Apustulis Pāvils: dzīve, misija un mācība. II Daļa

MISIJA

Saula atgriešana un aicināšana

Saula tapšana par kristieti tiešām ir neparasta. Cik dedzīgs kristiešu vajātājs viņš bija sākumā, tikpat dedzīgs Jēzus Kristus sludinātājs viņš kļuva vēlāk pēc Damaskas notikumiem. Saula tapšanā par Kristus apustuli notika neparastā, pārdabiskā veidā, Dievam pašam iejaucoties šajos atgriešanās notikumos. Otra doma, ko Lūka šeit grib akcentēt -, ka visos šajos notikumos mēs ieraugām Saula pilnīgo pasivitāti, pilnīgo atkarību no Dieva. Drīzāk mēs varētu teikt, ka Saula pārtapšanā par Kristus apustuli notika pretēji viņa gribai. Sauls – vēlāk mēs viņu pazīsim kā Pāvilu – kļuva par Kristus ieroci pagānu tautu evaņģelizācijas darbā. Ar Saula konvertēšanās notikuma aprakstu mēs sastapsimies arī vēlāk, kad to dzirdēsim no paša Pāvila mutes (22. un 26. nodaļā). Šo svarīgo brīdi savā dzīvē Pāvils atstāsta arī „Vēstulē galatiešiem” (1. nodaļā).

Konvertēšanās

Ar konversiju mēs saprotam kāda cilvēka radikālu ticības priekšstatu maiņu. Tomēr šī konversija nav tikai vienkārši vairāk vai mazāk straujāka ieskatu izmaiņa kaut kādu ārēju apstākļu rezultātā. Tā ir saistīta ar atgriešanos no grēkiem un pievēršanos Jēzum Kristum. Saula konvertācija ir visbrīnišķīgākais un arī nozīmīgākais grēknožēlas piemērs agrīnās baznīcas veidošanās laikā. Varētu pat teikt vēl vairāk. Visā kristīgās baznīcas vēsturē mēs neatradīsim brīnumaināku un arī nozīmīgāku konversijas gadījumu – no kristiešu vajātāja līdz dedzīgam un neatlaidīgam pagānu tautu evaņģelizētājam.

Atcerēsimies, ka kopš Stefana martīra nāves, Sauls bija dedzīgs visu to vajātājs, kas bija sākuši ticēt, ka Jēzus ir Mesija. Lai savus nodomus realizētu pilnībā, Sauls bija nolēmis iegūt no augstā priestera atļauju, kas dotu viņam tiesības sagūstīt kā jūdu, tā nejūdu kristiešus visā Palestīnā, arī Damskā. Tur bija paslēpušies daudzi no Jeruzalemes izbēgušie kristieši, meklējot glābiņu no jūdu vajāšanām.

Apustuļu darbu grāmatas latviešu tulkojumā ir rakstīts, ka Saula nolūgs bija Kristus sekotāju iznīcināšana arī Damaskā.[1]

Latviešu tulkojums te nav gluži precīzs. Oriģinālvalodā mēs vārda „mācība” vietā atrodam vārdu „ceļš”. Tātad te ir runa par Kristus ceļa sekotājiem. Sākotnēji Ceļš bija visas kristietības apzīmējums. Šādu kristietības nosaukumu mēs varam atrast vienīgi Apustuļu darbu grāmatā (19:9, 23; 22:4; 24:14, 22). Tas ir Ceļš, kas ved uz dzīvību un pestīšanu. Tāds nosaukums bija saistīts ar Jēzus mācību, ka Viņš ir Ceļš un ka Viņa pestīšanas Ceļš ir tas šaurais Ceļš, kas ved uz dzīvību (Jņ. 14:6; Mt. 7:14).

Kādas citas vietas no Apustuļu darbiem (22:6; 26:13) mums sniedz skaidrāku priekšstatu par Saula vīziju, kuras dēļ viņš uz kādu brīdi palika akls. Sauls ar saviem pavadoņiem bija ceļā uz Damasku. Tā notika dienas vidū, kad Saule bija visspožākā. Tomēr tas, kas apžilbināja Saulu, nebija vis Saule, bet gan Jēzus Kristus atklāsme šim jūdu vīram (Ap. d. 17, 27; 22:14; 26:16; 1 Kor. 9:1; 15:8). Viņš ieraudzīja to pašu personu, ko bija redzējis Stefans pirms savas „aizmigšanas”. Jēzus no Debesīm uzrunāja Saulu, uzrunādams viņu jūdiskajā vārdā, kā arī, pēc visa spriežot, runādams uz viņu jūdu valodā. Šis dialogs ir ievērības cienīgs. Jēzus jautā Saulam, kāpēc viņš vajā Jēzu. Viņš nesaka: „Kāpēc tu vajā Manu draudzi?” Tātad Saula dedzīgo kristiešu vajāšanu Jēzus attiecināja uz sevi. Šo balsi, kas atskanēja no Debesīm, Saulam bija jāsaprot kā Dieva balss, jo rabīnismā balss no Debesīm nepārprotami norādīja uz dievišķo izcelsmi un nozīmēja vai nu Dieva dusmas, vai arī kādas pamācības no paša Dieva. Tāpēc, kad Sauls izdzirdēja no Debesīm atskanam šos vārdus: „Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā,” viņš bija pilnīgi satriekts. Kā! Vai tad viņš vajā Dievu? Viņš taču aizstāv Dievu un Viņa bauslību? Pāvils vienā acumirklī bija sapratis, kas ir tā persona, kas viņu uzrunā. Viņš uzrunā šo personu, teikdams: „Kungs!” Tas nav tas „kungs”, ar ko mēs parasti uzrunājam kādu vīriešu kārtas pārstāvi. Vienā acumirklī Jēzus šim kristiešu vajātājam bija kļuvis par visu viņa dzīves noteicēju un vadītāju.

Jēzus atklāsme Saulam bija pilnīgi satriekusi šo jūdu vīru. Viņš taču bija uzskatījis šo Jēzu par Dieva zaimotāju, kas grib iekārtoties jūdu Mesijas tronī. Bet nu viņš bija sapratis, ka šis Jēzus ir Dievs vai vismaz ir kopā ar Dievu debesīs. Tas, ka kristiešu vajāšanas Jēzus attiecināja uz sevi, acīmredzot lika Saulam saprast, ka Jēzus kaut kādā veidā ir klātesošs arī kristiešos. Savukārt šis fakts pārliecināja Saulu, ka viņa teoloģija, viņa izpratne par Dievu un Rakstiem, ir pilnīgi kļūdaina, grēcīga. Un tomēr Jēzus nenolādēja Saulu, bet savā žēlastībā lika tam doties uz Damasku un gaidīt uz tālākiem Dieva norādījumiem. Šķiet, Sauls bija nopratis, ka Jēzus grib uzticēt viņam kādu misijas darbu, tomēr viņš nevarēja pat iedomāties, cik smags un grūts tas būs.

