nedoties ceļā nakts laikā un pat agri no rīta. Gar ceļmalām mētājās apgrauzti līķi un saulē izbalējuši skeleti. Ceļot daudzmaz droši var tikai tad, kad saule ir augstu virs horizonta, jo tad zvēri ir lēnīgāki. Nekad neceļot vienatnē, bet grupā un turēties cieši kopā. Tuvojoties kādai apdzīvotai vietai, vietējie, redzot tuvojamies grupu, var noturēt tos par kādiem bandītiem un sacelt neiedomājamu trauksmi, uzrīdīt angļu dogus - milzīgus suņus, kas bija niknāki par vilkiem un lāčiem.

Šos ciematus neviens bīstamās situācijās neaizsargāja. Viņiem vajadzēja pašiem rūpēties par drošību. Zemes īpašnieki, kuriem piederēja vergi, nāves vai bojāejas gadījumā, šie vergi aplaupīja savus mirušos saimniekus un bēga uz pilsētām, tādā veidā glābjoties no soda. Vai arī veidoja kādas laupītāju bandas. Visi svešinieki bija aizdomīgie, no kuriem vajadzēja uzmanīties. Tā nebija nekāda ksenofobija, bet rūgtas pieredzes mācība.

Tad vēl sīkās zādzības, nakšņojot kādā ciematā. Ikviens, kas mēģināja aizstāvēt savu īpašumu, apdraudēja savu dzīvību. No zādzībām nebija pasargātas arī lielās mājas ar augstajiem mūriem, sardzi un vergiem. Zagļi allaž iemanījās kādu veiklu triku saviem nodomiem. Viņi iesūtīja savus spiegus lielajās mājās, kas piemērotā brīdī vienmēr kaut kur atstāja nepieslēgtas durvis vai logus, vai kādu citu iespēju, kā slepus un nepamanītiem iekļūt namā.

Grēka koncepta izcelsme Pāvila mācībā

Šis īsais un vispārīgais apraksts attiecas uz grieķu-romiešu pasauli, kurā Pāvils veica savu misiju. Tā bija Sīrija, Āzija, Maķedonija un Ahaja. Konvertācijas rezultātā Pāvils kļuva par Jēzus sekotāju. Tas nozīmēja to ideālu pieņemšanu, kas bija pilnīgi pretējiem tiem, kuriem viņš iepriekš bija sekojis. Kā kristietības misionāram, Pāvila nodoms bija, lai caur savu paša piemēru Jēzus dzīve un nāve vienmēr atspoguļotos Kristus sekotājos: “Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā.” (2. Kor. 4:11)

Tomēr, lai kurp viņš dotos, viņš bija spiests rūpēties par savu paša drošību. Lai kāda iebraucamā vietā viņš neapmestos, lai pārnakšņotu, viņš bija spiests ikvienu uzlūkot kā potenciālu zagli. Vismaz attiecībā pret tiem līdzekļiem, kas nodrošināja viņa iztiku. Visa viņa dzīve bija nepārtraukta cīņa pret viltīgo egocentrisma kaitīgo ietekmi. Tā bija cīņa pašam ar sevi.

Šajā divu pasauļu, divējādo izjūtu sadursmē arī sakņojas Pāvila koncepts par grēku. Pāvilam sakot, ka gan jūdi, gan grieķi “visi ir zem grēka” (Rom. 3:9), tad acīmredzot viņš šeit nerunā par personisko grēcīgumu. Šeit grēks attēlo pasauli, kurā cilvēks ir spiests būt kaut kas cits, nekā viņš ir, proti, viņa īstais es ir attālinājies un kļuvis tam svešs.

No savas misionāra pieredzes Pāvils bija nācis pie atziņas, ka ļaužu savtīgums nav dēļ tā, ka tiem, lai izdzīvotu, savas vajadzības ir jāizvirza priekšplānā. Ļaužu uzvedību diktē nenovēršams sabiedrības spiediens. Pāvilam šīs sistēmas spēks kļuva skaidrs caur tām grūtībām, ko viņam nācās piedzīvot, viņam pašam cenšoties palikt par Kristus paraugu: “Atdariniet mani – tāpat kā es Kristu.” (1. Kor. 11:1) Tā ir jāsaprot viņa sāpju pilnais sauciens: “Ja ir kāds vājš, vai es neesmu vājš? Ja kāds tiek apgrēcināts, vai es neiedegtos?” (2. Kor. 11:29) Vēstulē romiešiem Pāvils runā par to, cik neiespējami cilvēkam dzīvot saskaņā ar saviem centieniem: “Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru.” (Rom. 7:18)

Otra svarīga atziņa, iegūta misijas ceļojumu laikā, – izdzīvošanai ir nepieciešama savstarpēja sadarbība. Bandītu vai mežonīgo zvēru uzbrukumiem bija iespējams stāties pretī tikai ar spēcīgu, labi organizētu, karavānu, kurā valda princips – viens par visiem, visi par vienu. Tas nozīmē, ka neviens šādā grupā nevadās pēc egocentriskiem principiem. Tā vietā, lai rūpētos par sevi, uzmanības lokā ir apkārt esošie, tuvākais, kuram vajadzīga palīdzība, aizstāvība vai atbalsts.

Tātad šie divi principi:

  • cīņā par izdzīvošanu sava ego izvirzīšana priekšplānā nav savtīguma izpausme. Cīņā par izdzīvošanu ir jāizvirza prerogatīvas.
  • Lai kāda grupa varētu izdzīvot svešā, naidīgā un agresīvā vidē, ir nepieciešama grupas locekļu savstarpēja sadarbība un atbalsts, kurā katrs loceklis rūpējas par otra atbalstu,

lika Pāvilam nonākt pie daudz dziļākas atziņas, proti, ka garīgajā izdzīvošanā cīņā pret grēku ir nepieciešams kaut kas daudz fundamentālāks par vienkāršu sadarbību starp grupas locekļiem. Vienīgais līdzeklis pret krasu sabiedrības norobežošanos ir sabiedrības savstarpēja līdzdzīvošana.


[1] Apgabals Italijas vidienē.

 

Kontaktinformācija

Draudzes priekšnieks: 29476375, 26144799
Draudzes mācītājs Uldis Fandejevs: 26400436

Juridiskā adrese:
Meliorācijas iela 4-7, Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Ozolnieku novads, LV-3018

Rekvizīti Ziedojumiem

Augstburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze.
Reģistrācijas numurs: 99500000925
AS Svedbanka
HABALV22
LV68HABA0551001336811

© 2015 Augsburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Visas tiesības aizsargātas.