Apustulis Pāvils: dzīve, misija un mācība. IV Daļa

Došanās Eiropā

Pēc atgriešanās no Anatolijas bāzes pilsētā Orontes Antiohijā starp Pāvilu un Barnabu radās nesaskaņas. Iemesls plaisai attiecībās ir zināms (Ap.d. 15:36-41). Tomēr no Lūkas ziņojuma ir skaidrs, ka konfliktam nebija personisks raksturs. Tā iemesls nebija arī dēļ atšķirībām mācības jautājumos vai misijas stratēģijas. Tieši pretēji, apmēram pēc kādiem pieciem gadiem vai vēlāk Pāvils un Barnaba stāvēja plecu pie pleca, kad vajadzēja aizstāvēties pret Jeruzalemes iejaukšanos (Gal. 2:1). Lai kādi arī bija šie iemesli, tomēr turpmāk iepriekšējie partneri gāja katrs savu ceļu.

Otrais misijas ceļojums

Lūkas ziņojums par Pāvila otro misijas ceļojumu ir aprakstīts Apustuļu darbu grāmatā no 16. līdz 18. nodaļai. Tomēr šoreiz secīgais apraksts nāk jau no paša Pāvila, proti, ceļojuma maršruts no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, ir guvis apstiprinājumu no Pāvila vēstulēm. Ceļojumu kopaina ir skaidra, bet Lūkas ziņojums ietver ceļojuma nianses. Jo ciešāk saskaņa starp niansēm un kopainu, jo lielāka tiek panākta vēstījuma uzticamība. Mums noteikti jāņem vērā, ka Lūkas nodoms nav sniegt vēsturisku notikumu aprakstu. Ir svarīgi ievērot tādas ceļojuma nianses kā Pāvila teiktie sprediķi un dialogi, ko Lūka ir pievienojis saviem ziņojumiem, kas mūsdienu pētniekiem sniedz vispārēju priekšstatu par notikumiem.

Šoreiz Pāvils droši uzņēmās virsvadību, par palīgiem ņemot Sīlu / Silvānu, dodoties apgabalos, kas veidoja trīsstūri Pisidijas Antiohija, Iconija un Listra. Vēlāk viņiem šā ceļojuma laikā pievienojās Timotejs, kas kļuva Pāvilam par tuvu draugu un līdzstrādnieku visu atlikušo dzīvi (Ap.d. 16:3).

Timoteja mātes vārds Eunice. Pāvils min arī viņa vecomāti Loidu, kā ticības piemēru. Šķiet, ka abas sievietes bija konvertējušās kristietībā Pāvila pirmā Misijas ceļojuma laikā, pirms Timoteja tapšanai par kristieti. Lūka saka, ka viņa māte bija jūdiete, tomēr abi šo sieviešu vārdi to neapstiprina. Turklāt arī Timotejs ne tik nav ebreju izcelsmes īpašvārds. Turklāt tie bija reti pat starp pagāniem.

Nedrīkst neminēt to, ar kādu sirsnību Pāvils vienmēr savās vēstulēs piemin savus palīgus (Fil. 2:19; 1. Kor. 4:14-21). Piemēram, situācija Korintā bija ļoti dramatiska. Draudzē bija iefiltrējušies Kristus Evaņģēlija ienaidnieki, kas bija tik lielā ērā samulsinājuši draudzi, ka daudzi bija atkrituši atpakaļ rupjā pagānismā. Lai nomierinātu situāciju un atrisinātu samilzušās problēmas, Pāvils nolēma sūtīt turp savu uzticamo palīgu Timoteju. Tas bija tikpat kā iemest Timoteju čūsku midzenī. Ja jau pat pret Pāvilu Korintas intelektuāļi izturējās ar nicinājumu, ko tad lai dara Timotejs, kas bija daudz jaunāks un maz pieredzējis? Tie apēstu viņu dzīvu. Timotejam nebūtu tik daudz veiklības, lai gūtu virsroku polemiskos disputos. Labākā gadījumā viņš tiktu pazemots, bet sliktākajā – viņa pārliecība, pašapziņa tiktu sagrauta. Un tomēr Pāvils sūtīja Timoteju ar šo pavadvēstuli, jo pats viņš nevarēja, brīdinot, ja kaut kas slikts būs ar mīļoto brāli, tad viņš pats nāks ne vairs ar mīlestību, bet ar rungu (1. Kor. 4:21).

Pāvils izmantoja Timoteju arī citiem misijas nolūkiem. Viņš parādās kā līdzautors sešās vēstulēs. Timoteja labvēlīgā ietekme uz Pāvila pastorālo stratēģiju ir skaidri saskatāma, ja salīdzinām abas korintiešu vēstules, kas sarakstītas laikā, kad Timotejs neatradās blakus Pāvila kalpošanā. Diemžēl Timotejam neklājās viegli, kad viņam Efezā bija jāuzņemas baznīcas vadība savās rokās. Viņš bija labs otrais numurs, bet viņš nebija līderis. Ar smagu sirdi Pāvilam, nu jau vecam vīram, bija jāatsauc viņš uz Romu, pamatojoties uz senākajām attiecībā, kā starp vadītāju un padoto (2. Tim. 4:9).

Negaidīts apmeklējums pie ķeltiem

Pāvila nolūks, atstājot Pisidijas Antiohiju, pavērst misijas plānus Rietumiem, par atbalsta punktu izvēloties Efezu, Romas impērijas Āzijas provinces galvaspilsētu. Tas bija Pāvila misijas stratēģijas otrais posms, kas bija izplānots jau Orontes Antiohijā. Lūka par šo nodomu sniedz dievbijīgu skaidrojumu: “Svētais Gars neļāva viņiem sludināt vārdu Āzijā.” (Ap.d. 16:6) Protams, lai ko Pāvils darītu, viss bija saskaņā ar Svētā Gara vadību, tomēr būtu interesanti zināt, tieši kādā veidā šis dievišķais lēmums tika nodots Pāvilam.

