Apustulis Pāvils: dzīve, misija un mācība

IEVADS

KO SPĒJ CILVĒKS DIEVA SPĒKĀ

Apustuļu darbu grāmatas atslēgvārdi ir tie, ko Kristus ir teicis saviem mācekļiem īsi pirms Debesbraukšanas: „Jūs.. būsit mani liecinieki..” (Ap. d. 1:8) Taču šie vāri ir arī atslēgvārdi visai Jaunajai Derībai, kas piešķir kristietībai to īpatno raksturu, ar ko tās aktivitātes, tās misija pasaulē, atšķiras no visām citām reliģijām. Tāpēc pamatoti varam uzskatīt, ka Apustuļu darbu grāmata ir Kristus liecība pasaulei par to, kā Dievs caur mācekļiem turpina Evaņģelizācijas darbu pasaulē. Tomēr blakus šim galvenajam uzdevumam mēs varam ieraudzīt arī kādu citu svarīgu faktu. Apustuļu darbu grāmata parāda, kā viens cilvēks Dieva spēkā bija spējis ielikt pamatus tādām pārvērtībām Eiropas reliģiskajā dzīvē, kas jau pēc pāris gadsimtiem ļoti lielā mērā izmainīja Eiropas seju. Eiropa pārvērtās. Noprotam, ka runa ir par Saulu (no ebr.: pieprasītais, uzaicinātais)kas pēc savas kristības pieņēma citu vārdu – Pāvils. Jau drīz vien turpmākie notikumi Apustuļu darbu grāmatā lielā mērā saistīsies ar šā vīra vārdu. Tāpēc būtu pilnīgi loģiski, ja mēs, pirms turpinām iesākto ceļu, mēģināsim veltīt īpašu vērību tieši šim vīram. Vēl jo vairāk mūs uz to mudina fakts, ka diez vai no Jaunās Derības personāžiem atradīsies vēl otrs tāds, kas būtu bijis pakļauts tik rūpīgai analīzei, kā tas ir bijis ar apustuli Pāvilu. Tāpēc būtu taisnīgi, ja arī mēs kaut nedaudz tuvāk iepazītos ar šiem pētījumiem par personu, kas ir tik nozīmīga visas Jaunās Derības kontekstā.

 

Lai gan tiešām par Pāvilu ir sarakstīts vērā ņemams grāmatu skaits, tomēr attiecībā uz šiem pētījumiem ir jāatzīst, ka tie lielā mērā ir klāti ar neskaidrības plīvuru. Gandrīz vai par katru viņa biogrāfijas detaļu var atrast pretējus viedokļus un apgalvojumus, kas varētu lielā mērā mūs mulsināt. Visdīvainākais ir tas, ka gandrīz katram no tiem mēs pat varam piekrist, beigu beigās nonākot tādā kā apjukumā, nesaprotot, kam tad, galu galā, ticēt, kam – nē; kam piekrist, bet ko noraidīt. Varbūt jāpiekrīt tādam Pāvila gaitu pētniekam kā Viljamam M. Ramsejam [William M. Ramsay], kas iesaka Pāvila dzīves pētniecību sākt nevis no viņa iespējamajiem dzimšanas gadiem, bet gan no tās vidus posma un tikai pēc tam pievēršoties dzīves pirmajai pusei. Tie būtu tie gadi, par kuriem ir kādas konkrētas ziņas. Tāpēc, šķiet, par atskaites punktiem vislabāk būtu sākt ar Pāvila dzīves 44. un 61. gadu un tikai pēc tam aplūkot tās pirmo pusi.

Pāvila biogrāfijas pētniecībai var vilkt zināmas paralēles ar agrīnās kristietības vēstures pētniecību. To var salīdzināt ar musturi, kas ieausts audumā un ko var ieraudzīt un novērtēt tikai tad, kad darbs ir pabeigts. Tā arī agrīnas kristietības vēsture, sastāvot no atsevišķām epizodēm, ir kā tāds smalks, tikko manāms, pavediens, kas atsevišķi varbūt pat neko nenozīmē civilizācijas attīstības kopainā, tomēr vijas cauri vispārējai vēsturei, veidojot savu īpašo rakstu, kuru varam ieraudzīt tikai kopskatā. Šim zīmējumam ir jābūt saskanīgam. Šī saskaņa zināmā mērā var kalpot par garantu, ka aprakstītie notikumi ir patiesi. Jāsaka, ka teiktais attiecas ne tikai uz kristietību, bet arī vēsturi vispārībā. Lūk, atsevišķi notikumi ir tie, no kuriem mums ir jāuzzīmē kopējais vēsturiskais priekšstats. To pašu mēs varam attiecināt arī uz Pāvila dzīves gājuma pētniecību un izpratni. Mēs it kā esam spiesti virzīties no zināmā uz mazāk zināmo, no pārliecinošākā uz mazāk pārliecinošo.

Tāds varētu izskatīties apustulis Pāvils

Dzīve: izcelsme un nacionalitāte

Saskaņā ar Lūkas liecībām mums ir zināms, ka Sauls jeb Pāvils bija piedzimis Tarsā, Mazāzijā, tagadējās Turcijas teritorijā. Pāvils bija ne tikai šīs pilsētas iedzimtais, bet arī Romas pilsonis. Romas likumu priekšā tas nozīmēja daudz. Tās bija privilēģijas pārējās nepilsoniskās sabiedrības priekšā, kas bija ieceļojuši un apmetušies uz dzīvi pilsētā.

Lai gan nevaram būt pilnīgi pārliecināti, bet iespējams, ka kāds no Seleuku ķēniņiem ir nometinājis ģimeni Tarsā, piešķirot tai pilntiesīgas kolonista tiesības, lai tādējādi uzturētu savu ietekmi pilsētā. W.M. Ramsay, Paul the Traveler & Roman Citizen (Kindle Locations 521-522).

Vai Pāvils bija aristokrāts?

Pāvila laikā, kad pilsonības priekšrocības tika visai stingri aizstāvētas un sargātas, piederība pilsoņu kārtai civitas varēja norādīt uz piederību pie sabiedrības aristokrātiskajām aprindām, kā arī uz ievērojamu turību. Pāvilam, kā Romas pilsonim, bija vārds un arī uzvārds, kas norāda uz viņa ģimenes dižciltību. Vai te ir runa par ebreju dižciltību? Bet varbūt uz piederību pie Emīliju (Aemilius), ievērojamās patriciešu dzimtas pārstāvjiem, kā daži uzskata?