Ceļabiedri, kas bija kopā ar Saulu, balsi dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Tie bija pilnīgi apstulbuši no piedzīvotā. Taču to, kas bija noticis, bija sapratis tikai Sauls. (Ap. d. 7; 22:9; 26:14; Jņ. 12:29). Ieraudzījuši spožo gaismu, tie izbijušies metās pie zemes. Viņi bija kļuvuši kā mēmi, nespēdami parunāt. Šī žilbinošā gaisma uz neilgu laiku padarīja Saulu aklu. Tāpēc ceļabiedri ņēma viņu pie rokas, ieveda pilsētā un atstāja kādā namā, kurā šis satriektais un bezpalīdzīgais vīrs, gluži kā mazs bērns, būdams akls, pavadīja trīs dienas, gavējot un lūdzot.

Daudzi visai vieglprātīgi ir mēģinājuši Pāvila konversiju skaidrot kā halucinācijas, saules dūrienu vai pat kā epilepsijas lēkmi. Tomēr visa turpmākā Pāvila dzīve: viņa uzticība Kristum; viņa nenogurstošās pūles vest kā jūdus, tā pagānus, lai tie aci pret aci sastaptos ar to Kungu, gluži kā viņš bija sastapies ar Jēzu uz Damaskas ceļa; viņa stingrā novēršanās no ļaunprātīgā atriebšanās grēka; viņa nesavtīgā kalpošana Baznīcai, kuru viņš bija sagatavojies iznīcināt – tas viss liecināja par Saula karstāko vēlēšanos, lai ikviens piedzīvotu šādu atgriešanos caur brīnišķīgo Dieva žēlastību.


[1] Ķēniņa Aretas IV pieminēšana (2. Kor. 11:32), kas valdīja tajā laikā Damaskā, sniedz mums atskaites punktu un ļauj mums samērā precīzi noteikt minēto notikumu laiku.

Pāvila laika Dienvideiropa

 

Aicinājums

Damaskā dzīvoja kāds dievbijīgs vīrs Ananias. Šķiet, ka viņš nebija bēglis no Jeruzalemes, bet gan pastāvīgs tās iedzīvotājs. Arī viņš piedzīvoja redzējumu no tā Kunga. Tomēr viņš gribēja būt pārliecināts, ka ir pareizi sapratis Jēzus vārdus, jo arī Anania bija dzirdējis par Saula dedzīgo kristiešu vajāšanām un ka viņš kristiešiem bija bīstams, nesdams daudziem nāvi. Viņš acīmredzot bija dzirdējis iemeslus, kāpēc Sauls bija devies uz Damasku. Jēzus Ananijam atbildēja: „Dodies turp, jo šis vīrs ir manis izredzēts darbarīks, lai nestu manu vārdu tautām un ķēniņiem, un Israēla dēliem. Es darīšu viņam redzamu, kas viņam mana vārda dēļ būs jācieš.” (Ap. d. 9:15-16) Zīmīgi, ka Anania Jeruzalemes ticīgos bija nosaucis par svētajiem – Dievam veltītie. Šis ir pirmais gadījums Apustuļu darbu grāmatā, kad Lūka attiecībā uz kristiešiem ir lietojis vārdu „svētie”. Tā nu Dievs iedrošināja Ananiju, lai viņš nebīstas, jo šim inkvizitoram būs jākļūst par Viņa instrumentu pagānu tautu evaņģelizēšanā. No lepnā farizeja viņš bija kļuvis par pagānu apustuli; no jūdu dižciltīgā – par vajāto kristieti. „Nest Manu vārdu” – tas nozīmē liecināt par Jēzu Kristu. Viņam nav jābaidās no Saula, jo Jēzus pats viņam rādīs, cik daudz tam būs Viņa vārda dēļ jācieš.

Saņēmis norādījumus no Jēzus, Anania devās uz kāda cita vīra namu, kas atradās uz, tā saucamās, Taisnās ielas. Šī iela aizvien vēl ir viena no galvenajām ielām Damaskā, kas šķērso pilsētu no austrumiem uz rietumiem. Iegājis namā, viņš atrada Saulu lūdzamies Dievu. Sauls, kā jau visi frizeji, bija lūgšanu cilvēks. Arī pēc pievēršanās Kristum viņš neatmeta šo ieradumu. Tomēr bija notikusi pārvērtība. Ja pirms notikuma uz Damaskas ceļa viņš lūdza Dievu pret kristiešiem, tad tagad viņš lūdz Jēzu par kristiešiem. Ananija, ieradies pie Saula, uzrunā viņu: „Brāli!” Ananijā mēs ieraugām kristieša mīlestību. Tur nav vietas atriebībai. Tā ir mīlestība, kas nevēlas neko zināt par aizgājušo un bijušo. Tā ir mīlestība pret brāli, kas akls un bezpalīdzīgs gaida Dieva tiesu. Taču tiesas vietā viņš dzird vārdus: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parādījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svētā Gara.” (Ap. d. 9:17).
Ananija kristī Pāvilu

Tajā pašā acumirklī Dievs atjaunoja Saula redzi. Tūlīt pat viņš tika kristīts Kristus vārdā. Pirmā lieta, ko viņš darīja, bija sevis identificēšana ar Kristu un kristiešiem caur šo kristību. Tas viņam bija svarīgāks par visu. Lai gan viņš nebija trīs dienas ēdis – tātad, izsalcis, kļuvis vājš un nespēcīgs – viņš tomēr vispirms saņēma kristību un tikai tad ar brāļiem nosēdās pie galda, lai remdētu izsalkumu un atjaunotu savus spēkus.

Tāds, lūk, bija sākums šā diženā Dieva apustuļa Pāvila kalpošanai. Skaudrs, sāpīgs, satriecošs! Un tomēr brīnišķīgs.

Dieva atklāsme

Tagad mums vajadzētu uz brīdi ieturēt pauzi ceļojumā pa apustuļu gaitām kristīgās draudzes veidošanās sākumā, lai pārdomātu, kas galu galā ir noticis. Ir pagājuši vairāki spilgti notikumi, par kuriem gribētos uzdot jautājumu vēstījuma autoram, Pāvila uzticamajam ceļa biedram, Lūkam. Visam šim notikumu virtenim, sākot ar Stefana nāvi līdz pat Damaskas notikumiem un Pāvila pievēršanos Kristum, pirmajā brīdī, šķiet, nav nekāda loģiska pamatojuma. Stāstījumam, bez jel kāda pamatojuma pārsviežoties no viena uz otru, piemīt it kā haotisks un saraustīts raksturs. Ko autors ir vēlējies pateikt ar liecību par Stefana nāvi? Kāpēc mums ir atstātas liecības tikai par diviem vīriem no apustuļu izraudzītajiem septiņiem? Kāpēc Lūkam ir šķitis tik svarīgi stāstīt par kaut kādu etiopiešu einuhu jeb ķēniņienes Kandakes kambarsulaini, tajā pašā laikā tikai garāmejot pieminot Filipa daudzos brīnumainos gadījumus ar nešķīsto garu izdzīšanu? Ko mums var pateikt daudzie vietvārdu nosaukumi, kā Gaza, Damaska, Cēzareja? Šie un daudzie līdzīgie jautājumi ir īpašie Lūkas akcenti, kas kļūst mums skaidri un saprotami, kolīdz raugāmies uz tiem visu Svēto Rakstu kopskatā. To tad arī mēģināsim darīt.