Ja Āzija Pāvila mērķiem tika liegta, tad, šķiet, loģisks ceļš uz rietumiem būtu ceļš dienvidu virzienā, pa Sebastijas ceļu. Tas izvestu viņu ārā no Galatijas, kurā viņa aktivitātes tika kritizētas, un ievstu viņu Pamfilijā.  Taču Lūka neskaidro, kāpēc šis acīmredzamais loģiskais variants netika ņemts vērā. Tā vietā viņš vienkārši saka, ka Pāvils nolēma doties ziemeļu virzienā uz Bitānijas provinci. Lai turētos pēc iespējas ciešāk pie Āzijas provinces austrumiem, Pāvila bija jādodas no Pisidijas Antiohijas pa Ankīras ceļu, kas bija vērsts ieslīpi ziemeļaustrumu virzienā pret Germu, kur viņš varētu ieņemt ziemeļrietumu virzienu uz Dorilainu [Dorylaion] un, no turienes, - Bitniju. Taču arī šis nodoms bija liegts. Ja Lūka ir skops savos skaidrojumos, pasakot tikai, ka “Jēzus Gars viņiem neļāva”, tad šoreiz Pāvils pats paskaidro iemeslus, proti, viņš saslima.

Pāvila teicienu par “dzeloni miesā” daudzi pētnieki skaidro kā kādu iedzimtu fizisku vai psihisku slimību. Neviens no šiem apgalvojumiem neiztur kritiku. Drīzāk Pāvila spēja veikt tik lielus attālumus, spēja izturēt dažādās grūtības, uzbrukumus un sitienus, liecina par labu veselību un, ja tā varētu teikt, fizisko formu. Drīzāk mums jādomā par kādiem pēkšņiem uzbrukumiem, par kuru izcelsmi un dabu mums nekas nav zināms.

Slimības rezultāts bija tāds, ka tā noslēdzās ar Galatijas evaņģelizēšanu. Pāvilam bija jāšķērso Sangārijas upe [Sangarios] (mūsdienu Sakaria), kas ir etniskās Galatijas dienvidu robeža. Vienīgā Galatijas pilsēta, šķērsojot upi, bija Pesinus (tag. Balahisara). Domājams, ka dažiem tās iedzīvotājiem ir adresēti sirsnīgie Pāvila vārdi: “Jūs arī zināt, ka, pirmoreiz pasludinot jums evaņģēliju, es biju miesas nespēkā, un, lai gan mana slimība jums bija par pārbaudījumu, jūs mani neuzņēmāt ar nicināšanu vai riebumu, bet uzņēmāt kā Dieva eņģeli, kā pašu Jēzu Kristu. Kur tagad ir palikusi jūsu svētlaime? To es jums apliecinu, ka toreiz, ja vien būtu bijis iespējams, jūs pat savas acis būtu izrāvuši un atdevuši tās man!” (Gal. 4:13-15)

Tolistobogī [The Tolistobogii][1]

Pesinus bija Tolistobogī galvaspilsēta. Tā atradās Dindimosa [Dindymos] kalna pakājē (tag. GünjüsüDagh) – Galatijas rietumdaļā. Tolistobogii [Tolistobo,gioi] ir viena no trim ķeltu ciltīm, kas veidoja etnisko Galatiju. Vēstures pētnieki jēdzienus ķelts un galatieši pamīšus lietoja kā sinonīmus. Viņu priekšteči 3. gs. pirms Kr. ieradās šajos rajonos no Pirenejas un pēc nežēlīgām cīņām pret Romu 189. g. pirms Kr. viņi apmetās uz dzīvi ap Ankīru (tag. Ankāru).[2] Vēsturnieks Līvijs, aprakstot galatiešu uzvedību šajā karā, parāda, ka tie patiešām neatšķīrās no Gaulas ķeltiem.

Gauli bija ar slaidu un muskuļotu ķermeņa uzbūvi, gaišu ādu, gaišmataini. Daži viņu vīrieši mēdza skūties, bet citi ļāva augt rugājiem. Dižciltīgākie skuva vaigus, ūsas apgriežot tikai tad, ja tās sniedzās pāri mutei. Tad, kad viņi ēda, ēdiens pieķepināja viņu ūsas un tad, kad dzēra, dzēriens tecēja tām cauri, kā caur kādu filtru.

Tie mēdza aicināt uz saviem mielastiem viesus un līdz pat mielasta beigām nejautāt, no kurienes tie nākuši un kas viņi ir pēc sava stāvokļa. Gauliem bija paradums, pat mielasta laikā, piekasīties pat nenozīmīgiem sīkumiem un izaicināt uz divcīņu, daudz neuztraucoties par viņu dzīvībām.

Ģērbties viņi mēdza uzkrītoši. Krekli bija izkrāsoti un izrotāti ar dažādām krāsām. Bikses tie valkāja tādas, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Tie tos sauca par bracae. Mēteļi tiem bija no strīpaina auduma, sasieti ar sprādzi pie pleciem.

Gauli izskatījās biedējoši. Viņu balsis bija dobjas, valoda asa. Kad tie savā starpā satikās, bija mazrunīgi un mēdza runāt mīklaini, neizprotamiem mājieniem, lietojot vienu vārdu, bet domājot pavisam kaut ko citu. Viņiem patika pārspīlēts runas veids, sevi cildināt, bet citus – noniecināt. Tiem patika lielīties un draudēt citiem; viņiem patika uzpūtīgs runas veids un tomēr tiem bija ass prāts un, apgūstot kādas lietas, spēja demonstrēt gudrību un attapību. Viņu vidū bija arī dzejnieki, kurus tie mēdza dēvēt par Bardiem.

Vispārējs Pāvila laikabiedru vērtējums par galatiešiem bija tāds, ka tie ir liela auguma, neaprēķināmi vientieši, apveltīti ar instinktīvu cēlsirdību, nežēlīgi un ārkārtīgi bīstami, kad saniknoti, tomēr neizturīgi un viegli apmuļķojami. Šīs īpašības ar laiku nekad neizzuda. Galatieši netika grieķiskoti, un romieši uzspieda savu admisnistratīvo sistēmu, izmantojot tieši ķeltu cilšu struktūru. Ķeltu valoda tajos apgabalos bija sastopama līdz pat 5. gs. pēc Kr. Protams, tie ķelti, kas dzīvoja pilsētās, zināja kaut ko no grieķu valodas, kas bija otrā valoda. Citādi jau Pāvils nekādi nevarētu ar tiem sazināties.