Kāpēc varēja rasties tāds pieņēmums par Pāvila aristokrātisko izcelšanos? Acīmredzot uz šādām pārdomām varētu vedināt romiešu pilsonība, kāda bija Pāvilam. Viņš bija Tarsas pilsonis. Tas nozīmēja, ka viņš nebija vienkārši piedzimis Tarsā pateicoties viņa vecākiem, kas bija tur apmetušies uz dzīvi. Viņam piederēja šīs pilsētas pilsoniskās tiesības. Kā viņš vai viņa vecāki, būdami jūdi, bija tikuši pie šīm tiesībām? Pilsonību Romas impērijā nevarēja dabūt tikai tāpēc, ka kāds vienā vai otrā pilsētā ir dzīvojis ilgāku laiku. Piemēram, pat ja Pāvila vecāki būtu emigrējuši no Jūdejas un nodzīvojuši Tarsā garāku vai īsāku laika posmu pirms Pāvila dzimšanas, tas tomēr nenodrošināja viņam pilsoņa tiesības. Viņi skaitītos tikai patstāvīgi iedzīvotāji. Mēs varam izteikt tika minējumu, ka pilsoņu tiesības Pāvila vecāki dabūja kādu citu iemeslu dēļ un, proti, ka šīs pilsoņu tiesības Pāvila vecākiem tika piešķirtas. Iespējams, ka kāds no Seleukiju ķēniņiem bija nometinājis Pāvila ģimeni kopā ar daudzām citām jūdu ģimenēm Tarsā kā kolonistus ar pilnām pilsoņu tiesībām. Tā ķēniņi mēdza rīkoties, lai nostiprinātu savu ietekmi attiecīgajā apgabalā.

Domāju, ka arī latviešiem nav sveša šāda stratēģija no valsts augstākās vadības puses komunistu valdīšanas laikā, kad, gribēdama apslāpēt nacionāli noskaņoto komunistu dominanci, Maskava intensīvi nometināja uz dzīvi nelatviešus no plašās PSRS.

Ebreju aristokrātija

Ja arī mēs lietojam attiecībā pret ebrejiem tādu jēdzienu kā aristokrātija, tad tomēr citādā nozīmē, kā tas tika saprasts Romas impērijas sabiedrībā. Pāvils par sevi saka tā: „..apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs..” (Fil. 3:5) Frāze „ebrejs, cēlies no ebrejiem” ir vērā ņemams fakts. Impērijas grieķiskajā sabiedrībā ekvivalents būtu „priesteris, cēlies no priesteriem”, kas norādītu uz ievērojamas priesteru dzimtas pārstāvjiem. Āzijas pilsētu sabiedrībā tam būtu liela loma. Protams, viņa jūdiskā izcelsme ir ļoti svarīga, jo tā norāda arī uz viņa izglītību, dzīvesveidu un pārliecību. Tomēr atstāt novārtā Pāvila izcelsmes otro šķautni būtu kļūda.

Dubultā aristokrātija

Kad tribūns jautāja Pāvilam, kas viņš tāds ir, viņš teica: „Es esmu jūds, tarsietis no Kilikijas un ievērojamas pilsētas pilsonis.” (Ap.d. 21:39) Bet nedaudz vēlāk, runājot uz sanākušajiem ļaudīm: „Es esmu jūds, dzimis Kilikijas Tarsā, bet uzaudzināts šeit, šajā pilsētā, izglītots stingri sentēvu bauslībā pie Gamaliēla kājām, dedzīgs Dievam, kādi jūs šodien visi esat.” (Ap.d. 22:3) Pirmajā gadījumā tiek akcentēta pilsoniskā izcelsme, ebrejisko atstājot otrā plānā, bet otrajā notiek tieši pretējais – tiek izceltas jūdiskās saknes, pilsonisko stāvokli tiek runāts kā par nejaušību. Taču abām ir svarīga nozīme, kas raksturo zināmas priekšrocības. Situācija ir līdzīga mūsdienām, kad kāds ebrejs, dzīvodams savā mītnes zemē, ir patriotiski noskaņots attiecībā pret šo zemi, bet tajā pašā laikā viņš arī lepojas ar savām senajām un godājamajām ebrejiskajām saknēm. Viena ir laicīgā pilsonība, bet otra – garīgā. Līdzīgas paralēles mēs varam vilkt arī ar kristiešiem, jo arī mums ir dubultā pilsonība: viena tā, kas ir no zemes; otrā – kas no debesīm.

Lai mēs spētu skaidri saprast to sabiedrību, kurā Pāvils dzīvoja, un Romas misijas praktisko realitāti, kuras mērķis ir radīt kosmopolītisku un universālu pilsonību - domu, ko pirmā bija atzinusi Stoiķu filozofija, mēģinot vienā vienotā sistēmā sakausēt grieķisko un orientālisko domāšanu - mums vienmēr ir jāpatur prātā šis sabiedrības vispārpieņemtais divkāršais vai pat trīskāršais raksturs. (Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.. WM Ramsay Paul the Traveler & Roman Citizen (Kindle Locations 535-538).

Īpašvārdi

Saistībā ar Pāvila nacionālo identitāti būtu interesanti ņemt vērā kādu šķietami maznozīmīgu faktu. Kā zinām, tad sākotnēji mēs Pāvilu pazīstam ar ebreju vārdu Sauls. Tikai krietni vēlāk (Ap. d. 13:9) Lūka sāk dēvēt Saulu par Pāvilu. Šīs izmaiņa, kaut arī pirmajā brīdī šķiet niecīga, tomēr mums var kaut ko pastāstīt. Ebreiskais Sauls un latīniskais Pāvils – šiem vārdiem ir arī semantiska nozīme. Attiecībā uz Saula pavārdu pastāv divi viedokļi.

Ja vārda maiņa nav saistīta ar Pāvila romiešu pilsonību, kāda tad ir nozīme šai maiņai? Diez vai Lūka būtu bijis ieinteresēts dot jel kādus mājienus uz Pāvila aristokrātiskajām saknēm. Kā jau minēju, latīņu valodā vārds ‘pāvils’ (paulus) nozīmē – mazs, niecīgs. Varbūt šādu iesauku Pāvils ieguva sava mazā auguma dēļ? Tāpat nevar palikt neievērotas acīm redzamās atskaņas abos šajos vārdos (Sauls – Pauls). Arī vārdam ‘Sauls’ ir sava nozīme ebreju valodā – ielūgtais. Iespējams, ka Pāvila vecāki, ņemot vērā jūdaiskās tradīcijas, bija viņam devuši divus vārdus: vienu reliģisko vārdu, kas būtu saistīts ar viņa jūdaisko izcelšanos, bet otrs – laicīgais vārds, kas norādītu uz viņa piederību Romas pilsonībai. Pie šā jautājuma mēs, kad pienāks kārta, vēl atgriezīsimies.