Atklāsme nāvē

Lai gan Jēzus Kristus patiešām jau bija augšāmcēlies no mirušajiem, tomēr Viņa mācekļu apziņā vēl nebija iegūlies pats galvenais – Kristus krusta uzvara pār nāvi. Vēl viņi nebija ieraudzījuši Kristus Evaņģēlija būtību, proti, to, ka Kristus uzvara pār pretinieku ir atņēmusi tā stiprāko ieroci, kas visu cilvēci ir turējis bailēs, – nāvi. Arī par Stefana nāvi brāļi palika noskumuši: „Dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.” (Ap. d. 8:2) Atcerēsimies, ka apustulis Pāvils Vēstulē tesaloniķiešiem rakstīja brāļiem, lai neskumst par „aizmigušajiem”, kā tie, kuriem „nav cerību”. Kāda dīvaina valoda, dīvaini vārdi, kas liek ieklausīties! Visi tie, kas miruši ticībā, ir tikai aizmiguši dziļā miegā –, tādi, kas pēc grūta darba nu atpūšas. Bet visi pārējie ir tie, kuriem nav šīs Labās Cerības. Miegs un aizmigšana ir kaut kas pārejošs, īslaicīgs, pēc kā nāk atmoda. Turpretī tur, kur nav šīs Labās Cerības, nāve kā melns pārklājs ir visu apklājis, kur ikviens taustās neziņā, baidīdamies paklupt un apmaldīties. Izrādījās, ka Dieva Dēls savu valstību bija dibinājis pilnīgā tumsībā. Taču Stefana nāve bija kā gaismas stars, kas no Debesīm atspīdēja pasaules tumsībā. Šāds atklāsmes raksturs nāves brīdī tiešām ir visspēcīgākais pierādījums, un šādi liecināt ir nepieciešama visaugstākā drosme. Nav iespējams vēl pārliecinošāk demonstrēt Evaņģēlija spēku. Nav iespējams vēl pārliecinošāk atklāt Evaņģēlija uzvaru pār nāvi. Tāpēc kristieši šādai liecināšanai ir devuši īpašu apzīmējumu – martīrs jeb asins liecināšana, kad patiesi dievbijīgie ticīgie pat varmācīgās nāves brīdī liecināja par Dieva Dēlu. Kādā nāvē gāja visu ticīgo Pestītājs, tādā pašā nāvē aizgāja arī Viņa daudzie brāļi un māsas.

Dzīvības amata uzvara pār nāves amatu

Kāds cits pēc sava rakstura ne mazāk spēcīgs pierādījums – kā jūdiem, tā nejūdiem – ir visi tie notikumi, kas saistījās ap Saulu, vēlāko Pāvilu. Šie Dieva pierādījumi attiecas uz kalpošanas amatu. Šajā ziņā šīs liecības parāda dzīvības amata uzvaru pār nāves amatu (sk. Rom. 8:3; 2. Kor. 2:16; 2. Tim. 1:10; Ebr. 2:14; 7:24; 1. Jņ. 3:14; Atkl. 1:18; 20:14). Visi tie, kas turas pie bauslības amata, sēj nāvi un pļaus pazušanu. Turpretim tie, kas turējušies pie Kristus augšāmcelšanās liecības, ir cēluši „gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģēliju” un tāpēc pļaus dzīvību.

Notikumi, kas saistījās ar Saula vārdu, iesākās ar Stefana nāvi un turpinājās ar kristiešu vajāšanām Jeruzalemē un tās apkārtnē. Tā rezultātā kristīgā draudze izklīda daudz plašākā apgabalā. Tomēr nāves draudi nemazināja kristiešu pieķeršanos Evaņģēlijam un nemazināja tā izplatību. Tieši otrādi, tā tika sludināta arī jaunajās mītnes vietās, kā rezultātā jūdi panāca tieši pretējo, proti, nācarieša Jēzus Kristus vārds un liecības par Viņa augšāmcelšanos aizgāja un nostiprinājās pasaulē arī pagānu tautu vidū. Kā jau zinām, lielu aktivitāti šajās vajāšanās izrādīja Sauls. Bībeles pētnieku vidū valda stingrs ieskats, ka Sauls, ja Stefana nāves brīdī vēl nebija Sinedrija loceklis, tad domājams, ka drīz vien viņš tika ievēlēts par šā ietekmīgā jūdu reliģiski politiskās varas pārstāvi. Domājams, ka tas bija iespējams tieši Saula milzīgās dedzības dēļ pret herētiķiem. Pie šādas pārliecības Bībeles pētniekus ir mudinājusi paša Pāvila izteikumi: „Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā.” (Ap. d. 26:10) Vārda „pilnvaras” vietā oriģinālvalodā mēs atrodam grieķu vārdu psēfos [yh/foj] ar nozīmi: balss, balsojums vai balsojuma rezultāts, kas iegūts aizklātā balsošanā. Pie šāda balsojuma var tikt vienīgi tāds, kas pats ir Sinedrija loceklis.

Ja tā ir patiesība, tad šis fakts mūs var rosināt vēl uz kādām pārdomām, kas varbūt šoreiz neatbilst mūsu tēmai, tomēr ļaus mūs tuvāk iepazīt apustuļa Pāvila dzīvi. Proti, tas liek secināt, ka Pāvils ir bijis atraitnis, tas ir, ka viņš ir bijis ģimenes tēvs, taču viņa sieva un bērni nav izdzīvojuši. Šāds pieņēmums ir saskaņā ar jūdu tradīciju, ka jūdu vīrieši ļoti agri devās laulībā. Tādā gadījumā ir vieta vienam citam secinājumam, ka laikā, kad Pāvils rakstīja 1. Vēstuli korintiešiem, viņš jau bija atraitnis.

Tātad, Saula slava gan tuvējā, gan tālā apkārtnē bija izgājusi kā nežēlīga un cietsirdīga inkvizitora slava. Pat Damaskā viņš bija pazīstams, kā liels kristiešu vajātājs, kā kristīgās draudzes postītājs. Un tomēr Damaskas ceļā, kad Jēzus atklājās šim lielākajam kristiešu inkvizitoram, Kristus Evaņģēlijs pārvērta šo cilvēku, ka viņš ar Kristus Evaņģēlija starpniecību kļuva par dedzīgu dzīvības un neiznīcības sludinātāju.