Svešā pasaule

Pāvils atradās pilnīgi svešā pasaulē. Bija tikai divas lietas, kas kaut ko atgādināja no romiski grieķiskās Orontes Antiohijas. Kā viena, tā otra pilsēta atradās kalna pakājē un, līdz ar to, lietus ūdeņi, kas vēlās straumēm no kalniem, apdraudēja pilsētu. Atiohijā romiešu inženieri iztīrīja un nostiprināja upju gultnes un krastu pilsētas daļā un uzcēla tiltus, kur krustojās ceļi. Savukārt Pesinus tika pieņemti tādi lēmumi, kas Pāvilam radīja neizpratni. Tur upju gultnes tika bruģētas, bet krastos tika uzceltas kolonādes. Stipra lietus laikā tie kalpoja par evakuācijas kanāliem, bet pārējā gada laikā tās kalpoja par galvenajām ielām.

Neiederības sajūtu varēja pastiprināt slaidie spēcīgas miesas būves rudmatainie cilvēki pretstatā semītiskajam Pāvila tipam. Diez vai jel kad Pāvils būtu izvēlējies kalpot Galatijā. Tam par iemeslu varētu būt valodas grūtības un tas, ka apgabals bija reti apdzīvots. Šādā situācijā uz ievērojamiem panākumiem misijas laukā varēja necerēt. Un tomēr viņš radušos iespēju nelaida garām.

Sākotnējā sprediķošanas taktika pieņēma sarunas formu ar tiem ļaudīm, kas izturējās pret viņu laipni un izrādīja viesmīlību. Tie, protams, bija pagāni, kas, pilnīgi iespējams, nekad iepriekš savā dzīvē nebija sastapušies ar jūdiem. Ziemeļgalatija bija viena no tām dažām grieķu-romiešu pasaules daļām, kurā nebija jūdu iedzīvotāji. Aizvien vēl paliek noslēpumā tīts, kā Pāvilam izdevās panākt, ka vēstījums par Kristu sasniedza galatiešu sirdis, jo viņam bija ļoti maz vai pat vispār nekādu kopēju saskarsmes punktu, uz kā veidot kopēju sapratni. Vienīgais, kā to varētu izskaidrot, bija Pāvila neatvairāmais personības spēks viņam dedzīgi runājot par Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju.

Lai kā arī būtu, bet fakts ir tas, ka viņš atstāja uz galatiešiem ļoti dziļu iespaidu, ka pēc sešiem gadiem vai nedaudz vairāk citi sludinātāji no Orontes Antiohijas nav spējuši vai ar lielām grūtībām spēja pārliecināt viņus, ka Pāvila sludinātais Evaņģēlijs nav pareizs. Spiediens bija liels, kā dēļ galatieši bija sākuši šaubīties. Bet varbūt tas bija tikai Pāvila nepiekāpīgā interpretācija par to, kā galatieši bija uztvēruši Pāvila pretinieku mācību. No Pāvila vārdiem pret tiem, kas cenās noniecināt viņu un viņa pasludinājumu var just tādu kā zināmu privātniecisku toni attiecībā pret saviem konvertītiem.

To, kā galatieši bija pieķērušies Pāvila sludinātajam Evaņģēlijam, var izskaidrot vienīgi ar to, ka viņš bija pavadījis visai ievērojamu laiku viņu vidū. Iespējamais ierašanās laiks Galatijā varētu būt ap AD 46. Nav zināms, cik ilgu laiku aizņēma Pāvila atveseļošanās periods. Stipri apšaubāmi, ka viņš varētu doties projām pēc AD 47 vasaras sākuma. Diez vai nama saimnieki, pie kā viņš bija apmeties, viņam ļautu doties pirms ziemas iestāšanās, jo viņi ļoti labi zināja, kādas briesmas draud ceļā šajā gada laikā. Ja nav ļoti pamatota iemesla, tad labāk laika posmā starp oktobri un maiju savas mājvietas neatstāt.

Bija arī citi iemesli, kāpēc Pāvils varētu ilgāk izmantot galatiešu viesmīlību. Pesinus bija ne tikai tā reģiona ievērojamākais tirdzniecības cents, bet arī dievu mātes templis, kas pievilināja pagānu svētceļniekus. Frīģija bija Kibiles jeb Sibiles dievības centrs, ko kā savu bija akceptējuši arī galatieši. Frīģija bija viens no tiem antīkajiem apgabaliem, kurā bez ierunām valdīja pagānu dievības. Attis grieķu un Frīģijas mitoloģijā bija Sibilles vīrs. Viņu priesteri bija einuhi. Attis bija arī frīģiešu augu valsts dievs, kas ar sevis sakropļošanu, nāvi un augšāmcelšanos reprezentēja zemes auglību, kas, ziemai iestājoties, mira un atdzīvojās pavasarī. Attis bija tikai Sibiles ārēji redzamais līdzdalībnieks un kalps. Tas nozīmēja, ka materiarhālisms un sievietes loma neapšaubāmi dominēja Frīģijas sabiedrībā. Tas neapšaubāmi nostiprināja Pāvila mācību par kristīgās sievietes pilnīgo līdztiesību.

Tāpēc, iestājoties AD 47. gada vasarai, Pesinus bija iespēja satikt daudzas jaunas sejas un arī varbūt tāpēc, ka kādam ievajadzēsies Pāvila prasmes telšu pagatavošanā. Īsi sakot, šķiet, ka Pāvils atstāja Galatiju ap AD 48. gadu, līdz ar pavasara iestāšanos.

[1] Sk. Pielikums

[5] Par seno Ankīru sk. pielikumā Nr. 2.