Tādējādi mēs Pāvila raksturā varam ieraudzīt šīs divas iezīmes: viņa jūdaisko izcelsmi, no vienas puses, un viņa piederību Romas pilsoniskajai sabiedrībai, no otras. Tās abas mums būs jāpatur vērā, domājot par kristīgās baznīcas veidošanās sākumiem Romas impērijā. Arī pie šiem jautājumiem mēs vēl laika gaitā noteikti atgriezīsimies.

Pāvila ģimene

Viena no īpatnībām, pētot Pāvila dzīvi, ir tā, ka mēs nekur neatradīsim pieminam vecākus. Tikai vienā vietā Lūka mums sniedz liecību (Ap. d. 23:16) par Pāvila māsas dēlu, kas izglāba viņa dzīvību. Kādas bija vai  varētu būt Pāvila attiecības ar viņa ģimeni? Tikai no dažiem viņa izteikumiem mēs pamazām varam gūt zināmu priekšstatu par šīm radniecības saitēm. Vispirms, mēs noprotam, ka šajā ģimenē valdīja stingra jūdaiska gaisotne un ka gars, kas valdīja šajā ģimenē, bija izteikti farizejisks. Visa jūdu vēsture nepārprotami parāda, kas notiek un kādas izjūtas gūst virsroku tajās jūdu ģimenēs, kur kāds no tās locekļiem ir pievērsies kristietībai vai pagānismam. Tiek skarts viņu lepnums. Tāpēc mēs varam pilnīgi pamatoti būt pārliecināti, ka Pāvila ģimenē viņš tika uzskatīts par atkritēju. Viņu izpratnē Pāvils bija kļuvis par Dieva un Israēla ienaidnieku. Tas bija negods visai ģimenei. Iespējams, ka tieši viņa ģimenes locekļi bija kļuvuši par niknākajiem viņa ienaidniekiem. Tiešām, šādas domas var ienākt prātā, lasot Pāvila vārdus: „salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā.” (Fil. 3:8-9a) Jā, viņš bija zaudējis savu bioloģisko ģimeni, kas nenoliedzami ir milzīgs un sāpīgs zaudējums; tomēr ieguvums bija daudz lielāka ģimene ar daudziem brāļiem un māsām: „Un kāds Viņam teica: "Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt." Bet Viņš sacīja: "Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pilda."” (Lk. 8:20-21); viņš ir zaudējis materiālo labklājību, ko nodrošināja viņa pilsoniskais statuss, zaudējis savas tautas uzticību, bet ieguvis Kristu Jēzu un daudzi pagānu tautu uzticību. Arī pie šiem jautājumiem mēs vēl atgriezīsies.

Pāvila personība

Ārējais izskats

Lūka ir visai atturīgs, sniedzot mums jel kādu ieskatu par Pāvila ārējo izskatu. Tikai no atsevišķām viņa piezīmēm mēs varam nojaust par Pāvila fizisko raksturojumu, kas izpaudās viņa morālajā stājā. Vienīgā liecība par Pāvila ārējo izskatu ir atrodami apokrifu grāmatā „Pāvila darbi un Tekla” („Acts of Paul and Thecla”), kas datēta ap 200. gadu pēc Kr. Tas ir ziņojums par Onesiforu, Pāvila namatēvu Ikonijā. Onesifors, stāvēdams ceļa malā, kas veda uz Listru, pēc Tita apraksta mēģināja ieraudzīt Pāvilu.

„Un tad viņš ieraudzīja nākam Pāvilu, mazu vīru pēc auguma, plikpaurainu, ar līkām kājām, dižciltīgu sejas izteiksmi ar saaugušām uzacīm, palīku degunu un pilnu ar žēlastību. Dažreiz viņš izskatījās līdzīgs cilvēkam, un dažreiz viņa seja bija kā eņģelim.”

To, cik precīzs ir šis apraksts, mums ir grūti pateikt. Lai gan tas ieturēts senatnīgā grieķu stāstījuma veidā, tomēr tam ir zināms vēsturisks pamatojums. Tekla bija Pāvila mācekle, kas vēlāk kļuva par izcilu skolotāju Seleukijā. Ķēniņiene Trifena, kas izglāba Teklu, bija imperatora Klaudija radiniece un Polemona II, Pontas ķēniņa, māte. Tomēr jāatzīst, ka šis Pāvila apraksts ir visai vispārīgs, kādu 2. gs. Grieķijas un Romas biogrāfiju attēlojumos bija ne mazums. Lai gan mūsdienu lasītājam tas varētu šķist nepatīkams, tomēr to nevarētu attiecināt uz tā laika pasauli. Viņa izskats varētu liecināt par apķērību, bet palīkais deguns – uz cēlsirdību.

Izglītība.

Ļoti skopas ziņas mums ir par Pāvila izglītību. No atsevišķiem Pāvila izteikumiem mēs varam noprast, ka Pāvils bija izglītots jūds, kas sēdējis pie „Gamaliēla kājām” – tēlains izteikums, kas liecina, ka Pāvils bija izglītots visās jūdu zināšanās un prata ebreju un aramiešu valodu. Tomēr no atsevišķiem Lūkas stāstījuma elementiem mēs noprotam, ka Pāvilam ir bijusi arī laba sekulārā izglītība. Deviņas reizes viņš ir atsaucies uz jūdu Rakstiem, izmantodams grieķisko Septuagintu, kas liecina, ka grieķu valoda nav viņam sveša. Pāvils bieži atsaucās uz Rakstiem, nevis kā pagātnes notikumiem, bet kā tādiem, kas runā tagad. Grieķu valodā rakstītās vēstules bija spēcīga un izteiksmīga grieķu valoda, kurā izteiktā doma bija spēcīga, bet emocijas – savaldītas. Viņš meistarīgi valdīja pār dažādiem izteiksmes stiliem.