Dieva Gars arī pagānus dara dzīvus

Cita liecība, kas arī sakņojās Vecās Derības pravietojumos, kas jūdiem nebūt nebija sveši un kas pēc būtības lika tiem iedziļināties, neatstājot tos neievērotus, bija Filipa auglīgā sludināšana Samarijas apgabalos, kā arī viņa satikšanās ar etiopiešu einuhu Gazas ceļā. Jūdu attieksme pret samariešiem ir vispārzināma. Iespējams, ka naids pret samariešiem tiem bija pat vēl skaudrāks nekā pret grieķiem. Mēs zinām arī, ka Jēzus piekodināja savus mācekļus neiet pagānu ceļus un izvairīties no samariešiem. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka Jēzus būtu naidīgi vai nelabvēlīgi noskaņots pret tiem. Tieši otrādi, mums ir zināmi šie atsevišķie gadījumi, kā žēlastība pret sirofeniķiešu sievu, Viņa saruna ar samariešu sievu pie akas, kā arī samariešu spitālīgā dziedināšana. Jūdi, protams, neapšaubīja, ka tam tā nevajadzētu notikt, proti, ka nebūtu iespējama Israēļa Dieva vārda pazīšana arī pie nejūdiem. Taču viņi uzskatīja, ka pagāniem vispirms ir jāpieņem jūdaisms, tas ir, jāpieņem jūdu bauslība un jātop apgraizītiem. Taču Dievs pierādīja tieši pretējo, proti, ka Dieva Gars nāca pār pagāniem ārpus bauslības prasībām un noteikumiem. Sevišķi spilgti šī patiesība apstiprinājās tieši pie etiopiešu einuha. Saskaņā ar jūdu bauslības mācību, vīrietis, kam ir atņemta vai kas pats sev ir atņēmis spēju radīt pēcnācēju, ir šķirts no Dieva tautas statusa. Tomēr gadījums ar šo etiopieti un viņa kristīšana Kristus vārdā parādīja, ka bauslība bija spēkā līdz brīdim, kad Dievs pats nojauca to šķērsli, kas šķīra tautas no Dieva žēlastības Kristū Jēzū.

Pāvils – otrais Ābrahāms

Un pēdējā liecība, uz kurām Lūka bagātīgi ir norādījis savā vēstījumā, ir daudzie vietvārdu nosaukumi. Gaza – šis tuksneša ceļš Palestīnas dienvidos. Filips, Gara aicināts, no Palestīnas ziemeļiem devās uz dienvidiem, pa cēlam visur sludinādams Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, līdz beidzot sastapās ar šo Kandakes ķēniņienes kambarsulaini, lai pēc tam atkal atgrieztos Samarijas novados. Jūdiem šis ceļš saistījās ar Bībeles pravietojumiem „no Dana līdz Bēršebai”, tas ir, no Kanaanas ziemeļiem līdz pat dienvidiem, no viena pasaules gala līdz otram.

 

Šoreiz īpaši pakavēsimies pie Pāvila pārtapšanas par Jēzus Kristus sekotāju. Un tas notika ceļā no Jeruzalemes uz Damasku. Tieši uz šā ceļa notika brīnumainā Pāvila pārvēršana. Šie notikumi uz Damaskas ceļa būtu jāatsauc jūdiem atmiņā no pirmās Mozus grāmatas liecībām par viņu tēvu ceļojumiem pa Kanaana zemi. Mēs varam, protams, pieņemt, ka kristiešu inkvizitors Sauls, staigādams pa šiem ceļiem, pa kuriem bija ceļojuši arī israēļu tēvi no pirmās Mozus grāmatas laikiem, domāja par šiem vīriem, pa kuriem arī tik daudzas reizes Jēzus bija ceļojis kopā ar saviem mācekļiem, sludinādams Dieva valstības noslēpumus israēļiem. Iespējams, ka ari viņš, iedams cauri Samarijas novadiem, teica tos pašus vārdus, ko Jēzus: „ jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām,” un „pestīšana nāk no jūdiem”. (Jņ. 4:22) Taču jāsaka, ka viņš pats nebija sapratis šos vārdus un to nozīmi. Šķiet, ka Damaska ir vecākā pilsēta un kas ir saglabājusies arī mūsdienās. Tā bija jau Ābrahāma laikā. Eliēzers no Damaskas bija Ābrahāma uzticamais kalps. Ēlija un Elīsa, Jesajas un Amosa pravietojumi saistījās ar Damasku un tās apkārtnes vārdu, ar tai piegulošo tuksnesi. Un tagad šis Sauls dodas pēc atļaujas, lai varētu apcietināt to, par ko šie pravieši tik dedzīgi bija sludinājuši. Tas ir tik zīmīgi, ka tieši uz šā Damaskas ceļa, ap kuru saistījās tik daudzi vēstījumi no Vecās Derības, notika brīnumainā Saula pārtapšana. Tas notika brīdī, kad Jēzus Kristus aicināja savu pēdējo apsutuli: „Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap. d. 26:14) Citiem vārdiem, Kristus it kā grib teikt šim vīram, ka viņa sacelšanās ir veltīga pret Dieva žēlastības spēku.

Lūk, uz šādām pārdomām mūs var rosināt apustuļa Pāvila uzticamais ceļa biedrs, Lūka. Ceru, ka mēs esam pārliecinājušies, ka šīs daudzās liecības, notikumu apraksti un vietvārdu nosaukumi mums ir atklājuši, ka visas šīs lietas Lūka mūsu priekšā ir zīmējis, lai galu galā pārliecinātu lasītāju, cik ļoti viss stāstītais un dzirdētais ir saskaņā ar Vecajā Derībā pravietoto. Šīs pārdomas vislabāk raksturo pravieša Jesas vārdi:

„Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. Redzi, Es viņu iecēlu tautām par liecinieku, par priekšnieku un pavēlnieku. Redzi, tu aicināsi tautas, ko tu nepazīsti, un tautas, kas tevi nepazīst, nāks pie tevis Tā Kunga, tava Dieva, Israēla Svētā dēļ, tāpēc ka Viņš tevi paaugstinājis. Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Tas Kungs. "Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes. 55. nod.)

Impērijas sagatavošana kristietībai

Kāds bija Romas impērijas stāvoklis pirms kristietības izplešanās? To ir svarīgi ņemt vērā. Ļaužu stāvoklis impērijā bija nožēlojams. Tirānija un apspiestība, kā morālā samaitātība padarīja ļaužu stāvokli nožēlojamu. Korumpētība sašķobīja grieķu sociālo stāvokli līdz zemākajam līmenim.  Tāpēc nebija brīnums, ka bija vērojamas mesiāniskās ilgas ne tikai starp jūdiem, bet arī starp nejūdiem. Politiskā integritāte bija zudusi. Griķi vadīja savu dzīvi bezvērtīgās un vieglprātīgās izpriecās. Arī citkārt daudzkrāsainā un piesātinātā reliģiskā dzīve bija zaudējusi savu ietekmi. Filozofi bija kļuvuši par sofistiem. Sievietes varēja iedalīt divās grupās: no vienas puses, bija tādas, kas bija augsti izglītotas un atklāti piekopa izvirtīgu dzīvesveidu, bet no otras –, tādas, kas piekopa noslēgtu mājas dzīvi.