Uz Rietumiem un Eiropu

Pāvila vēstules mums atklāj, ka pēc Galatijas evaņģelizācijas viņš devās uz Maķedoniju, Romas provinci, Grieķijas ziemeļdaļā. Mērķis – draudžu dibināšana. Diemžēl informācija par to, kā viņš tur nokļuva, ir gaužām skopa. Lūka tikai pasaka, ka Troadā tie nonāca, dodoties cauri Mīsijai (Ap.d. 16:8). Iespējas, līdz ar to, bija vairākas, par kurām mēs varam izteikt tikai minējumus. Iespējams, ka Pāvils vadījās pēc savas iepriekš izstrādātas taktikas. Tomēr visticamākais ir tas, uz ko vairākkārt norāda Lūka: “..Svētais Gars neļāva..,” (Ap.d. 16:6) vai “..Jēzus Gars viņiem neļāva.” (Ap.d. 16:7) Citiem vārdiem sakot, ja arī Pāvila bija kāda iepriekš izstrādāta stratēģija, tad tā tomēr nebija “akmenī iecirsta”, bet daudz vairāk paļāvās apstākļu radītai situācijai. Protams, mēs varam jautāt, kā šī Svētā Gara norādes izpaudās. Ārī te nav konkrētas atbildes. Dažas mums pasaka priekšā pats Pāvils Vēstulē galatiešiem, ka viņš bija saslimis. Apustuļu darbu grāmatā Lūka saka, ka Dievs uzrunāja Pāvilu arī sapnī (16:9-10). Īsi sakot, tas ir tāds maigs aizrādījums atdarināt mīļiem, ka Svētais Gars rīkojas pēc savas stratēģijas un, pat ja mēs mēģinātu atdarināt visu Pāvila ceļojumu un evaņģelizāciju, tas negarantēs mums līdzīgus rezultātus.

Lai kā arī būtu, viss ceļojums Pāvilam bija kādas 400 jūdzes (640 km). Teorētiski tas varētu ilgt ap trim nedēļām. Tomēr nesaudzīgā Anatolijas zemju vasaras svelme un dažādu bandu apdraudējums teorētiskos pieņēmumus stipri mazināja. Tāpēc visticamāk, ka Pāvilam un viņa pavadoņiem, Timotejam un Sīlam, ceļojums aizņēma kādus divus mēnešus. Ceļojuma laikā Pāvils nevēra savu muti, jo viņa mērķis bija Troada. No tā viņš necentās novērsties.

Ja šie minējumi ir pareizi, tad visticamāk, ka Pāvils Troādu sasniedza ap AD 48 vasaras vidu, ap jūliju. Troāda, vadoties pēc ģeogrāfa Strabo aprasktiem, bija viena no ievērojamākajām qtā laika pilsētām pasaulē. Masīvs 5 jūdžu garš (8 km) mūris apjoza pilsētu, kurā dzīvoja ap 30-40 cilvēku. Ģeopolitiskais stāvoklis, esot nozīmīgam tirdzniecības krustpunktam starp Eiropu un Āziju, padarīja to ļoti bagātu. Ceļošana bija ērta un pieejama kā pa sauszemi, tā arī pa jūru.

Aicinājums no Maķedonijas

Priekšrocības, ko sniedza pilsētas ģeopolitiskais stāvoklis un ar to saistītie labumi, bija tieši tās raksturīgās iezīmes, ko Pāvils vēlāk izmantoja, veidojot draudžu kopības. Tajā laikā Troadā viņš necentās dibināt draudzes. Pāvils tur sāka sludināt krietni vēlāk (2. Kor. 2:12-13). svarīgi ievērot kādu niansi Lūkas vēstījumā. Runa ir par pārslēgšanos no “viņi” uz “mēs” formu (Ap.d. 16:9-10).

Šī “mēs” forma turpinās arī, aprakstot Filipus, kas ir tik precīzs un detalizēts, liekot domāt, ka rakstītājs ir cilvēks no Maķedonijas ir arī Filipu iedzīvotājs. Varbūt runa ir par Lūku, kas varētu būt no Filipiem un kuru Pāvils kristīja Troadā?

Sākotnējais Pāvila pilnvarojums, ko viņš saņēma Orontes Antiohijā, bija saistīts ar ticības dēstīšanu Mazāzijā. Ja šis nodoms būtu veicies, viņš būtu pirmais apustulis, kas būtu sludinājis Kristus Evaņģēliju. Tomēr tā nenotika. Viņš nonāca Filipos, kas atradās citā kontinentā. No studijām Tarsā viņš pazina to ģeogrāfisko stāvokli, kurā sakļāvās trīs kontinenti un kuras pašā centrā atradās antīkā pasaule. Pāvilam tā bija pazīstama. Eiropu un Āziju šķira tikai Bosfora šaurums, bet dienvidos piegūlās Āfrika (Lībija). Būt pirmajam Eiropā – tas, protams, Pāvilam būtu liels izaicinājums. Tomēr viņš ikreiz atgriezās Toradā vai pat Efezā. Pāvils nezināja, ka misionāri no Jeruzalemes jau sludināja Romā, Eiropas pašā sirdī.

Pirmo reizi jūrā

Troāda, būdama Mazāzijas ziemeļdaļas visnoslogotākās ceļu sistēmas mezgls, jūras ceļš savienoja ar Neapoli (mūsdienu Kevala), Via Egnatia[1] austrumu ostu, kas bija lels bruģēts ceļš, kas šķērsoja Grieķijas ziemeļdaļu līdz Adrijas krastam. Tās dibinātājs un cēlājs bija Egnatius, BC 130. Viņš bija Maķedonijas prokonsuls. Tas bija Romas galvenais ceļš uz austrumiem. Tāpēc Pāvilam un viņa pavadoņiem nebija nekādu grūtību atrast kuģi, kas aizvestu viņus līdz Neapolei – Filipiem vistuvāko ostu.