Viņš pārvaldījis latīņu un grieķu valodas. Turklāt no konteksta ir noprotams, ka viņš pārzinājis oratormākslu, pratis lietot žestu valodu. Piemēram, uzrunādams Efesas prezbiterus, viņš atsaucās uz savām rokām: „Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani.” (Ap. d. 20:34) Kad Pāvils uzrunāja Pisidijas antiohiešus vai satrauktos jūdu pūļus Jeruzalemē, viņš māja tiem ar roku; uzrunājot Agripu vai romiešu augstmaņus, viņš tos sveicināja, izstiepdams uz priekšu roku. Taču tad, kad viņam vajadzēja uzrunāt vienkāršu auditoriju vai arī bija nepieciešama argumentēta runa un atturīgums būtu efektīvāks, nekas nav teikts par viņa rokām. No otras puses, kritiskās situācijās, viņš sauca skaļā balsī: „Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: "Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat."” (Ap. d. 16:28)

Ja par jūdiskās izglītības iegūšanas avotiem mums nav šaubu, tad jautājums ir par to, kur viņš ir apguvis sekulāro izglītību? Acīmredzot viņš ir izglītojies Tarsas Universitātē. Tā ir ievērojama izglītības iestāde, kas minama starp tādām kā Atēnu un Aleksandrijas skolām. Piemēram, ievērojamais stoiķu filozofs Atenodors Tarsietis [Athenodorus of Tarsus, (Murphy-O'Connor, Jerome (2004-03-18). Paul: His Story (p. 5). Oxford University Press. Kindle Edition.)], kas bija dižā Ciceriona ģeogrāfa Strabo draugs, kas atradās Romas Augusta kalpošanā kā galma filozofs un tika nosūtīts uz Tarsu par vietvaldi pēc Marka Antonija krišanas.

Tarsas Universitāte kļuva par stoicisma cietoksni. Pāvilam noteikti bija grūti izvairīties no šīs filozofijas ietekmes, pat ja arī viņš to nebūtu studējis. Stoicisma pēdas mēs varam atrast atsevišķās Pāvila vēstulēs.

Izglītība

Ļoti skopas ziņas mums ir par Pāvila izglītību. No atsevišķiem Pāvila izteikumiem mēs varam noprast, ka Pāvils bija izglītots jūds, kas sēdējis pie „Gamaliēla kājām” – tēlains izteikums, kas liecina, ka Pāvils bija izglītots visās jūdu zināšanās un prata ebreju un aramiešu valodu. Tomēr no atsevišķiem Lūkas stāstījuma elementiem mēs noprotam, ka Pāvilam ir bijusi arī laba sekulārā izglītība. Deviņas reizes viņš ir atsaucies uz jūdu Rakstiem, izmantodams grieķisko Septuagintu, kas liecina, ka grieķu valoda nav viņam sveša. Pāvils bieži atsaucās uz Rakstiem, nevis kā pagātnes notikumiem, bet kā tādiem, kas runā tagad. Grieķu valodā rakstītās vēstules bija spēcīga un izteiksmīga grieķu valoda, kurā izteiktā doma bija spēcīga, bet emocijas – savaldītas. Viņš meistarīgi valdīja pār dažādiem izteiksmes stiliem.

Viņš pārvaldījis latīņu un grieķu valodas. Turklāt no konteksta ir noprotams, ka viņš pārzinājis oratormākslu, pratis lietot žestu valodu. Piemēram, uzrunādams Efesas prezbiterus, viņš atsaucās uz savām rokām: „Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani.” (Ap. d. 20:34) Kad Pāvils uzrunāja Pisidijas antiohiešus vai satrauktos jūdu pūļus Jeruzalemē, viņš māja tiem ar roku; uzrunājot Agripu vai romiešu augstmaņus, viņš tos sveicināja, izstiepdams uz priekšu roku. Taču tad, kad viņam vajadzēja uzrunāt vienkāršu auditoriju vai arī bija nepieciešama argumentēta runa un atturīgums būtu efektīvāks, nekas nav teikts par viņa rokām. No otras puses, kritiskās situācijās, viņš sauca skaļā balsī: „Bet Pāvils skaļā balsī iesaucās: "Nedari sev nekā slikta, jo mēs visi esam tepat."” (Ap. d. 16:28)

Ja par jūdiskās izglītības iegūšanas avotiem mums nav šaubu, tad jautājums ir par to, kur viņš ir apguvis sekulāro izglītību? Acīmredzot viņš ir izglītojies Tarsas Universitātē. Tā ir ievērojama izglītības iestāde, kas minama starp tādām kā Atēnu un Aleksandrijas skolām. Piemēram, ievērojamais stoiķu filozofs Atenodors Tarsietis [Athenodorus of Tarsus], kas bija dižā Ciceriona ģeogrāfa Strabo draugs, kas atradās Romas Augusta kalpošanā kā galma filozofs un tika nosūtīts uz Tarsu par vietvaldi pēc Marka Antonija krišanas.

Tarsas Universitāte kļuva par stoicisma cietoksni. Pāvilam noteikti bija grūti izvairīties no šīs filozofijas ietekmes, pat ja arī viņš to nebūtu studējis. Stoicisma pēdas mēs varam atrast atsevišķās Pāvila vēstulēs.

Baznīcas jūdaiskās saknes

Atsevišķi jūdu pētnieki uzskata, ka kristietība pārstāv skaidru jūdaisma skolu, novirzienu. Tā vietā, lai pretstatītu to kā Mozus reliģiskajai sistēmai antagonisku un graujošu, tie runā par kristietību kā par reliģijas attīstības fāzi – atvase, kas izdīgusi no auglīgās jūdu augsnes. Šie pētnieki min pat cēloņus, kas radījuši jūdaisma kristīgo attīstību. Tiek pat dots mājiens, ka kristietība ir darījusi labu darbu, jo ir sagatavojusi pasauli tīru Mozaisko principu akceptēšanai, kas ir universāli.

Pilnīgi noliegt šos apgalvojumus nevar. Kristietība ir jūdaisma skola, bet tā ir skola, kas ir uzsūkusi un skaidrojusi arī citus. Tā ir attīstība: bet tā ir attīstība, kas ir dievišķi pirmzināta un noteikta. Tā ir grauds, bet jūdaisms – sēnalas. Kristietība ir patiesības attēls, bet jūdaisma atlikums ir kā bezveidīgas šķembeles, kas, beidzot statuju, atlikušas no marmora kluča. Atskatoties uz Apustulisko laikmetu, mēs ieraugām šo aizvien pieaugošo procesu, kas atsijā graudus no sēnalām. Ja mēs uzlūkotu baznīcu ar Pāvila acīm, kā tā viņam parādījās sākumā, tad mēs to ieraudzītu tādu, kas izriešas no jūdaisma. Jūdiem tā šķita kā bīstama sekta.