Dīvainā kārtā tieši tas radīja labvēlīgu augsni Evaņģēlija izplatībai impērijā: jo vairāk dzīves degradācija gāja plašumā, jo vairāk sagatavoja labvēlīgu vidi Evaņģēlija veiksmīgai izplatībai impērijā. Arī tas, ka visā Romas impērijā lietoja grieķu valodu un grieķu kultūra bija pazīstama, veicināja Evaņģēlija izplatību. Grieķi, kas minēti Jņ. 12:20, domājams, pārstāvēja plašāku ļaužu loku, kas piederēja pie Dziednieka meklējošajiem.

Ja var runāt par dievišķo intervenci (Gal. 4:4), lai sagatavotu pasauli Evaņģēlija misijai, tad:

  • kā pirmo te noteikti ir jāmin grieķu valodas izplatība Romas impērijas ietvaros.
  • Visas civilizētās pasaules atsevišķās daļas tika sasaistītas vienā lielā impērijā.
  • Viena vienota pārvalde aptvēra visu teritoriju vienotā organizācijā.
  • Saziņas kanāli visur ir pieejami.
  • Ceļošanas iespējas paplašinājās.

Arī pati valoda tika sagatavota tā, lai tā spētu kalpot par starpnieku mācības nodošanai. Savukārt valdība – tā, ka tā veicināja pat to reliģiju attīstību, kuru tā vajāja. Arī pati Pāvila dzīve kalpo par labu piemēru veiksmīgam misijas darbam:

  • Pilsonības tiesības glāba viņu Maķedonijā un Jūdejā.
  • Viņš konvertēja kristietībā Kipras pārvaldnieku.
  • Cits pārvaldnieks aizstāvēja viņu Ahajā.
  • Bet trešais sūtīja viņu no Jeruzalemes uz Romu.

Tā vien šķiet, ka laiks tuvojās kādai kulminācijai, kad visas sarežģītās lietas atrisinājās pašas no sevis, visi samezglojumi atraisījās.

Pirms romieši pakļāva savai ietekmei Austrumu zemes, viņi, vairāk vai mazāk, bija jau grieķiskojušies. Bet arī to zemju iemītnieki, kurus tie pakļāva, bija pazīstami ar grieķu valodu, literatūru, mitoloģiju. Par to, cik agri un cik lielā mērā šī grieķiskā ietekme dominēja pār romiešiem, sniedz saglabājušies raksti par to laiku ievērojamāko un izglītotāko vīru biogrāfijām. Cicerons, kas vairāk nekā pusgadsimtu bija pārvaldnieks pār Kilikiju pirms Pāvila piedzimšanas, izsakās visai nelokāmi par grieķu valodas izplatību starp izglītoto šķiras pārstāvjiem. Latīniskais tikai krietni vēlāk iespiedās iekarotajās zemēs, kad tās jau bija pilnīgi inkorporējušās impērijas sastāvā un tika uzskatītas par savējām.

Sauls – Kristus sekotājs

Nākamajās dienās pēc viņa kristības Sauls „palika dažas dienas pie mācekļiem Damaskā un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls.” (Ap.d. 9:19-20) „Tūdaļ” norāda uz krasajām pārvērtībām, kādas notika ar Saulu tūliņ pēc kristības. Ar to arī, šķiet, ir izskaidrojams it kā neloģiskais visu to notikumu iestarpinājums saistībā ar Damaskas ceļu. Tūdaļ – tas nozīmē ārkārtīgi strauju notikumu attīstību, kas tieši saistīti ar Saula kristību: to, ko viņš vajāja un gribēja iznīcināt kā lielu ļaunumu, viņš jau pēc dažām dienām pasludināja viņu par „Dieva Dēlu”. Patiesībā runa ir par pilnīgi citu cilvēku, un visu šo pārvērtību īstais un vienīgais cēlonis un pamatojums – Nācarieša Jēzus vārdā. Ja iemeslus, kāpēc Sauls tik ļoti vajāja kristiešus, uzskatām tikai kā Saula iekšēju aicinājumu cīnīties viņa izpratnē pret maldu mācību, tad šāds uzskats, manuprāt, ir visai virspusīgs. Diez vai Saula dedzīgumu varētu attiecināt uz kaut kādu agresivitāti, kas piemistu Saula raksturam, viņa dabai. Tik vienkārši diez vai šīs lietas varētu būt. Tomēr viena lieta, kas turklāt ir tieši saistīta ar vīziju uz Damaskas ceļa, ļauj mums skatīties uz šiem notikumiem ar citādām acīm, proti, Saula dziļā pārliecība, ka Jēzus ir miris. Līdz ar to kristiešu mācība par augšāmcelto Mesiju viņaprāt bija absolūta māņticība, pret kuru ir nopietni jācīnās.

Ilūzija vai realitāte

Centrālais jautājums šajā sakarā ir tas, cik lielā mērā arī mēs varam būt pārliecināti, ka Sauls tiešām ir redzējis Jēzu? Vispirms ir svarīgi vērst vērību uz paša apustuļa Pāvila stingro uzsvaru (1. Kor. 15:8), ka viņš ir redzējis Jēzu. Viņam par to nav nemazāko šaubu. Jēzus, kuru viņš uzskatīja par mirušu, ir dzīvs un ir Kungs pār visu un visiem. Viņa pārliecība bija nešaubīga un nelokāma, ka tas pats Jēzus, kas sludināja Palestīnā un tika sists krustā, ir parādījies arī viņam, Saulam.

Otrkārt, bieži vien tiek jautāts, cik objektīvs vai subjektīvs bija šis redzējums. Citiem vārdiem sakot, vai tas, ko Sauls redzēja, bija reāla persona vai arī te ir runa vienīgi par Saula iztēlē radītu tēlu. Šķiet, ka šaubām ir pamats, jo Lūka mums liecina, ka Saula ceļabiedri gan dzirdēja balsi, tomēr pašu runātāju neredzēja. Tātad vienīgi Sauls pats bija redzējis Jēzu. Raugoties no mūsdienu pozīcijām, mēs it kā varētu izvirzīt pamatotu iebildumu, ka trūkst neatkarīgā novērotāja, kas apstiprinātu Saula apgalvojumu, ka viņš būtu redzējis augšāmcelto Jēzu Kristu. Tomēr šis, ja tā varētu teikt, neatkarīgais novērotājs ir, un tas nepamatojas vis allaž apšaubāmajos cilvēciskajos spriedumos, bet gan paša Dieva gādībā par paliekošajiem faktiem.