Pāvilam tā bija pirmā kuģošanas prakse. Ērtību uz tāda kuģa nebija nekādu. Par uzturu vajadzēja rūpēties pašiem pasažieriem. Tiem nekas netika gatavots. Pavardu, uz kā gatavot, tie varēja lietot tikai pēc tam, kad kuģa komanda bija paēdusi. Vispār par siltu ēdienu nebija nekādas garantijas. Parasti bija tā, ka pēc maltītes kuģa komanda ogles izmeta pār bortu.

Taču visā tajā bija arī kaut kas lietderīgs Pāvilam. Viņam, kā telšu pagatavotājam, bija telts, kas pasargāja viņu un ceļabiedrus no saules, jūras šļakstiem un lietus. Viņš mācēja būt lietderīgs komandai uz kuģa: remontēt buras, tīklus vai kādu citu lietu, ko pati komanda nemācēja. Bet, kā izrādījās, komanda no Pāvila guva arī citādu labumu.

Tajos laikos doties jūrā – tas nav, kā mūsdienās, kad kuģi kursē kā vilciens pa jūras sliedēm. Bija jāpavada krietns laiks, lai rastos nepieciešamie nosacījumi: iekrauta krava, jo pustukšā kuģis nekad jūrā nedevās; labvēlīgs laiks un vējš uc. apstākļi.

Ne vienmēr arī Pāvilam veicās. Pēc viņa paša vārdiem: trīs reizes nācās piedzīvot kuģa bojāeju, dienu un nakti bijis viļņu varā (2. Kor. 11:25). Šos vārdus viņš saka kādus 10 gadus pēc pašiem notikumiem. Mēs nezinām kur un kad tas bija noticis. Atrasties jūras viļņu varā – tas nozīmē, ka jūs tiekat mētāts pa jūras viļņiem un kad varēs izkāpt krastā un vai vispār nonākt pie mērķa - nekādas nojausmas. Šādās ārkārtas situācijās Pāvils bija spiests atrasties, tomēr Dievs visās šajās nelaimēs viņu pasargāja.

Daudzi, kas bija spiesti kaut ko tādu piedzīvot, zvērēja pie sevis, ka nekad uz kuģa vairs nekāps. Pāvils, protams, nebija nekāds jūrnieks. Arī viņu mocīja tādas pašas izbailes. Taču, ja viņš neatlaidās, tad tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams.

No Lūkas ziņojuma noprotams, ka pirmā sastapšanās ar jūru pagāja bez starpgadījumiem. Neapolē ceļotāji nonāca nākamajā dienā (Ap.d. 16:11). Nakts bija jāpavada zem klajas debess. Tāpēc arī telts bija vajadzīga. Tas nebija nekas negaidīts, nepiederēja pie ārkārtas apstākļiem.



[1]Via Egnatia [ Ἐγνατία Ὁδός] – senās Romas ceļš Ilīrijā, Maķedonijā (sk. Pielikumu Nr.). Romieši to uzcēla BC 2. gs. 

Sadarbība Filipos

No Neapoles līdz Filipiem ir kādas 10 jūdzes (16 km). Šis ceļš viņam jau atgādināja, ka viņš ir nonācis zināmā teritorijā, Romas kolonijā. Jūdžu rādītāji bija divās valodās, bet, tuvojoties pilsētai, latīņu valodai bija nepārprotama priekšrocība. Filipi, pretstatā Troādai, bija mazs ciematiņš, neliela pilsētiņa, kurai varēja iziet cauri 10 minūtēs.[1] Apmēram, kā mūsu Vecrīga. Tas varētu likties dīvaini, jo Troāda tomēr bija ievērojami lielāka, vairāk cilvēku un arī vairāk iespēju sekmīgai ļaužu atgriešanai ticībā Kristum. Tāpēc sekošana “Maķedonijas vīra” aicinājumam varētu sagādāt zināmu vilšanos Pāvilam.

Pēc iedzīvotāju sastāva tur dzīvoja ap 10 tūkstoši traķieši un ap 5 tūkstošiem bija sajaukums no dažādām tautībām, ko veidoja grieķi, maķedonieši un romieši. Oficiālā valoda Filipos bija, protams, latīņu, bet grieķi runāja savā valodā. Par sarežģīto lingvinistisko situāciju liecina uzraksti uz kapakmeņiem, kur latīņu uzraksti bija ar grieķu burtiem vai pilnīgi jucekliskais latīņu un grieķu burtu sajaukums.

Arī Pāvila grieķu valoda faktiski bija grieķu valodas latinizēta versija. Visas savas vēstules Pāvils rakstīja šajā grieķu valodā. Tas nozīmē to, ka lielais vairums viņa konvertēto ļaužu nepiederēja pie latīņu valodā runājošās iedzīvotāju daļas. Mēs kaut ko zinām par viņa palīgiem. Viens no tiem bija Klements, romietis (Fil. 4:3), Evodijs, Sintiha un Epafrodite, kas bija grieķi (4:2), bet neviens jūds.

Būdams Antiohijā pie Orontes, kas bija Pāvila bāzes pilsēta, visi viņa konvertīti bija, tā saucamie, “dievbijīgie”, tas ir, pagāni, kurus bija iespaidojusi jūdaisma monoteiskā stingrība. Apmeklējot sinagogas, viņi bija iepazinušies ar Rakstiem. Tas bija tas pamats, uz kā Pāvils un Barnaba orientēja savus misijas centienus.

Pāvils zināja, ka Maķedonijā bija jūdi. Tā kā Filipi atradās uz Via Egnatia, un tās izvietojums nodrošināja labu ekonomisko attīstību, kas vienmēr pievilina ļaudis, tad Pāvils bija pārliecināts, ka tur būs arī sinagoga. Tāpēc pirmajā nedēļas sestdienā viņš meklēja sinagogu, kur varētu pulcēties šie “dievbijīgie”.

Pāvilam par pārsteigumu viņš pilsētā neatrada sinagogu. Nebija arī nevienas tādas mājas, kurās pulcētos jūdi. Viņam tikai izdevās uzzināt, jūdu sievietes pulcējās uz lūgšanu pie upes, aiz pilsētas Marša vārtiem (Ap.d. 16:13).[2] Tās varētu būt sievietes, kas bija apprecējušās ar pagānu vīriešiem, kuri ļāva tām piekopt savu reliģiju.