Šķelšanās jūdaismā

Divas šīs sektas mēs pazīstam saistībā ar JD. Runa ir par saduķejiem un farizejiem. Mums ir arī zināms par saspīlējumu, kāds valdīja starp šiem novirzieniem jūdaismā. Kad Jēzus nāca ar savu vēstījumu par „dzīvības un nemirstības gaismu”, tad Jēzus jau vispirms neaptika saduķejiem, jo viņi neticēja pēc nāves dzīvei un nemirstībai.

Saduķeji

Saduķeji Jēzus laikā bija ļoti ietekmīgi. Viņi bija iespiedušies augstajā priesterībā, bija pārstāvēti Sinedrijā. Viņiem tātad piederēja kā garīgā, tā arī laicīgā vara. Tomēr viņi noliedza augšāmcelšanos, eņģeļu esamību. Tomēr viņiem noteikti nevarēja pārmest morāles trūkumu vai izvirtīgu dzīvesveidu. Tieši pretēji, viņi stingri turējās pie bauslības morālajiem principiem, nevis virspusēju to ievērošanu. Tie arī nekad neapgrūtināja Svētos Rakstus ar tradīciju vai apkraut dzīves pienākumus ar nenozīmīgiem rituāliem. Viņi bija prāta mācekļi, brīvi no entuziasma. Viņu vidū bija maz prosēlitu. Saduķeju kopība nebija daudzskaitlīga. Viņu kopienu veidoja tautas bagātākais slānis.

Farizeji

Farizeju turpretim veidoja jūdaisma entuziastu slāni. Viņi bija gatavi šķērsot jūras un zemes, lai veidotu kaut vienu prosēlitu. Viņu ietekme masās bija milzīga. Jūdu neatkarības zaudēšanas, kas nozīmēja pakāpenisku atslēgšanu no politiskās varas, tiešā veidā īstenoja romieši, bet netiešā – Hērods, lika tiem apvienot tautu arp bauslību un jūdu reliģiju, kā vienīgo kopības kodolu, kas tiem bija atlicis. Nostirpināt Jeruzalemi pret pagāniem vairs nebija iespējams, bet nostirpināt bauslību kā neieņemamu cietoksni, bija iespējams. Drošsirdīgo vieta ir uz vaļņiem un kaujas priekšposteņos. Tāpat arī tautas cerība gulās uz tiem, kas aizstāvēja svētos mūrus un sekmīgi veica iebrukumus pagānu teritorijās. Tādi bija farizeji, un tāds bija arī Sauls / Pāvils.

Pats jēdziens farizejs nozīmē nošķirtais. Farizeji bija jūdu reliģisko līderu grupa, kas ticēja, ka cilvēkam ir jāturas pie jūdaisma tradīcijām un jāievēro bauslība. Viņi bija tautā cienīti, tomēr lieli legālisti. Jēzus viņus apsūdzēja paštaisnībā un liekulībā (Mt. 23. nod.). Farizeji, lai atbrīvotos no Jēzus Viņa lielās popularitātes dēļ un tāpēc, ka dēvēja sevi par Dievu, sazvērējās ar saviem lielākajiem oponentiem saduķejiem.

Par sevi Pāvils saka, ka viņš ir farizejs, farizeja dēls (Fil. 3:5). Tas var mums kaut ko pastāstīt. Tas ir saprotams, ka dēls cenšas iet sava tēva pēdās. Domājams, ka Pāvila vecāki pārcēlās uz dzīvi Jeruzalemē vai tuvā tās apkārtnē, jo diasporā nebija farizeju. Tikai Jeruzalemē Pāvila bija iespēja satikt farizejus.

Ar ko šie ļaudis piesaistīja Pāvilu? Ja Pāvils vēlējās dzīvot pilnasinīgu dzīvi jūdu pasaulē, tad nepārprotami farizeji bija vien no šīm iespējām. Par priesteri viņš nevarēja kļūt, jo bija nācis no Benjamiņa cilts (Fil. 3:4), kurā nebija nekādi norādījumi par priesterību. Priesterība tika mantota. Lai kļūtu par priesteri, bija jānāk no Levija cilts.

Frizēji, kas bija ļoti atvērti jaunpienācējiem. Viņi mēģināja mainīt jūdu ierasto kārtību, lai jūdu reliģiskajai un politiskajai dzīvei izveidotu jaunu identitāti strauji mainīgajā pasaulē. Viņiem nebija varas līdzekļu, lai savu vīziju īstenotu dzīvē, tāpēc viņi centās visādi ietekmēt valdošās šķiras, sniedzot politisko atbalstu, bet zemākajām šķirām mēģināja izskaidrot bauslības prasības tā, lai tās prasības būtu izpildāmas ikdienas dzīvē. Precīza bausklībs ievērošana prasīja ne tikai rakstītā likuma zināšanas, bet arī tradicionālo interpretāciju, kas ir pazīstama kā mutvārdu bauslība.

Šis nelielais Pāvila apraksts sniedz mums pirmo nepieciešamo ieskatu par viņa personību, kā arī viņa izcelsmi. Tas ir stāsts par vīru, kas sākumā pārlieku nikni vajāja kristiešus, bet vēlāk līdz pat nāvei palika uzticīgs savam Kungam Jēzum Kristum.

Citas jūdu sektas

No Bībeles mums rodas iespaids, ka jūdaismā ir bijuši tikai šie divi novirzieni: farizejisms un jūdaisms. Bet tā tas nebūt nav. Ja gribam vairāk kaut ko uzzināt par kristietības jūdajiskajām saknēm un arī to raksturīgo vidi, kas kaut kādā veidā ietekmēja Pagānu Apustuli, kā dažkārt mēdz dēvēt Pāvilu, tad mums daudzmaz ir arī jāiepazīst viss jūdaisma reliģiskais spektrs. Ir jūdu sektas, kas Rakstos nav minētas, bet kurām piederēja ievērojama ietekme uz apustulisko laikmetu. Iepazīsimies ar galvenajiem jūdaisma novirzieniem.

Esēņi

Esēņi piederēja pie tā jūdu reliģiskā nogrupējama, kas bija pilnīgi nošķīrušies no Jeruzalemes teoloģiskā un politiskā apjukuma un lielākajām pilsētām, izveidojot tuksnešos vai nelielos ciematiņos klusas un miermīlīgas komūnijas, kur, praktizējot askētisku dzīvesveidu, savas dzīves pavadīja klusās pārdomās. Ir viedoklis, ka Jānis Kristītājs piederēja pie šīs sektas. Tam gan nav nekādu pierādījumu. Taču nav nemazāko šaubu, ka viņi tiecās pēc reliģiskas dzīves, kas apmierina arī kristietību.