  • Tā, vispirms, ir radikāli izmainītā Saula dzīve. Šīs izmaiņas mēs ieraugām tūlīt pat Saula uzvedībā. Sastapšanās ar Jēzu uz Damaskas ceļa bija lielākais notikums visā viņa dzīvē.
  • Turklāt šī sastapšanās ir atstājusi paliekošu ietekmi uz visu civilizācijas turpmāko vēstures gaitu, lielā mērā izmainot visas pasaules vaibstus.

Šie pierādījumi pieder pie ārēji uztveramajiem, ja tā varētu teikt, neatkarīgā vērotāja skatu punkta, par kuriem parūpējies ir Dievs pats. Tie ir redzami „kā uz delnas” un tāpēc mums nav ne mazāko šaubu par apustuļa Pāvila vārdiem.

  • Treškārt, par apstiprinājumu Pāvila vārdiem kalpo arī tas fakts, ka laika posms bija pārlieku īss, lai tik radikālā veidā spētu radīt tādas izmaiņas savā raksturā.

Tik strauji tādas lietas nenotiek: no dedzīga kristietības vajātāja līdz dedzīgam tās sludinātājam. Atrazdamies savas reliģiskās degsmes apogejā, viņš pēkšņi mainīja savu virzienu, ne tikai aizstāvēdams to, ko pirms pāris dienām tik kaismīgi bija nīcinājis, bet arī sludinādams par Jēzu Kristu, kā par gaidīto un Dieva apsolīto Mesiju un pasaules Glābēju.

  • Ceturtkārt, un tomēr mums ir jāatzīst, ka Saulam bija citādā ziņā vērā ņemams ilgstošs sagatavošanās posms, lai šī vīzija sasniegtu mērķi un nestu pienācīgus augļus. Tie bija tie gadi Saula dzīvē, kurus viņš bija pavadījis, apgūdams Rakstu zinības pie „Gamaliēla kājām”.

Patiesībā, visa viņa dzīve bija viena vienīga gatavošanās. Mēs varam teikt pat vēl vairāk. Mēs varam piekrist ievērojamajam Apustuļu darbu grāmatas un arī Pāvila dzīves pētniekam Viljamam Ramsejam [William M. Ramsey], ka Pāvila gatavošanās sākās jau pirms viņa piedzimšanas, ja ņemam vērā visus tos apstākļus un dzīves situācijas saistībā ar viņa ģimeni. Viņš bija dzimis būt par pagānu apustuli. Dzimis un audzis grieķiskā vidē, viņš bija ne tikai Tarsas, bet imperiāliskās Romas pilsonis. Viņš pazina pagānisko pasauli, ja tā varētu teikt, no iekšpuses: visas tās vajadzības, vēlmes, reliģisko dzīvi, tās vājības, kā arī kriminālo pasauli. Tāpēc tieši Pāvils vairāk par visiem citiem Palestīnas kristiešiem spēja novērtēt Kristus Evaņģēlija universālo raksturu. Tādējādi Damskas ceļā Jēzus pats atklājās Saulam, lai pārliecinātu šo jaunekli, ka Jēzus ir dzīvs un ka tieši viņš ar savu nepamatoto dedzīgumu atrodas aizspriedumu varā.

Pāvila apustuliskums

Mēs nevaram turpināt savu stāstījumu, ja nepievērsīsimies tādam jautājumam, vai Pāvils ir vai nav pilntiesīgs apustulis. Vienu mēs zinām noteikti par Pāvila apustuliskumu, ka viņš tika Kristus aicināts tieši, tas ir, bez kāda cita apustuļa starpniecību. Mums ir arī skaidri zināms šā aicinājuma mērķis, kad Ananija kristīja Pāvilu. Viņš nebija cilvēku aicināts apustulis, nedz arī caur cilvēkiem, bet gan dievišķā griba vadīja viņu un sekmēja šo kalpošanu starp pagāniem. Taču tie, kas tam neticēja, uzsvara, ka ir citi svarīgāki nosacījumi šādam aicinājumam. Viņi domā, ka pēkšņās un krasās izmaiņas Pāvila raksturā un domāšanā ir, vai nu apzināta un iepriekš izplānota krāpšana, vai arī nesavaldīga un pārspīlēta fanātisma rezultāts. Gan senatnē, gan mūsdienās ir uzskats, kas šīs lielās pārvērtības skaidro ar vēlmi pašizpausmei, vai arī kādas mānijas rezultāts. Ir kāds sens stāsts, ko minējis Epifanijs par ebionitiem, kas ir atraduši izskaidrojumu Pāvila krasajai pārvērtībai. Viņš kļuva par jūdu, lai aprecētu augstā priestera meitu. Taču augstais priesteris viņu piekrāpa un tāpēc Pāvils kļuva par jūdaisma pretinieku. Bet ir arī mūsdienu jūdi, kurus apmierina doma, ka šī straujā maiņa no vienām galējībām citās ir raksturīgi impulsīvām dvēselēm, kas nespēj nīst vai mīlēt daļēji vai pusceļā.[1]

Tādējādi ir jājautā, vai Pāvils ir vienkārši kaut kāds fanātiķis vai krāpnieks? Tomēr neviens nespēj iedomāties, ka Pāvils būtu kaut kāds fanātiķis. Viņa savaldība, gudrība, apdomība un, pāri visam, viņa pazemība būtu raksturīga fanātismam vai krāpniekam. Kā gan mēs varam iedomāties, ka viņš mainīja savu reliģisko, ir krāpnieks kaut kādu savtīgu apsvērumu dēļ? Vai varam iedomāties, ka viņš pēkšņi visu to, ko bija mācījies no Gamaliēla, atmeta un pievērsās ārišķīgiem argumentiem? Vai viņš bija iekārojis bagātību? Viņš taču jau pēc sava statusa bija nodrošināts. Vai viņš ar šīm pārmaiņām tika pie bagātības? Viņš drīzāk pievienojās pie tiem, kas bija nabagi, kuriem nekā nebija. Vai viņš alka pēc slavas?

Ja Pāvila pēkšņās pārvērtības nav vis fanātisms vai krāpniecība, kas tad tā ir?


[1] The rev. W. J. Conybeare, M.A., op. cit., 81.

Damaskas, Arābijas un Jeruzalemes posms

Turpmākā hronoloģiskā secība (Ap. d. 9:19b-20) izsauc pretrunīgas pārdomas. Iemesls tām ir divi notikumi Pāvila dzīvē, kas nav gluži skaidri.

Arabija

Pirmkārt, kāpēc Lūka neko nav minējis par Arābijas posmu Pāvila dzīvē, kuru viņš pats piemin „Vēstulē galatiešiem” (1:17)?