Viena no tām bija kāda sieviete, vārdā Lidija. Viņa bija no Tiatīras pilsētas, kas atrodas Mazāzijas rietumu daļā (Ap.d. 16:14). Viņa bija turīga, kuras darbība bija saistīta ar purpura tirdzniecību. Viņai bija sava māja, kalpotāji un arī strādnieki, kas bija nodarbināti purpura izstrādājumu izplatīšanā Filipos.[3] Krāsviela netika pagatavota no plēsīgā tropiskā jūras moluska, kas bija Romas impērijas monopols, bet no rubija dzimtas augiem,[4] no kā varēja pagatavot krāsvielu (turku sarkanā). Lai arī šī krāsviela bija ievērojami lētāka par imperiālo, tomēr tā skaitījās ekskluzīva prece.


[1]All that is known about Paul's Philippi is to be found in Peter Pilhofer, Philippi, vol. 1: Die erste christliche Gemeinde Europas; vol. 2: Katalog der Inscriften von Philippi, Wissenschaftliche Untersuchungen zum Neuen Testament 87 and 119 (Tübingen: Mohr Siebeck, 1995 and 2000). An adequate summary can be found in Holland Hendrix, ‘Philippi’, in Anchor Bible Dictionary, 5. 313–17. Murphy-O'Connor, Jerome (2004-03-18). Paul: His Story . Oxford University Press. Kindle Edition.

[2] Marša vārti, ja tulko no angļu valodas, iznāk Purva vārti.

[3] In the mid-first century AD a woman called Iunia Theodora was the commercial/diplomatic agent in Corinth for the Lycians; see my St Paul's Corinth: Texts and Archaeology (Collegeville, Minn.: Liturgical Press, 2002), 82–4. Murphy-O'Connor, Jerome (2004-03-18). Paul: His Story . Oxford University Press. Kindle Edition.

[4]Rubiju dzimta (Rubiaceae). Ļoti liela koku, krūmu, liānu, retāk lakstaugu dzimta. Lakstaugiem raksturīgas veselas, pretējas lapas ar lapām līdzīgām pielapēm. Šāds lapu novietojums (pretējas lapas un tām līdzīgas pielapes) atgādina mieturi un to bieži apzīmē kā neīstu mieturi. Ziedi divdzimumu, visbiežāk skarveidīgās vai galviņveida ziedkopās. Kauss un vainags saaudzis. Vainags 3-5(6) daļīgs. Auglis - skaldauglis. Galvenokārt tropu un subtropu joslā sastopamu augu dzimta. Mērenā un aukstā klimata joslā sugu maz, tās (atšķirībā no siltāka klimata apvidiem) ir lakstaugi. Zināmas ap 9000 sugas (daži literatūras avoti uzrāda pāris tūkstošus lielāku vai mazāku skaitu, kas atkarīgs no sugas jēdziena izpratnes un iekļauto ģinšu skaita). Latvijā 20 sugas, galvenokārt pļavu, krūmāju un ūdenstilpju piekrastē sastopamas sugas.

Sieviešu kalpošana

Lidijas personības spēks spēja pārliecināt Pāvilu izmantot viņas mājvietu kā bāzi turpmākajam misijas darbam (Ap.d. 16:15). Tas ļauj mums pieņemt, ka viņas māja kļuva par kristiešu pirmo sapulcēšanās vietu. Tādējādi Lidija spēlēja ievērojamu lomu Filipu evaņģelizācijā. Protams, bija arī citas sievietes, kas veltījās kalpošanai. Pāvils min divas no tām: Eidiju un Sintihu, kas “evaņģēlija sludināšanā cīnījās kopā ar mani un Klēmentu un pārējiem maniem darbabiedriem, kuru vārdi rakstīti dzīvības grāmatā”. (Fil. 4:3)

Vārdi, kā Pāvils apraksta šo sieviešu aktivitātes, akcentē dedzību un uzticību Evaņģēlija izplatīšanā. Viņas sludināja tieši tādā pašā veidā, kā Pāvils, Klēments un citi kristieši. Tie visi bija Pāvila “līdzstrādnieki”.

Vai Filipi bija pirmā pilsēta, kur Pāvils sastapa šādas enerģiskas sievietes, kas spēja būt par derīgiem līdzstrādniekiem Evaņģēlija izplatīšanā? Katrā ziņā tā ir pirmā vieta, kur mēs par to uzzinām. Vai šo sieviešu kalpošana bija tāda pat kā Pāvilam? Vismaz viens ir skaidrs, ka, kā kristietes, viņas ir vienlīdzīgas vīriešiem. Viņas bija tādas pašas Kristus sekotājas, kāds bija arī Pāvils. Ir pētnieki, kas uzskata, ka viņām bija tāda pati kalpošana, kā Pāvilam. Taču vārds “līdzstrādnieks” neko nesaka par to, kā viņas sadarbojās ar Pāvilu.

Par Filipiem varam teikt, ka Pāvilam bija īpaši sirsnīgas attiecības ar šo draudzi, jo tā bija viņam pirmā draudze Eiropā. Savā ziņā tā kalpoja Pāvilam kā ideāls, kādai būtu jābūt kristīgai draudzei. Tāpēc viņš arī pateicās filipiešiem par viņu līdzdalību Evaņģēlijā jau ar pirmajām dienām (Fil. 1:5).

Laiks, kad Pāvils uzturējās Filipos, bija gada labākā sezona, kas ilga no AD 48 vasaras beigām līdz nākamā gada apmēram tam pašam laikam.