Zeloti

Par zelotiem var teikt, ka tie bija politiskie fanātiķi. Viņi dedzīgi tiecās nokratīt romiešu jūgu no Israēla pleciem.

Herodieši

Pavisam citādāki nekā zeloti bija hērodieši, kas evaņģēlijos minēti divas reizes (Mk. 3:6; Mt. 22:16; sk. arī Mk. 12:13.). Viņi uzskatīja, ka jūdaisma cerības ir jāsaista ar Hērodu un viņā ir pravietojuma piepildījums par Mesiju.

Terapeiti

Nevar nepieminēt arī kopienu, kas bija plaši izplatīta Ēģiptē, par kuru daudz ir rakstījis jūdu filozofs Filo jeb Filons. Tie dzīvoja pat vēl lielākā nošķirtībā par esēņiem Jūdejā.

Samarieši

Samarieši arī ir minēti evaņģēlijos, lai gan paši jūdi neuzskatīja tos par piederīgiem pie Israēla.

Jūdu kolonijas

Domājot par jūdaismu, mums ir jāņem vērā vēl lielāks tautas sadalījums par sektām, kuru cēlonis ir ebreju izkaisīšana un nomitināšana Babilonijā un Mesopotāmijā. Par spīti tam viņu saikne ar tautas brāļiem Jūdejā aizvien vēl tika uzturēta. Tas, kas viņus saistīja, bija kopējā valoda. Palestīnas un Sīrijas jūdi un tie, kas dzīvoja pie Tigras un Eifratas skaidroja Rakstus ar Targuma[1] palīdzību vai arī, lietojot Kaldeju parafrāzi,[2] un runāja dialektā, kas bija līdzīgs Aramiešu valodai.[3] Tāpēc to dēvē par jūdu aramiešu valodu.

Aleksandra Lielā iekarojumi Ziemeļāfrikā un Āzijā pavēra plašus apgabalus grieķu valodas izplatībai. Ieceļotāji sekoja līdzi Aleksandra iekarojumiem. Vispirms viņi apmetās Aleksandrijā, kas bija Aleksandra impērijas galvaspilsēta. Ieceļotāji lietoja grieķu valodu, bet jūdu ieceļotāji garīgām vajadzībām lietoja Septuagintu – Bībeles tulkojumu grieķu valodā. Viņus dēvēja par helēnistiem jeb grieķiski runājošajiem jūdiem.

Dialekta atšķirības radīja zināmu nepatiku vienam valodas lietojumam pret otru. Vienmēr ir tā, ka dzimtā valoda, kas mantota līdz ar mātes pienu, vienmēr lolo daudz siltākas jūtas. Šā iemesla dēļ aramiešu valoda kļuva par Palestīnas svēto valodu. Protams, politiskās neatkarības zaudēšanas dēļ jūdi bija zināmā mērā zaudējuši savas valodas ietekmi. Kristus laikā ebreju valoda vairs nebija senā Israēliešu sarunas forma. Tā bija saglabājusi līdzīgu dialektu. Ebreju valoda vairs nebija Mozus un Dāvida, bet gan Ezras un Nehemijas valoda. Tas nav nekas nedabisks, ja aramieši novērsās no grieķu valodas, kas tiem saistījās ar pretīgo pagānisko elkkalpību un tirānisko Antiohiju – ar jaunievedumiem un bīstamām spekulācijām mācībā.

[1] Targums [תרגום] – jūdu Rakstu skaidrojums par Pentateuhu vienkāršā un saprotamā valodā, pārstāstīts teksts. Nav skaidri zināms, kad sāka Targumu izmantot. Taču mutvārdu parafrāzes praktizēšana Kaldeju valodā sākās drīz vien pēc gūstniecības. (The rev. W. J. Conybeare, M.A. and the very rev. J. S. Howson, D.D., op. cit., 29.)

[2] Parafrāze [Izcelsme - franču paraphrase < sengrieķu para-phrasis < para.. + phrasis ‘teiciens’] - aprakstoša izteiksme; jēdzienu, spriedumu un plašāku domu izteikšana ar saviem vārdiem, nevis tā, kā tas izteikts attiecīgās informācijas avotā.

[3] Arams – semītisko cilšu ‘augstieņu zemes’. Domāts zemes ceļš, kas stiepās no Taura [Taurus] un Lebanona uz Mezopotāmiju un Arabiju. Aramiešu atzarā bija divi galvenie dialekti: Austrumu jeb Babilonijas dialekts, ko dēvēja par kaldeju valodu (‘Sīriešu valoda’ no 2. Ķēn. 28:26; Jes. 36:11; Ezra 4:7; Dan. 2:4); Rietumu dialekts, kas ir sīriešu valodas pirmavots, kas tagad ir mirusi valoda. Pirmais no šiem dialektiem, kopš gūstniecības sākuma, sāka aizstāt vecāko Jūdejas ebreju valodu un kļuva par JD ebreju valodu (Lk. 23:38; Jn. 19:20; Ap. d. 21:40, 22:2, 26:14. No visām semītiskajām valodām vispilnīgākā ir arābu valoda, kas ir izpletusies pār visiem šiem apgabaliem.