Vispirms par pašu jēdzienu ‘arabija’. Vienmēr tas ir nesis kaut kādu nenoteiktību un neskaidrību. Dažreiz tas nozīmējis Damasku; dažreiz tas ietvēris Libānu, stiepjoties līdz pat Kilikijas robežām. Vietējie ģeogrāfi ar to bieži domāja Ēģiptei piederošo akmeņaino apvidu, kuras galvaspilsēta bija Petra un tuksnesi pie Eifratas, kur teltīs visos laikos bija mitinājušies beduīni un kas piederēja Sīrijai un pussalu, ko ierobežoja Sarkanā Jūra un Persijas līcis. Pāvils, domājams, varēja doties divos virzienos

  • Vai nu Sīrijas un Mezopotāmijas virzienā,[1]
  • Vai apgabals, kas saskārās ar Palestīnu un Ēģipti.

Ja viņš devās pirmajā virzienā, tad viņš nevarētu būt tālu no Damaskas.

Tomēr, ja viņš devās Petras virzienā, tad aizvien paliek jautājums par motīviem un ko viņš tur darīja. Varbūt viņš gāja šo ceļu, lai uzkrātu spēkus, pirms sastapšanās ar opozīciju Damaskā, un sludināja tur Evaņģēliju. Varbūt tur devās ‘arābi’ no Jeruzalemes svētkiem, un tur viņš sinagogās liecināja par Jēzu. Varbūt Pāvils devās turp tāpēc, lai vienatnē pārdomātu notikušo un turpmāko un vienatnē lūgtu Dievu, ļoti nožēlojot grēkus un stiprinot savu dvēseli ar lūgšanām. Pēc tam iespējams viņš devās uz tiem pašiem augstajiem kalniem pie Sarkanās jūras, pa kuriem staigāja Mozus un Elija. Mēs nevaram atbildēt uz šiem jautājumiem. Tas mums paliek nezināms. Tie paliek neatbildēti jautājumi.

Ir skaidrs, ka Lūka nav uzskatījis visus tos notikumus, kas būtu ietekmējušas Pāvila teoloģisko izpratni. Šis ziņojums, ko atrodam „Vēstulē galatiešiem”, kaut arī īss, tomēr pietiekami skaidrs un saprotams. Pāvila dzīvē tā acīmredzot bija sīka epizode, kurai nav nozīmes pievērst īpašu vērību. Ja šis laika posms Pāvila izpratnē par Raktu mācību būtu nozīmīgs, tad Lūka noteikti to būtu pieminējis. Pēc visa spriežot, Pāvilam bija vajadzīgs kāds laiks, lai pabūtu vienatnē un lūgšanās ar Dievu, kā arī pārdomātu gan visu to, kas bija iepriekš noticis viņa dzīvē, gan pārskatītu farizejisko Rakstu mācības izpratni. Tāpēc, šķiet, arī Lūkam nebija vairāk ko teikt šajā sakarā, kā vienīgi to, ko Pāvils jau bija pats pateicis „Vēstulē galatiešiem”. Tā vietā Lūka iedalīja Damaskas periodu divos posmos:

  • dažu dienu pavadīšana, esot kopā ar mācekļiem (19. pants), un
  • garākais sludināšanas posms (9:20-23).

Iemesls šādam iedalījumam, šķiet, ir skaidrs, proti, lai it kā nošķirtu tādu kā pārejas posmu no brieduma perioda Pāvila teoloģiskajā izpratnē.


[1] Μεσοποταμία: no μέσος – "vidus", "starpa" un ποταμός – "upe". Tātad starp divām upēm. Divupes apgabals tag. Irākā. 

Jeruzaleme

 

Otrkārt, pārlieku neskaidrs ir arī tas posms Pāvila dzīvē, kas ir saistīts ar pirmo Jeruzalemes apmeklējumu. Vēstulē galatiešiem (1:18 u.t.) Pāvils saka, ka devās uz Jeruzalemi, lai apciemotu Pēteri, un šajā laikā nav sastapies ne ar vienu citu apustuli, kā vienīgi Jēkabu. Turpretim no „Apustuļu darbu grāmatas” (9:28-29) var noprast, ka viņš tomēr ir saticies arī ar citiem apustuļiem: „Viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā.” (9:28) Šķiet, ka vienīgais pieņemamais skaidrojums – ņemtu vērā Lūkas nodomu, rakstot šīs liecības. Lūkas izpratnē apustuļi bija nemainīgā un paliekošā draudzes galva, tās vadītāji. Tāpēc šo jēdzienu „apustuļi” Lūka lieto visai brīvi, ar to domādams baznīcas uzraudzību, daudz neinteresēdamies par to, vai šie apustuļi tajā laikā atradās vai neatradās Jeruzalemē. Tādējādi Lūkas galvenais mērķis bija parādīt, kā un kad tika sasniegta saskaņa starp Pāvilu un baznīcas vadītājiem.

Sludināšana Damaskā

Kolīdz Sauls bija kļuvis par kristieti pēc Kristības saņemšanas viņš droši sludināja jūdu sinagogās, ka Jēzus Kristus ir Dieva Mesija. Šī sludināšana kalpoja kā rezultāts un acīm redzams pierādījums tam, ka Svētais Gars ir viņā, kā arī to, ka viņa radikālā pārvērtība ir Svētā Gara darbs. Sauls vēlāk rakstīja „Vēstulē galatiešiem”, ka pēc konvertēšanās kristietībā viņš neprasīja padomu par Rakstu mācību ar citiem, bet devās uz Arābiju un tikai vēlāk atgriezās atkal Damaskā (Gal. 1:15-17). Par Arābiju dēvēja nabatiešu ķēniņvalsti, kas atradās Dienvidos un Austrumos no Damaskas. Damaska bija Arābijas Ziemeļrietumu daļa. Kāpēc viņš devās uz turieni, norādīju jau iepriekš. Tādi nošķiršanās posmi kāda svētā dzīvē mums jau ir pazīstami no Vecās Derības grāmatā par Mozu, Eliju un citiem. Lūk, tā Sauls demonstrēja savu pilnīgo atgriešanos no grēkiem.

Bēgšana no Damaskas

Šķiet, ka Sauls pavadīja Damaskā vairākus mēnešus. Protams, Saula uzvedība ārkārtīgi mulsināja Damaska dzīvojošos jūdus. Tā vietā, lai vajātu kristiešus, viņš centās pierādīt, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls. Šādai ir jābūt ticībai visiem tiem, kas grib būt pestīti. Starp Rakstu pētniekiem valda uzskats, ka pirmais Jeruzalemes apmeklējums notika ap 32. – 33. gadu pēc Kr., tas ir, apmēram 3 gadus pēc Saula konvertēšanas kristietībā (Gal. 1:18).

Saula nelabvēļu skaits auga augumā, līdz viņa dzīvībai radās nopietnas briesmas. Ir teiciens, ka „vilks neuzklūp zīmētai aitai”. Līdzīgi arī ar kristietību. Viltus kristietība šajā pasaulē allaž ir jutusies droša. Turpretim patiesā kristietība vienmēr ir apdraudēta. Vajāšanas un to paciešana ir drīzāk kompliments kristiešiem, ka tie tiešām ir uzmanības cienīgi. Saula ienaidnieki nolēma apsargāt visus Damaskas vārtus, lai sagūstītu viņu un, beigu beigās, nonāvētu. Šķiet, ka Saula sludināšanas rezultātā bija radušies mācekļi, tas ir, Jēzus sekotāji. Pēc visa spriežot caur kāda no viņa mācekļu mājas logu viņi nolaida Saulu grozā pāri mūrim. Par šo notikumu apustulis Pāvils stāsta 2. Vēstulē korintiešiem 11:32-33.