Izraidītais

Pāvils un viņa pavadoņi tika apsūdzēti pilsētas vadītājiem: “Atveduši tos pilsētas pārvaldnieku priekšā, tie sacīja: “Šie cilvēki, būdami jūdi, rada nemieru mūsu pilsētā un sludina paradumus, ko mums, romiešiem, nav iespējams nedz pieņemt, nedz darīt.” (Ap.d. 16:20-21) Acīmredzot Pāvila kalpošana pagāniem Filipos bija visai sekmīga, kas atsevišķos cilvēkos izraisīja zināmu satraukumu. Savu satraukumu viņi darīja zināmu pilsētas pārvaldniekiem, sagūstot Pāvilu un Sīlu un ar varu atvedot viņus pilsētas forumā, kur parasti tika publiski iztiesātas tamlīdzīgas lietas. Pilsētas pārvaldnieki bija atbildīgi, ka tiktu ievērota kārtība. Imperators Tiberijs AD 19 izraidīja jūdus no Romas, jo viņi nodarbojās ar proselītismu.[1] Tādējādi Tiberijs deva zīmi citiem pārvaldniekiem, ka šāda darbība nav paciešama. Tāpēc pilsētas pārvaldnieki bez jel kādas situācijas noskaidrošanas pakļāva Pāvilu un viņa pavadoņus izģērbšanai, pēršanai un apcietināšanai. (Ap.d. 16:22-24) No rīta, kā nevēlamos elementus, viņi gribēja tos izdzīt no pilsētas.

Pāvils noprotestēja, apsūdzot liktorus,[2] ka tie nav ievērojuši viņa, kā Romas pilsoņa, tiesības: “Bet Pāvils atbildēja: “Viņi mūs, Romas pilsoņus, bez tiesas sprieduma tautas priekšā nopēruši, iemeta cietumā un tagad grib slepus mūs izmest? Tā vis nebūs – lai viņi nāk un paši izved mūs ārā.”” (Ap.d.16:37) Ziņa, ka Pāvils ir Romas pilsonis, izbiedēja maģistrātus, atvainojās Pāvilam, tomēr viņi palika pie sava lēmuma, tikai lūdza šoreiz, lai tie atstāj pilsētu.

Tātad, Filipi bija viena no tām trim vietām, kur Pāvils tika pērts ar spieķi (2. Kor. 11:25), un kur pret viņu apkaunojoši izturējās (1. Tes. 2:2). Protams, Pāvils varēja norādīt uz savām pilsoņa privilēģijām jau agrāk. Tomēr, šādi rīkojoties, viņam izdevās panākt divas lietas:

  • Likt saprast pārvaldniekiem, ka viņi ir rīkojušies slikti, tādējādi būdami spiesti atzīt un arī nodrošināt arī viņa kalpošanas tiesības de facto,
  • Nodrošināt zināmu aizstāvību arī konvertītiem.

[1] Prosēlītisms – darbība, kuras rezultātā tiek mēģināts pievērst ļaudis no kādas citas reliģijas vai uzskatiem. Jēdziens ir atvasināts no grieķu vārda ἔρχομαι [nākt] ar priedēkli προσ- [uz] veidojot formu προσήλυτος [jaunatnācējs, jaunpienācējs]. Vēsturiski Septuaginātā un Jaunajā Derībā koinē jēdziens prosēlīts tika attiecināts pret dievbijīgajiem grieķiem, kas domāja par paŗiešanu vai simpatizēja jūdaismam. Lai gan sākotnēji tas tika attiecināts pret agrīnās kristietības konvertītem, šodien ar prosēlitsmu tiek domāt jebkura reliģija vai indivīds, kas mēģina konvertēties citā ticībā vai pat pievērties kādam citam viedoklim, reliģijai. Dažās valstīs prosēlītisms ir aizliegts ar likumu.

[2] Liktors (lat. lictor) - viens no zemākajiem maģistrātiem Senajā Romā, augstākā maģistrātā sargs un adjutants tā amata pienākumu pildīšanas laikā. Amats ieviests ap VII gs. p.m.ē. Liktori gan pavadīja, gan sargāja, pildīja kurjeru un pat bendes funkcijas. Pildot savus pienākumus, uz labā pleca nesa faskijus, kurā ārpus pilsētas robežām iesprauda cirvi, kas simbolizēja augstākā maģistrāta tiesības lemt pār pilsoņu dzīvībām. Vestālietei bija 1 liktors, edilam - 2, prētoram - 6, jātnieku vadonim - 6, prokonsulam - 11, konsulam - 12 liktori, diktatoram un imperatoram - 24liktori (abu pēdējo liktori cirvi fascijā nesa arī pilsētas robežās). Kā atsevišķa kategorija bija kūrijas liktori (lictores curiati, vienskaitlī lictor curiatus), kas nevis kalpoja kādam augstākajam maģistrātam, bet bija virspriestera (pontifex maximus) pakļautībā - palīdzēja upurēšanas rituālos, pavadīja kā sargi augstākos priesterus un priesterienes, vēlāk arī imperatora ģimenes sievietes. Bez tam kūrijas liktori uzturēja kārtību kūriju komīcijā, izsauca uz to tos pilsoņus, kuriem bija jāstājas komīcijas priekšā.

Misijas stratēģija

Pēc izraidīšanas no Filipiem Pāvils ar saviem ceļabiedriem pa Via Egnatia ceļu devās uz Tesalonikiem. Aizvien vairāk Pāvila misijas stratēģija bija vērsta uz Rietumiem, uz Romu. Šoreiz, viņa otrā misijas ceļojuma laikā, tas neizdevās. Aizvien viņš bija, ja tā varētu teikt, rokas stiepiena attālumā no jau iedibinātajiem kristietības centriem – Atiohijas, Efezas, Galatijas. Taču Rietumi aicināja viņu. Lielie ceļi viņa priekšā bija atvērti.

No Filipiem līdz Amfipolei bija 29 jūdzes (47 km), līdz Apolonijai – 28 jūdzes (45 km) un pēdējās 34 jūdzes (55 km) – līdz Tesalonikai. Lai arī ceļš bija līdzens, izņemot dažas pēdējās jūdzes līdz Tesalonikai, ceļš tomēr nebija viegls. Impērijas kurjeri bija spiesti šajā ceļā divas reizes mainīt zirgus. Tas bija biežāk nekā parasti. Tas acīmredzot tāpēc, ka nebija vietas, kur atpūsties.