Plaisas padziļināšanās jūdaismā

Taču jūdaismā notika daudz nopietnāka šķelšanās par vienkāršu nošķirtību dialektu dēļ. Šķelšanās notika jautājumos par reliģiskajiem uzskatiem un viedokļiem. Iemesls ir aramiešu teoloģija, kurā vairāk dominēja Orientālie (Tuvo Austrumu) elementi pār grieķiskajiem. Babiloniskā ietekme ir vairāk jūtama Sv. Pētera dzīvē un mazāk Sv. Pāvila. Tādējādi helēņu jūdiem jeb tiem, kas runāja grieķu valodā, bija apmetušies grieķu zemēs un bija vairāk ietekmējušies grieķu civilizācijā, daudz tuvāks šķita Pagānu Apustuļa reliģiskā pieeja.[1] JD tie tiek dēvēti par grieķiem, lai gan viņi nepieder pie pagāniem (Jņ. 12:20). Šo ļaužu teoloģiskais centrs bija Aleksandrija. Spilgtākais viņu pārstāvis bija jūds Filons. Kad Pāvils bija sasniedzis savu briedumu, viņš bija krietni gados. Domājams, ka Pāvilam bija zināmi Filona darbi. Iespējams, mācīto helēnistu darbus varētu raksturot kā jūdu doktrīnu piemērošana grieķiskajam domāšanas veidam, kā arī grieķu valodas pielāgošana jūdu domāšanas veidam. Šo mācīto ebreju principi bija „pēc iespējas vairāk atraisīties no lokālās un nacionālās šaurības un parādīt tos tādā veidā, kas būtu pieņemami hellēniskajai pasaulei”. Visi šādi centieni dedzīgiem aramiešiem bija nicināmi. Tiem bija populārs teiciens: „Nolādēts ir tas, kas māca savam dēlam grieķu valodu.” Tomēr par šiem hellēnistiem ir jāsaka, ka, kaut arī viņi savā ikdienā lietoja grieķu valodu un lasīja Septuagintu, hellēniskie elementi lielā mērā dominēja viņu publiskajā dzīvē, tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka šie jūdi bija grieķiskojušies. Citiem vārdiem sakot, kaut arī viņi runāja grieķu valodu un lasīja grieķisko Bībeli,[2] tomēr teoloģiskie uzskati lielākajā vairumā starp viņiem palika ebrejiskie. Daudzi vēl pieturējās pie Palestīnas tradīcijām. Nav nekāda pamata apšaubīt, ka Palestīnas iedzīvotāji nebūtu aramieši, lai gan Jeruzalemē netrūka arī helēnistu sinagogas, kas svētku laikā bija noteikti pārpildītas ar ieceļotājiem un kurās notika dzīvas diskusijas. Sīriju ar Palestīnu un Babilonu sasaistīja valodas saite, bet ar Antiohiju, Sīrijas metropoli, bija sasaistīta komerciāli un politiski.

Gamaliēls un rabīniskā skola

Mēs nevaram turpināt stāstījumu par apustuli Pāvilu, nepieminot kādu vīru, kurš, lai gan nav starp Kristus mācekļiem, tomēr ar savu gudrību spēja pasargāt pirmos kristiešus no Sinedrija atriebības. Vismaz sākotnēji. Runa ir par farizeju Gamaliēlu. Tā kā viņš pārstāv zināmu novirzienu teoloģiskajā domāšanā Israēlā, tad mēs kaut nedaudz ieskatīsimies, kādu mācību viņš pārstāvēja jūdu garīdzniecībā.

Apustuliskais laikmets bija ievērojams ar zinātniskās rabīniskās skolas attīstību. Starp tām kā visievērojamākās un atzītākās var uzskatīt divas konkurējošās skolas – Hillel un Šamamai. Šo skolu tradīcija caurvij visus Talmudiskos rakstus, gluži kā D. Skota un A. Toma teoloģiskās domas ietekme viduslaikos. Abas šīs skolas pārstāvēja farizeju novirzienu. Pirmā savā mācībā pārstāvēja maigāku jeb pieļāvīgāku virzienu. Tas nozīmē, ka blakus bauslības neapstrīdami augstajai lomai kā nozīmīga tika pieļauta arī tradīcijas skatījums kā mācībā, tā praksē. Turpretim otrā nicināja tradicionistus, kā mēdza dēvēt Hillel skolas pārstāvjus. It īpaši tad, kad tie savas mācības dēļ nonāca pretrunā ar Mozu. Antagonisms starp šīm skolām bija tik ievērojams, ka par viņiem mēdza teikt, ka „pat pravietis Ēlija nebūtu spējis samierināt Hillel un Šammai skolas mācekļus”. Tomēr Hillel skolas ietekme tajā laikā bija daudz ievērojamāka. Tās lēmumi lielā mērā tika uzskatīti par autoritatīvākiem arī vēlāko rabīnu vidū.

Visievērojamākais šīs Hillel skolas pārstāvis bija farizejs Gamaliels, kura vārds ir minēts arī Talmudā. Hillel virziens farizejismā ir nosaukts tās dibinātāja vārdā. Viņa dēls bija Simeons, bet Simeona dēls bija Gamaliels. Daži teologi turas pie varbūtības, ka šis Simeons ir tas pats vecais vīrs, kas bija ņēmis mazo Jēzu savās rokās (Lk. 2:25-35) un teica šos vārdus: „Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm.” (Lk. 2:29-31) Šie vārdi ir ļoti tuvi kristīgajai draudzei un reizē arī ļoti evaņģēliski. Tie ir iekļauti arī kristīgajā dievkalpojumā. Ikreiz pēc Svētā Vakarēdiena ticīgie, baudījuši Svēto Mielastu, tiek atlaisti ar vārdiem: „Ejiet tā Kunga mierā!” Un draudze pēc tam, kad stiprinājusies ar Dieva vārdu un Sakramentu, pateicībā Dievam par Viņa žēlastību atbild ar šo dziedājumu Nunc Dimittis: „Ļauj, Kungs, iet, jo esmu baudījis Tavu pestīšanu!” Nav iespējams sniegt apstiprinošus pierādījumus tam, ka šis vīrs ir tas pats Simeons, kas minēts Lūkas evaņģēlijā. Tomēr viens ir skaidrs, ka Gamaliels bija tas pats farizejs, kas tik gudrā veidā aizbildināja Sv. Pēteri un citus apustuļus un kuru bija minējis arī apustulis Pāvils, kā savu skolotāju, pie kura kājām viņš bija mācījies (Ap. 22:3). Viņa mācība bija tik ievērojama, un viņš pats tik cienīts, ka viņš ir vienīgais starp tiem septiņiem jūdu doktoriem, kam piešķirts tituls ‘Rabban’. Šis ir pat augstāks pagodinājums par to, ar kuru Marija Magdalēna uzrunāja Jēzu – ‘Rabboni’ (mans skolotāj). Gluži kā T. Akvīns starp zinātniekiem tika dēvēts par Doctor Angelicus, bet Bonaventura – par Doctor Seraphicus, tā arī Gamaliēlam tika piedēvēts līdzīgs pagodinošs tituls – ‘bauslības košums’. Talmudā ir atrodams pat teiciens, ka, „kopš rabbana Gamaliēla nāves, bauslības spožums ir apsūbējis; un vienlaikus mira kā šķīstums, tā atturība”. Lai gan viņš bija farizejs, tomēr nostāsti par viņu liecina, ka viņš nebija aizrāvies ar sektantiem raksturīgo svētulīgumu. Tā reiz viņš esot peldējies kādā baseinā, kuram visapkārt bija uzslietas statujas pagānu dievībām. Jautāts, kā tas viss saderas ar jūdu bauslību, viņš atbildēja, ka peldbaseins bija pirms šīm statujām un ka baseins nav celts statujām, bet gan statujas baseinam. Viņš arī neizjuta nepatiku pret grieķu valodu un kultūru. Īsi sakot, viņš stāvēja pāri savas kustības aizspriedumiem.