Pirmais Jeruzalemes apmeklējums

Pēc šiem notikumiem Sauls ieradās Jeruzalemē un, protams, centās sameklēt mācekļus. Sauls bija nokļuvis milzīgu problēmu gūstā. Lai arī viņam līdzi bija ieteikuma vēstule no Damaskas kristiešiem, tomēr Jeruzalemes mācekļi izturējās ļoti rezervēti pret Saulu. Viņu negaidīja ne savējie, ne svešie. Ja jūdi ienīda Saulu, tad mācekļi vairījās no viņa. Tie bija dzirdējuši par Saulu, ka viņš ir cietsirdīgu kristiešu vajātāju. Viņi nebija personiski satikušies ar Saulu un neko nezināja par Damaskas notikumiem. Viņi gan bija dzirdējuši baumas par Saula kraso attieksmes maiņu pret Kristu, par viņa nošķiršanos Arabijā, tomēr Jeruzalemes mācekļi neticēja, ka viņš patiešām ir Kristus māceklis. Viņi baidījās, ka Sauls varētu izmantot nodevīgas metodes viņu sagūstīšanai. Tāpēc viņi visādi vairījās no Saula.

Vienīgi Barnaba (Iedrošinājuma dēls), gluži kā Ananija Damaskā, noticēja Saula vārdiem un ņēma viņu savā aizstāvībā. Tas ir tas pats Barnaba, ko pazīstam no Ap. d. 4. nodaļas kā vīru, kas bija pārdevis visus savus īpašumus un iegūtos līdzekļus „nolicis pie mācekļu kājām”. Tādējādi šis Barnaba vārda īstā nozīmē bija kļuvis par iedrošinājuma dēlu Saulam. Pilnīgi iespējams, ka viņi abi bija jau iepriekš pazīstami. Kilikija nebija tālu no Tarsas. Viņu draudzība ilga krietnu laiku līdz brīdim, kad tā Atiohija tika negaidīti pārrauta.

Aizstāvībai Barnaba norādīja uz trim būtiskiem faktiem:

  • viņš ir redzējis Jēzu,
  • runājis ar Viņu un
  • sludinājis Damaskā Jēzus vārdā.

Šie vārdi pārliecināja mācekļus, jo bija skaidrs, ka bez Svētā Gara klātbūtnes šādas pārvērtības nevar notikt. Tikai iedomāsimies uz mirkli, kā, baudot Svēto Mielastu kopa ar Saulu dievkalpojuma laikā, jutās tie kristieši, kuru tuvinieki Saula dēļ tika nogalināti vai apcietināti!

Vienīgie apustuļi, kurus Sauls sastapa, bija Pēteris un Jēkabs, Jēzus pusbrālis jeb brālēns. Pēterim un Pāvilam tā bija pirmā tikšanās: zvejnieks no Betsaidas un telšu gatavotājs no Tarsas; Jēzus izraudzītais māceklis virs zemes un izvēlētais farizejs, kas redzēja Jēzu debesīs; apgraizīšanas apustulis un pagānu apustulis.

Vēstulē galatiešiem (1:17-19) Pāvils minēja, ka pie Pētera viņš bija apmeties piecpadsmit dienas, lai gan Jeruzalemē, spriežot pēc konteksta, viņš pavadīja ilgāku laika posmu. Atrazdamies Jeruzalemē, Sauls turpināja Stefana iesākto diskusiju ar helēnistiem. Drīz vien mācekļi saprata, ka Saulam palikt Jeruzalemē bija bīstami. Viņi baidījās, ka Saulu varētu piemeklēt Stefana liktenis. Viņi aizsūtīja Saulu uz Cēzareju, kur pēc visa spriežot viņš pavadīja kādu īsu brīdi, lai pēc tam dotos uz Saula dzimto pilsētu Tarsu. Apustuļu darbu grāmatā (22:17-21) Pāvils liecina, ka Jeruzalemes apmeklējuma laikā viņam bija parādījies Jēzus, kas licis viņam pamest Jeruzalemi, lai evaņģelizētu pagānus. Tādējādi Jeruzalemes pamešana nebūt nebija Saulam uzspiesta lieta.

Ja mēs tagad sekotu pēc Apustuļu darbu grāmatas notikumu secības, tad vēstījumā par Pāvila gaitām ir pātraukums, kas ilga apmēram sešus gadus. Ziņojums par Pāvilu atkal atsākas, kad Barnaba atkal uzmeklēs viņu un tad abi kopā dosies uz Sīrijas Antiohiju. Kas notika šajā laika posmā, mums par to nav nekas zināms. Vienīgi 2. Vēstulē korintiešiem (11:24-27; 12:1-9) attēlotie notikumi varētu atbilst šim laika posmam. Ja tas tā ir, tad to varētu uzlūkot kā intensīvu sludināšanas pieredzes apgūšanas posmu, kas apustulim Pāvilam būs ļoti vajadzīga vēlāk, kad viņam vajadzēs iet pie pagāniem.

Tā nu Pāvils kopā ar dažiem brāļiem, kas viņu pavadīja, devās vispirms uz Cezareju, kas ir blakus jūrai, bet no turienes – uz Tarsu. Vēstulē galatiešiem Pāvils stāsta, ka vispirms viņš ieradās Antiohijā un tikai tad ceļš viņu veda uz bērnības pilsētu Tarsu. Ko viņš darīja tajā laikā, mums nav tieši zināms, bet iedomāties nebūtu grūti. Atcerēsimies, ka Tarsa bija studiju pilsēta, universitātes pilsēta, kurā netrūka dažādu filozofu. Mēs varam visai droši pieņemt, ka neko citu viņš nedarīja, kā sarunas un diskusijas ar pagānu filozofiem. Noteikti arī vietējie viņu pazina. Ar to atšķirību, ka iepriekš tie viņu pazina kā jūdu, turklāt farizeju, bet tagad viņš bija kristietis, kas apzinājās sevi ka pagānu misionāru. Šīs diskusijas kalpoja viņam par piemērotu augsni.

Kontaktinformācija

Draudzes priekšnieks: 29476375, 26144799
Draudzes mācītājs Uldis Fandejevs: 26400436

Juridiskā adrese:
Meliorācijas iela 4-7, Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Ozolnieku novads, LV-3018

Rekvizīti Ziedojumiem

Augstburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze.
Reģistrācijas numurs: 99500000925
AS Svedbanka
HABALV22
LV68HABA0551001336811

© 2015 Augsburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Visas tiesības aizsargātas.