Tas, ka Pāvils neuzkavējās brīnišķīgajā Amfipolē, kas bija divas reizes lielāka par Filipiem, norāda, ka Pāvils vadījās pēc noteikta plāna. Viņa mērķtiecīgo un nepārtrauko ceļojumu no Pesinus uz Troādu noteica uzticība izvēlētajai stratēģijai, ko bija izveidojis viņa vadītājs Antiohijā pie Orontes. Pēc Efezas Troāda bija nākamais izdevīgais pieturas punkts misijai, taču tajā laikā bija šis aicinājums doties tālāk uz Eiropu. Filipos Pāvilam bija laiks pārdomām. Misija Filipos bija rezultāts veiksmīgajam aicinājumam. Te Pāvilam bija jāpārdomā, kurp doties tālāk.  Vai gaidīt atkal pēc dievišķas norādes vai arī vadīties pēc veselā saprāta? Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka viņš vadījās pēc pēdējiem apsvērumiem.

Pāvils nebija vienīgais, kuram šķita, ka Dieva dotais laiks ir ierobežots, jo arī viņš cerēja uz drīzu Jēzus atgriešanos godībā. Tāpēc Pāvils bija pārliecināts, ka viņš nedrīkstēja sašķelt savu enerģiju sīkās drumslās, apstājoties katrā lielākā pilsētā tikai tāpēc vien, ka tā bija nostājusies viņa ceļā vai arī pieņemt katru aicinājumu apstāties un sludināt. Pieturas punktam bija vajadzīgs būt tādam, kur viņa vēstījums tiktu uztverts un kur būtu bijusi iespēja izplatīt to tālāk, tas ir, būt par misijas centru. Vietai bija jābūt tādai, kur viņa pūles vairotos un dotu auglīgu rezultātu. Praktiski tas nozīmēja pilsētas, kuras iedzīvotāji būtu mobili, kur apgrozītos liels ļaužu pulks un būtu spējīgi nodot Evaņģēlija vēstījumu visur tur, kur viņš pats nevar ierasties. Šā iemesla dēļ Pāvils pacieta sekojošās trīs vai četras grūtās dienas, lai no Amfipoles dotos uz Tesaloniku (mūsdienu Saloniku), kas bija Romas provinces, Maķedonijas, galvaspilsēta, kas atbilda visiem šiem Pāvila kritērijiem. Pēc šīs kaujas veterāni tika atbrīvoti no dienesta

Kolonija Romas impērijā

Apustuļu darbu grāmatā šad tad parādās jēdziens kolonija. Kad Pāvils no Troadas ieradās jau Eiropas kontinentā, tad pirmā pilsēta, kurā Pāvils lika kāju, izkāpjot no kuģa, bija Neapole. Vairāk gan tā līdzinājās ostai. Tās tuvums Filipiem padarīja to par Filipu ostu. Filipi bija Romas impērijas militārā kolonija. Filipi Romas impērijas laikā bija ievērojama ar to, ka Filipu līdzenumā notika kauja starp Jūlija Cēzara sekotājiem Marku Antoniju un Oktaviānu, no vienas puses, un imperatora Jūlija Cēzara slepkavām Marku Jūniju Brutu un Gaju Kasijusu Longinu, no otras. Kauja notika Filipu līdzenumā, uz rietumiem no pilsētas, AD 42 BC. Antonijs un Oktavians šajā kaujā pret republikāņiem uzvarēja. Pēc šīs kaujas veterāni tika atvaļināti. Tie, domājams, bija leģionāri no XXVIII leģiona. Viņi apmetās Filipos, faktiski kolonizēja pilsētu. Notika tā, ka ar laiku tur apmetās un kolonizēja viena daļa atvaļināto leģionāru. Faktiski pilsēta tika dibināta no jauna, un tā ieguva nosaukumu Colonia Augusta Julia Philippensis. Tas notika pēc BC 27, janvāra, kad Oktavināns no Romas Senāta ieguva titulu Augustus. Pēc jaunā nosaukuma iegūšanas zeme pie Filipiem tika sadalīta kvadrātos un izdalīta kolonistiem.

Filipi bija neatkarīga, pakļaudamās tikai Romai. To pārvaldīja divi virsnieki, un šo valdību dēvēja par duumviri – divu vīru valdību. To iecēla Roma, un tā tika pārvaldīta saskaņā ar Romas likumiem, kļūdama savā ziņā par Romu miniatūrā. Tas deva kolonijai noteiktas privilēģijas, ka pilsēta kļuva turīga un pārtikusi.

Filipi nebija vienīgā šāda veida pilsēta Romas impērijā. Tādas bija arī Pisidijas Antiohija, Trojas Aleksandrija. Taču Filipi ir pirmais gadījums Rakstos, kur uz šo atšķirību vērsta lasītāja uzmanība. Notikumi, kas saistīti ar apustuļa ierašanos pilsētā un uzturēšanos tajā, ir cieši saistīti ar šīm Romas kolonijas privilēģijām un paša Pāvila, kā Romas pilsoņa, privilēģijām. Šeit tātad saskārās divu veidu privilēģijas: koloniālās un pilsoniskās. Pēc sava rakstura Filipi bija nevis tirgotāju vai uzņēmēju pilsēta, bet gan militāra.

Jūdu kopiena Filipos bija niecīga. Par to varam spriest kaut vai pēc tā, ka tajā nebija sinagogas. Lūgšanas notika ārpus pilsētas mūriem. Iemesls ne tikai tāpēc, ka jūdi būtu nevēlamie, bet drīzāk tāpēc, lai tām netraucētu nekādi pilsētas trokšņi.

Kontaktinformācija

Draudzes priekšnieks: 29476375, 26144799
Draudzes mācītājs Uldis Fandejevs: 26400436

Juridiskā adrese:
Meliorācijas iela 4-7, Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Ozolnieku novads, LV-3018

Rekvizīti Ziedojumiem

Augstburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze.
Reģistrācijas numurs: 99500000925
AS Svedbanka
HABALV22
LV68HABA0551001336811

© 2015 Augsburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Visas tiesības aizsargātas.