Šķiet, ka gudrība un atklātība bija šā cilvēka raksturīgās iezīmes. Vismaz tādu mēs viņu ieraugām Apustuļu darbu grāmatā. Gribot negribot, mums var rasties simpātijas pret Gamaliēlu, vēloties ierindot šo farizeju pat starp tādiem pie šīs kustības piederīgajiem kā Nikodemu un Jāzepu no Arimatijas. Tomēr Nikodems un Jāzeps publiski atzina sevi par Kristus draugiem, ko Gamaliels nekad nav darījis. Lai kā arī būtu, viņa reputācija bija augsta visu ļaužu vidū. Daži teologi pat pieļauj, ka viņš būtu varējis kļūt par kristieti. Tomēr viņš par tādu nekad nekļuva. Viņš visu mūžu nodzīvoja un mira kā jūds. Kāpēc šis cilvēks, kas tik labi pazina ļaužu sirdis, nekļuva par kristieti, acīmredzot ir zināms tikai viņam pašam. Turklāt tieši viņš ir autors zināmajai lūgšanai pret herētiķiem kristiešiem: „Lai nav nekādu cerību tiem, kas ir atkāpušies no patiesās reliģijas; un lai herētiķi, lai arī cik daudz pēc skaita viņi būtu, izzūd kā viens mirklis. Un lai lepnības valstība šodien pat ar saknēm tiktu izrauta un satriekta. Svētīgs esi Tu, ak, Kungs, mūsu Dievs, kas iznīcina ļaunos un satriec lepnos!” Ja mēs īsumā gribētu apkopot Gamaliēla mācību un praksi, kas ietekmēja Pāvila domāšanu un uzskatus, tad mēs te varētu izcelt trīs lietas: spriedumu skaidrība un godīgums, tieksme uz mācīšanos un nepretošanās grieķu autoritātēm, dedzīga un vērīga aizrautība pēc jūdu bauslības. Ar šīm iezīmēm mēs drīz vien sastapsimies, kad nonāksim līdz Pāvilam. Gamaliēls mira 18 gadus pirms Jeruzalemes sagraušanas. Viņš tika apglabāts ar lielu godu. Viņš mira ap to laiku, kad Pāvils ar saviem pavadoņiem cieta kuģa katastrofu pie Maltas. Viņa dēls Simeons gāja bojā Jeruzalemes drupās.


[1] JD tiek minēti jūdi, helēņi, grieķi, prosēliti. Tomēs šie visi nav tīrie grieķi, tas ir, tādi, kas pēc dzimšanas ir grieķi jeb pagāni.

[2] Septuaginta parādījās laika posmā starp 300.-150. g. pirms Kr. Citāti JD no VD galvenokārt ir ņemti tieši no Septuagintas.

 Gamaliela gudrība

Tagad vērsīsim nedaudz uzmanības tai epizodei Apustuļu darbu grāmatā, kur mēs sastopamies ar šo farizeju Gamaliēlu un viņa gudrību (Ap. d. 5:34-40), kas izglāba apustuļiem dzīvību. Galvenais Gamaliēla aizstāvības uzsvars tika likts uz domu, ka, ja aiz šiem apustuļu darbiem nestāv Dievs, tad laiks drīz vien izdeldēs ne tikai apustuļu mācību, bet arī pašus apustuļus un viņu sekotājus. Viņš tādējādi pieļāva domu, ka Sinedrijs, nogalinot apustuļu, pat varētu nonākt neapskaužamā situācijā. Viņa ieteikums jūdu augstajai garīdzniecībai – drīzāk nogaidīt, nekā pieņemt kādus radikālus lēmumus. Viņš neticēja, ka apustuļi un pārējie kristieši nestu nopietnus draudus jūdu vadoņiem, kā to uzskatīja saduķeji. Acīmredzot arī pats Gamaliēls ticēja šādai patiesības atklāsmei. Kāpēc viņš pats nesekoja savai idejai, mums tā arī paliek noslēpums. Cits viedoklis šādām pēkšņām simpātijām no Gamaliēla puses varētu tik ierosinātas arī notikušā fakta rezultātā, proti, brīnumainā izglābšanās no apziedinājuma. Iespējams, ka tiešām viņš caur šo notikumu saskatīja Dieva „pirkstu”. Taču tādā gadījumā vēl vairāk paliek jautājums, kāpeč viņš palika it kā pusceļā, kāpēc viņš nepievienojās kristiešiem, kā to darīja Nikodems un Jāzeps no Arimatijas. Iespējams, ka Gamaliēls un viņa piekritēji, lai gan atzinīgi novērtēja apustuļu darbību, tomēr uzskatīja to par kļūdainu no mācības viedokļa, un tieši tas traucēja viņam pievienoties kristīgajai draudzei.

Lai kā arī būtu, farizeja Gamaliēla arguments pārliecināja Sinedriju uz daudz miermīlīgāku attieksmi pret apustuļiem. Viņi aprobežojās tikai ar miesiska soda uzlikšanu apustuļiem. Droši vien saskaņā ar bauslību (5. Moz. 25:3) sods bija 39 sitieni ar rīksti, jo viņi nebija paklausījuši iepriekšējām pavēlēm (4:18). Šis kļuva par pirmo gadījumu, kad kristieši savas liecības dēļ saņēma fizisku sodu. Pēc šī soda izpildīšanas Sinedrijs vēlreiz piekodināja nesludināt un nemācīt ļaudis Kristus vārdā. Sinedrija uzliktais lāsts aizvien palika spēkā. Tas netika atcelts.


[1] The rev. W. J. Conybeare, M.A., op. cit., 13.

Kontaktinformācija

Draudzes priekšnieks: 29476375, 26144799
Draudzes mācītājs Uldis Fandejevs: 26400436

Juridiskā adrese:
Meliorācijas iela 4-7, Ozolnieki, Ozolnieku pagasts,
Ozolnieku novads, LV-3018

Rekvizīti Ziedojumiem

Augstburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze.
Reģistrācijas numurs: 99500000925
AS Svedbanka
HABALV22
LV68HABA0551001336811

© 2015 Augsburgas Ticības apliecības Ozolnieku luterāņu draudze. Visas tiesības aizsargātas.